Madame Tiso. Slavas cena. Mišela Morena
tas tiks dubultots.
– Tiesa. Viņi var ieģērbt mūsu deputātus kaut maisos, bet šī Ģenerālštatu sapulce mainīs pilnīgi visu. Tai jāmaina pilnīgi viss. – Lisilas tumšajās acīs sariešas asaras. Viņai tas ir kaut kas daudz svarīgāks par pārstāvniecību. Tādējādi izšķirsies jautājums, vai viņa drīkstēs precēt pašas izvēlētu vīrieti. Es nekad neesmu vaicājusi, taču šaubos, vai Lisilas tēvs zina par viņas dēku ar Kamilu. Pie mums viņi nāk jau gadu un pirms septiņiem mēnešiem zvērēja precēties. Ja Kamils ir pārvarējis pirmo vēlēšanu kārtu, lai kļūtu par deputātu, varbūt laulība būs iespējama.
– Vai tēvs piekritīs laulībai, ja Kamils spēs kaut kā izcelties? – es apvaicājos.
Lisila palūkojas pār plecu, lai noskaidrotu, vai kāds neklausās, un tad paliecas man tuvāk.
– Jā, tad izredzes noteikti būs lielākas. Vīrieti, kurš iegūs manu roku, gaida simts tūkstoši livru. Kamils ir vienkāršs advokāts, un vienreiz tēvs viņu jau atraidīja. – Lisila strauji mirkšķina acis, lai apslāpētu asaras. – Viņš ir brīnišķīgs rakstnieks. Viņa galvā mīt diženas domas.
– Esmu pārliecināta, ka viņš Versaļā atstās iespaidu.
To dzirdot, Lisila jūtas atvieglota.
– Vai jums tā šķiet?
Pāri galdam es palūkojos uz viņas iecerēto. Kamils ir tā aizrāvies ar savu runu, ka pilnībā aizmirsis par stostīšanos.
– Jā, – es atbildu, lai gan nepaskaidroju, kāds šis iespaids varētu būt. Tādai dedzībai, kāda piemīt Kamilam, galmā nav vietas. Es iedomājos par neseno karaļa vizīti un godbijību, ar kādu ģimene izturējās pret viņu. Šaubos, vai kādam cilvēkam Viņa Majestātes klātbūtnē būtu ļauts saniknoties līdz pietvīkumam.
– Manu roku ir lūguši arī turīgi vīri, – Lisila stāsta. – Vīri, kas varētu uzlabot manas ģimenes stāvokli.
– Un tēvs atraidīja viņus?
– Es atraidīju, un tēvs man deva gadu izlemšanai. Mans liktenis izšķirsies šajā laikā. – Lisilas balsī ieskanas panika, un pirmo reizi es jūtos pateicīga, ka neesmu turīga cilvēka meita. Es paspiežu viņas roku. – Un jūs? – viņa vaicā. – Vai nav neviena, par kuru vēlaties īpaši rūpēties?
– Man jārūpējas par izstādi, – es atbildu. – Un neprecētai, ambiciozai sievietei ir zināmas priekšrocības. Ņemiet par piemēru Rozu Bertēnu. No parastas šuvējas kļuvusi par karalienes modisti. Viņa ir turīgākā francūziete, kas uz augšu tikusi pašas spēkiem!
– Bet… pie kā viņa dodas mājup?
Tāds naivums mani pārsteidz. Tāda sieviete kā Roza var doties mājup pie jebkura pašas izvēlēta vīrieša.
– Esmu pārliecināta, ka Roza nav vientuļa. Nauda nozīmē to, ka tev apkārt vienmēr ir cilvēki.
Tad es dodos palīdzēt savai mātei nokopt šķīvjus un uzklāt kafijas galdu un vēroju Kamilu un Lisilu no virtuves. Viņa kaut ko čukst mīļotajam ausī, un viņš nosarkst. Ja Kamils kļūs par deputātu, viņam pārstāvētās pilsētas norādījumi Ģenerālštatiem būs jānogādā Versaļā. Esmu dzirdējusi, ka savākti vairāk nekā piecdesmit tūkstoši norādījumu un saraksti ir gari. Tauta pieprasa, lai visi pilsoņi ir vienlīdzīgi likuma priekšā. Viņuprāt, nav taisnīgi, ka pirmā un otrā kārta ir atbrīvota no nodokļiem. Dažos norādījumos prasīts atcelt cenzūru žurnālistikā, bet gandrīz visos aicināts likvidēt tā sauktās vēstules ar zīmogu. Cilvēki dzīvo bailēs no šīm vēstulēm, jo tajās ir oficiāla karaļa pavēle ieslodzīt cietumā jebkuru, turklāt bez tiesas sprieduma. Greizsirdības vai atriebības dzīti, vīri panāk, ka tiek arestētas viņu sievas, un tad viņi var brīvi dzīvot ar mīļākajām. Vecāki tā atbrīvojas no nepaklausīgiem dēliem vai meitām, kuras atsakās no lieliskiem laulību piedāvājumiem. Karalis ir izdevis vairāk nekā desmit tūkstošus tādu pavēļu, taču ir pierādījumi, ka viņš tās nelasa, vien paraksta tukšas lapas, un tad citi aizpilda pēc sava prāta.
