Madame Tiso. Slavas cena. Mišela Morena
varētu uzbūvēt veselu balonu floti!
– Ja tas kādreiz notiks, vienu es nosaukšu Marijas vārdā. – Anrī tumšās acis cieši pēta mani.
Pēkšņi man kļūst karsti.
– Vai es drīkstēšu izvēlēties krāsu? – es ķircinos.
– Protams. Kāda jums patiktu?
Kādu brīdi apdomājusies, es paziņoju:
– Zelts.
Es kavēju tikšanos ar Sentamaranta kundzes meitu. Tiklīdz mēs ar Kurtisu iesteidzamies pa durvīm, māte nikni noklakšķina mēli.
– Viņas būs klāt pēc divdesmit minūtēm!
– Nekas, pagaidīs, – atbild Kurtiss.
– Sentamaranta kundze? – mēs ar māti iesaucamies vienā balsī. Viņa ir viena no ietekmīgākajām sievietēm Parīzē. Cilvēki ir gatavi pārdot savus bērnus, lai tikai saņemtu ielūgumu uz viņas salonu ceturtdienās, un nodot sievas, lai piedalītos viņas ekskluzīvajā spēļu klubā “Piecdesmit”. Viņa ir bijusi prinča Kondē un vikonta de Pona mīļākā, un tiek mēļots, ka vikonts ir divu viņas bērnu tēvs. Šai kundzei ir sava loža Itāliešu teātrī, Operā un Franču komēdijā. Tāda sieviete nav radusi gaidīt.
– Viņai tas nāktu par labu, – Kurtiss attrauc. – Jauna pieredze.
– Ja viņa nolemtu iet prom, tā būtu jauna pieredze mums, – es iebilstu.
Mēs ieejam darbnīcā, un es atskārstu, ka māte, mūs gaidot, ir veikusi visus priekšdarbus pozēšanai.
– Ģipsis! – es iesaucos. – Kur ir ģipsis?
– Rau, te, – māte mierīgi noteic.
Es jūtos viegli satraukta, jo neesmu sagatavojusi mālu. Un esmu pārliecināta, ka Sentamaranta kundze nevēlēsies, ka ģipsis tiek klāts tieši meitai uz sejas. Tas nozīmē, ka vaska figūra būs jātaisa no skulptūras. Lai tiktu pie tās, vajadzīgs rāms prāts, nevis galva, kas pilna ar zinātnieku ierīcēm un ragiem. “Neredzamā meitene!” Es neganti paveros uz Kurtisu, kurš stāsta mātei, kā nāksies pārkārtot atsevišķus priekšmetus. Es tik tikko esmu nomierinājusies, kad Jahīns paziņo par Sentamaranta ģimenes ierašanos un personīgi pavada to cauri salonam uz darbnīcu. Iemeslu es saprotu uzreiz. Viņš ir tikai divus gadus jaunāks par kundzes meitu Emīliju, un viņa jau četrpadsmit gadu vecumā ir pārsteidzoši skaista. Viņa atnākusi garā tērpā no caurspīdīga, balta auduma, ko caurvij sudraboti pavedieni.
– Paldies, Jahīn. – Taču mūsu iekšāsaucējs nespēj atraut acu no Emīlijas. – Tu drīksti iet, – es saku. Taisni jābrīnās, ka viņš vēl var paiet un ne reizi nepaklūp.
Sentamaranta kundze iesmejas, un es ceru, ka Jahīns to nav dzirdējis.
– Mana meita prot atstāt iespaidu uz vīriešiem. – Kundze žilbinoši uzsmaida Kurtisam, un ir pilnīgi skaidrs, ka arī par savu iespaidu viņa joprojām nešaubās. Pirms daudziem gadiem princis Kondē pasūtīja savas mīļākās plikni, un mans tēvocis uztaisīja divus. Viens aizceļoja uz prinča buduāru, bet otrs visnotaļ atklātā pozā guļ mūsu salonā.
– Un jūs arī, kundze – jūs joprojām esat blakus di Barī kundzei, – Kurtiss paglaimo. – Divas manas guļošās skaistules.
– Es biju pārliecināta, ka būsiet atradis kādu jaunāku, – Sentamaranta kundze atbild, nenolaižot savu zivtiņu no āķa. – Esmu pārsteigta, ka vēl glabājat to darbu.
Mans tēvocis āķi ir norijis.
– Kundze, pat starp tūkstoš sejām es neatrastu līdzvērtīgu jūsējai.
