Kolekcionārs. Nora Robertsa
Tātad ir trīs jautājumi. Ja būs atbilde uz vienu, varbūt radīsies arī uz pārējiem.
Eštons nenolaida no Lilas skatienu. Tagad viņš Lilas acīs saredzēja vairāk nekā līdzjūtību. Tajās bija parādījusies interese.
– Vai es drīkstu aplūkot jūsu dzīvokli?
– Kā, lūdzu?
– Policisti mani pagaidām neielaiž pie Olivera. Es gribu redzēt skatu no tās perspektīvas, kā jūs to vērojāt pagājušo nakti. Es gan esmu jums svešs cilvēks, – viņš piebilda, pirms Lila paspēja kaut ko sacīt. – Vai jums ir kāds, kurš piebiedrotos jums, kamēr esmu dzīvoklī, lai mēs nebūtu tikai divi vien?
– Varbūt. Es apjautāšos, vai tas ir iespējams.
– Lieliski. Es iedošu jums savu telefona numuru. Kad uzzināsiet, piezvaniet. Man tas ir jāredz… tiešām jāredz.
Lila paņēma telefonu un ierakstīja Eštona numuru.
– Tagad man jāatgriežas mājās. Esmu jau pārāk ilgi aizkavējusies.
– Paldies, ka aprunājāties ar mani. Uzklausījāt.
– Man žēl, ka tā noticis. – Lila piecēlās un pieskārās pie Eštona pleca. – Ka tas jāpārdzīvo viņa mātei, jūsu ģimenei. Ceru, ka visu noskaidrosiet. Ja man izdosies kādu sarunāt, es jums piezvanīšu.
– Paldies!
Viņa atstāja Eštonu sēžam šaurajā nišā un skatāmies uz kafiju, kurai viņš tā arī nebija pieskāries.
Trešā nodaļa
Lila piezvanīja Džūlijai un izstāstīja draudzenei visu pēc kārtas, pa to laiku pati apkopdama Meisijas augus, noraudama gatavos tomātus un parotaļādamās ar kaķi.
Džūlija noelsās, pauda pārsteigumu un līdzjūtību, turklāt atklāja Lilai kaut ko.
– Par slepkavību šorīt jau informēja ziņās, kad gatavojos doties uz darbu, un šodien galerijā arī to apspriedām. Mēs nedaudz pazinām to sievieti.
– Jūs pazināt Blondīni? – Lila saviebās, jo tā izteikties par nogalināto šobrīd bija pilnīgi nevietā. – Es gribēju teikt, Seidžu Kendlu.
– Mazliet. Viņa pāris reižu apmeklēja galeriju. Pat nopirka dažas labas gleznas. Es pati ar viņu nestrādāju, es ne, bet mūs iepazīstināja. Sākumā man neienāca prātā, ka viņa ir tā pati sieviete. Pat tad, kad nosauca Rietumčelsiju. Mājas numuru es nesadzirdēju, ja tas arī tika minēts.
– Nezinu, vai to nosauca pašā sākumā. Bet tagad tas ir noskaidrots. Redzu lejā cilvēkus, viņi fotografē. Ēkas priekšā televīzijas filmēšanas grupas veido reportāžas.
– Tas ir briesmīgi. Notikušais ir vienkārši drausmīgs. Arī tev, mīļā. No rīta vēl neminēja tā cilvēka vārdu, kurš izgrūda viņu pa logu un pēc tam izdarīja pašnāvību. Vēlāk arī vēl neko nedzirdēju.
– Viņu sauc Olivers Ārčers. Policijas iecirknī satiku viņa brāli.
– Cik… dīvaini.
– Iespējams, tā varētu likties, bet, kā izrādījās, nav nekā dīvaina. – Lila apsēdās vannas istabā uz grīdas un sāka rūpīgi tīrīt tualetes galdiņa atvilktnes sliecītes. Atvilktni bija grūti atvērt un aizvērt, bet šo trūkumu viņa varēja izlabot. – Viņš izmaksāja man limonādi, – Lila turpināja, – un es viņam izstāstīju, ko redzēju.
– Tu… ar viņu kopā dzēri limonādi? Dieva dēļ, Lila, ja nu viņš ir tāds pats slepkava kā brālis vai arī maniaks un abi darbojas komandā. Vai…
– Mēs pasēdējām kafejnīcā iepretim policijas iecirknim, un tur tajā laikā atradās vismaz pieci policisti. Man viņa bija ļoti žēl, Džūlij. Viņš tik tikko valdījās, lai nekristu izmisumā, centās rast kādu izskaidrojumu šai neloģiskajai nelaimei. Viņš netic, ka brālis nogalinājis Seidžu un izdarījis pašnāvību, un savu uzskatu prātīgi pamatoja.