Es iedomājos par marķīzu de Sadu, kurš patlaban nīkst Bastīlijā tādēļ, ka sievas radi panākuši tādas pavēles parakstīšanu. Iemeslu viņa arestam bijis tūkstošiem, tostarp prostitūtu indēšana Marseļā un jaunas sievietes turēšana gūstā tik ilgi, kamēr viņai beidzot izdevās aizbēgt pa otrā stāva logu. Bet acīmredzot šis ir retais gadījums, kad arests bijis taisnīgs. Ja Ģenerālštati spēs panākt šo pavēļu likvidēšanu, tā jau būs liela veiksme.
Kad kafija ir padzerta un visi ceļas, lai dotos prom, Kurtiss lūdz Anrī uzkavēties.
– Man ir kāda problēma ar di Barī figūru, – Kurtiss atzīst. – Karaļa vizītes dēļ mēs to pārvietojām un droši vien sabojājām mehānisko sirdi. Tā vairs nedarbojas.
Tā ir viena no tēvoča iemīļotajām figūrām, turklāt ne tikai tādēļ, ka ir trūcīgi ģērbta, bet arī tādēļ, ka aprīkota ar pukstošu sirdi un kuplās krūtis valdzinoši cilājas. Apmeklētāji vienmēr pieliecas tuvāk, un daži pat zvēr, ka dzirdējuši figūru elpojam.
– Vai mēģinājāt nomainīt sūkni? – Anrī vaicā. Es sekoju viņiem līdz ekspozīcijai ar di Barī kundzes figūru un vēroju, kā Anrī viegli pieskaras vaska krūtīm. Un pēkšņi man vaigos iesitas vakariņu vīns. Pēc dažām minūtēm Anrī paziņo: – Vainīgs ventilis. – Drīz vien figūras sirds atkal pukst, un arī manējā sitas gluži kā neprātīga. Es strauji kustinu vēdekli, taču vīrieši, liekas, neko aizdomīgu nemana.
Kurtiss sirsnīgi uzsit Anrī pa plecu.
– Pat nezinu, ko mēs bez jums iesāktu, Anrī. Kā veicas jums?
Anrī plati pasmaida, un es prātoju, cik gan daudz sieviešu pēc izrādēm uzkavējas cerībā, ka viņš atplauks tādā smaidā. Bet ir skaidrs, ka viņas velti šķiež laiku, jo Anrī, gluži tāpat kā es, ir precējies ar savu darbu. Diemžēl eksperimenti ar ūdeņradi neļauj nopelnīt īrei, tādēļ Anrī uzņēmies rīkot zinātniskas izrādes.
– Esmu iecerējis sarīkot jaunu ekspozīciju, – viņš stāsta. – “Aurikulāra sazināšanās ar neredzamo meiteni”. Varbūt vēlaties rīt atnākt?
– Ļoti žēl, – es saku, – bet man…
– Mēs labprāt aiziesim, – Kurtiss mani pārtrauc.
“Kas ar viņu noticis? Viņš taču zina, ka de Sentamaranta kundze vedīs savu meitu pozēšanai.” Es savelku lūpas visburvīgākajā smaidā, kāds vien iespējams.
– Es ļoti vēlos apskatīt neredzamo meiteni.
– Redzēt viņu nevarēs, – Anrī attrauc, – taču dzirdama viņa noteikti būs.
Mani vaigi atkal pietvīkst.
– Protams.
– Tad rīt no rīta septiņos, – Anrī nosaka, cieši lūkodamies manī.
Kad esmu pavadījusi Anrī līdz durvīm, es dodos augšstāvā uzmeklēt Kurtisu. Es dusmojos uz viņu. “Pa kuru laiku, viņaprāt, es sagatavošos pozēšanai, ja man būs jāklausās kaut kādā neredzamā meitenē? Neapšaubāmi, izrādes mehānisms ir ļoti interesants. Viss, ko dara Anrī, nav aptverams loģiski domājošam cilvēkam. Taču nav nekā interesanta vaska figūru meistarā, kurš nav sagatavojies darbam.” Es izeju cauri zālei un spēji apstājos uz virtuves sliekšņa. Kurtiss ir aplicis rokas manai mātei, un mirklis ir patiešām intīms. Viņš kaut ko čukst mātei ausī, un viņa ķiķina. Savā mīlestībā viņi atkal ir kļuvuši jauni. Kādu brīdi es svārstos, vai abus iztraucēt, un tad pagriežos promiešanai.
Jāatceras