Gods kam gods, mana māte vēl aizvien laipni smaida. Viņa saprot, ka bagātas sievietes, kas visu mūžu mainījušas savu skaistumu pret citiem labumiem, noteiktā vecumā vairs nezina, kā citādi izturēties attiecībās ar vīriešiem. Tagad, apmierinājusi savu ego, kundze pievēršas bērniem.
– Emīlija, Luij, iepazīstieties ar Kurtisa kungu! – Mans tēvocis atkal paklanās. – Un Grosholcas kundzi. – Mana māte vēl smaida. – Un viņas meitu, Grosholcas jaunkundzi.
– Lūdzu, sauciet mani par Mariju, – es saku.
– Priecājos iepazīties, – Luijs atbild. Viņš ir glīti veidots un tikpat pievilcīgs kā vecākā māsa. – Vai mēs ar māti drīkstēsim paskatīties, kamēr jūs taisīsiet Emīlijas skulptūru? – viņš pieklājīgi apvaicājas. Kundze ir labi audzinājusi savus bērnus.
– Protams, – tēvocis atbild. – Šie krēsli ir paredzēti jums. – Māte no augšstāva ir nonesusi mūsu labākos sēdekļus un nolikusi tos darbnīcas tālākajā galā līdzās kamīnam. – Grosholcas kundze pagādās mums dzērienus, bet Marija jau ķersies pie darba. Kad galva būs pabeigta, es izstrādāšu pārējās figūras detaļas.
Kurtiss reti vairs taisa skulptūras, lielākoties tāpēc, ka daudz laika paņem viesu izklaidēšana un miniatūru gatavošana mūsu suvenīru veikalam.
– Vai atnesāt tērpus? – es jautāju Emīlijai un norādu uz tabureti pie mana darbgalda.
– Mana māte par to parūpējās. Vai jūs figūru liksiet salonā?
– Ja jūs piekritīsiet, – es atbildu un sameklēju bīdmēru.
– Ak, es to ļoti vēlētos! – meitene iesaucas. Es sāku mērīt viņas seju. – Bet patiesībā es gribu, lai to redz Fransuā Elvjī.
– Dziedātājs? – es pajautāju.
– Esat par viņu dzirdējusi? – Emīlija brīnās.
Kā daudzi jauni cilvēki, viņa nespēj noticēt, ka tādi pieaugušie kā es ir dzirdējuši par Fransuā Elvjī.
– Viņš ir īsta sensācija, – es greizi novelku. – Esmu pārliecināta, ka lielākā daļa Parīzes ir dzirdējusi viņa vārdu.
– Mana māte ir izņēmums. Es tik tikko izlūdzos, lai uzaicina viņu uz mūsu salonu.
Es gribu aizrādīt, ka visu zināt ir mans pienākums, jo cilvēki nenāk uz izstādi, lai apskatītu neinteresantas figūras. Tomēr skaļi es saku:
– Tad jau tagad viņa pazīst šo vīrieti.
Emīlija pasmaida, un es ievēroju, ka abos viņas vaigos parādās bedrītes. Tās ir pārāk burvīgas, lai neatspoguļotu skulptūrā.
– Protams, – meitene atbild. – Viņš cerējas uz mani. – Iekams es pagūstu kaut ko pateikt, viņa iesaucas: – Durvīs kāds stāv!
Pagriezusies es ieraugu Robespjēru. Jahīns droši vien ir viņu ielaidis. Es nespēju iztēloties, ko Robespjēram vajadzētu. Tuvodamās viņam, es slauku rokas priekšautā.
– Mesjē Robespjēr! Kāds patīkams pārsteigums!
– Negribēju traucēt, – viņš veikli attrauc. – Sagadījās iet garām, un es iedomājos personīgi nodot jūsu tēvocim kādu ziņu.
Es norādu darbnīcas dziļumā, kur Sentamaranta kundze ir tuvu tam, lai atklātu savus daiļumus. Viņa rāda manam tēvocim kaut ko uz kājas, varbūt jaunu zelta sprādzi.
– Jums ir viesi, – Robespjērs vīlies novelk.
– Ļaujiet jūs iepazīstināt ar Sentamaranta kundzi un viņas meitu Emīliju.
Robespjērs nopēta meiteni, kas sēž uz taburetes gluži kā grieķu dieviete. Vien dažām sievietēm izdodas vedināt uz domām par tādu hiperbolu. Es esmu redzējusi tikai divas –