– Lila, neviens cilvēks negribētu ticēt, ka paša brālis spējīgs uz kaut ko tādu.
– Es to saprotu, kā gan citādi. – Lila viegli uzpūta sliecītēm, lai notraustu putekļus. – Es jau sacīju, ka sākumā reaģēju tāpat, bet viņš izteicās ļoti pārliecinoši.
Viņa paslidināja atvilktni iekšā un ārā un apmierināta pamāja. Kaut dzīvē būtu tikpat viegli visu nokārtot.
– Viņš vēlas atnākt šurp, lai apskatītu brāļa dzīvokli no maniem logiem.
– Vai tu esi zaudējusi prātu?
– Pagaidi! Viņš ieteica paaicināt šurp kādu, kas būtu kopā ar mani, un es citādi nemaz nepiekristu. Bet, pirms kaut ko nolemju, pārbaudīšu Google. Jānodrošinās, vai viņa pagātne neslēpj zemiskus nodarījumus, vai neizprotamos apstākļos nav mirusi kāda sieva vai radinieks. Viņam esot divpadsmit pusbrāļu un pusmāsu.
– Vai patiešām?
– Jā, to nudien ir grūti aptvert. Bet man jānoskaidro, vai kādam no viņiem nav aizdomīga pagātne vai kaut kas tamlīdzīgs.
– Tikai nesaki, ka tu pateici viņam tavu klientu dzīvokļa adresi.
– Nē, es neiedevu ne adresi, ne telefona numuru. – Uzacis saraukusi, Lila nolika atpakaļ atvilktnē kosmētikas piederumus. – Es neesmu muļķe, Džūlij.
– Jā, bet tu pārāk viegli uzticies cilvēkiem. Kā viņu sauc? Ja viņš tev atklāja savu īsto vārdu. Tūlīt pat es sameklēšu viņu Google.
– Skaidrs, ka viņš stādījās priekšā ar īsto vārdu. Eštons Ārčers. Izklausās nedaudz sadomāts, bet…
– Vienu mirklīti! Eštons Ārčers? Vai slaids, plecīgs, elpu aizraujoši burvīgs? Ar zaļām acīm un kupliem, viļņainiem matiem?
– Jā. Kā tu to zini?
– Tāpēc ka es viņu pazīstu. Viņš ir mākslinieks, Lila, labs mākslinieks. Es vadu mākslas galeriju, lielisku galeriju, un Ņujorkā mēs esam viņa galvenā izstāžu vieta. Mūsu ceļi ne reizi vien ir krustojušies.
– Man viņa uzvārds šķita kaut kur dzirdēts, bet es nospriedu, tas ir tāpēc, ka prātā viņa brālis. Viņam ir glezna – sieviete pļavā spēlē vijoli, fonā pilsdrupas, pilnmēness. Tā, par kuru es teicu, ka to nopirktu, ja man būtu siena, pie kuras to piekārt.
– Tev taisnība, tā pati. Tieši to nopirka Seidža.
– Vai viņam ir sievas, kuras gājušas bojā noslēpumainos apstākļos?
– Cik man zināms, tad nav. Ārčers nav precējies, kādu brīdi viņam bija attiecības ar Kelsiju Nannu – amerikāņu baleta primabalerīnu. Iespējams, ka ir vēl tagad, es varu to noskaidrot. Ārčeram ir pamatīga profesionālā reputācija, viņš neesot neirotisks kā vairākums mākslinieku. Viņš mīl savu darbu. Gan no tēva, gan mātes puses ģimene ir bagāta. Jāapskatās Google, ko vēl par viņu var noskaidrot. Tēvam pieder nekustamie īpašumi un attīstības kompānijas, mātei – kuģniecības kompānija. Un tā tālāk, un tā joprojām. Vai vēlies vēl kaut ko uzzināt?
Lilai Eštons Ārčers nebija atgādinājis bagātnieku. Viņa brālis gan, Lila nodomāja. Vīrietis, kas sēdēja viņai iepretim kafejnīcā pie galdiņa, izskatījās tikai noskumis un nomākts.
– Es pati to varu pārbaudīt. Vārdu sakot, tu apgalvo, ka viņš nemetīs mani laukā pa logu.
– Es teiktu, ka tāda iespēja ir apšaubāma. Man viņš patīk