Vēlmju akmens. Džūda Devero
ka maltītes laikā viņiem neviens neteiks, ka viņi nav dabūjuši darbu. Neizdosies nekādas jaukās vakariņas, ja Kērks un Aila jutīsies nožēlojami, bet Džīna ir ļoti centusies, gatavojot ēdienu.
– Līdzjūtība pret ienaidniekiem, – Kolins sacīja un pieturēja durvis. Džemma paliecās un zem viņa paceltās rokas ieslīdēja atpakaļ virtuvē. – Man tas patīk.
– Atvaino, tomēr vairāk tā ir pašaizsardzība. Kad jūs viņiem to pateiksiet, es vēlos ieslēgties tavā istabā mājas augšējā stāvā.
– Noslēpties kopā ar manu veco šerifa zīmotni?
– Tieši tā. Vai tas bija sākums tavai tapšanai par šerifu?
Viņš smaidīja. – Mammai patīk visiem stāstīt, kā es šo nozīmi nēsāju visu laiku, jau kopš savas otrās dzimšanas dienas un līdz brīdim, kad kļuvu astoņus gadus vecs. Viņai ļoti patīk visos sīkumos izklāstīt, kā nācies to man pielīmēt pie miesas, kad kopā ar brāļiem mazgājāmies vannā. Kādu dienu, kad būsiet divas vien, pavaicā viņai par to.
– Tā arī darīšu, – Džemma sacīja, un viņu pārņēma prieks. Viņa patiešām būs šeit un varēs uzdot jautājumus. – Tad tāda bija tava vēlēšanās! Tu teici, ka arī esot vēlējies kaut ko tikpat karsti, kā es šo darbu. Tu vēlējies būt Edilīnas šerifs!
Kolina smaids bija tik silts, ka Džemma paspēra soli viņam tuvāk. – Jā, – viņš klusi atbildēja. – Tev ir taisnība.
Ne viens, ne otrs nemanīja, ka telpas otrā pusē Džīna viņus vēro un izskatās sadrūmusi.
Ceturtā nodaļa
Džemma gulēja gultā un skatījās Kolina istabas griestos. Viņa prātoja par to, vai nu jau būtu droši kāpt lejā. Vakariņas iepriekšējā dienā aizritēja neveiklā un brīžiem pat tiešām nepatīkamā gaisotnē. Viņa gandrīz nemaz nerunāja, vienīgi izteica komplimentus Džīnai par lielisko ēdienu. Viņa baidījās runāt, jo bažījās nevilšus atklāt, ka ir pieņemta darbā.
Džemma sēdēja blakus Kolinam, viņam otrā pusē vieta bija ierādīta Džīnai. Pretī bija Kērks un Aila, bet starp viņiem – Lenijs. Misters un misis Freizeri atradās katrs savā galda galā. Šeimuss kaut kā bija pamanījies izvairīties no šā smagā pārbaudījuma.
Pārsvarā runāja Aila, kura stāstīja par smieklīgiem notikumiem universitātē. Maģistra grādu gan viņa, gan Kērks bija ieguvuši citās augstskolās, tālab šajā pavadījuši mazāk laika nekā Džemma.
Aila bija laba stāstītāja, un visi smējās par to, kā viņa aprakstīja profesorus un studentus. Kad viņa sāka runāt par Džemmu, kļuva neomulīgi.
– Džemma ir mūsu mūžīgā studente, – Aila paziņoja. – Viņa universitātē ir pavadījusi vairāk laika nekā dažs labs profesors.
– Cāļu māte, tā mēs viņu saucam, – Kērks piebalsoja.
– Jā, – piekrita Aila un apēda kumosu, – Džemmai gandrīz vienmēr seko vesels bars futbolistu. Gluži kā cāļi šie staigā viņai nopakaļ pa visu studentu pilsētiņu.
– Jums vajadzētu dzirdēt, kā viņa runā! – Kērks teica un pārgāja uz falsetu. – Kas ir Musolīni? Un kas ir fašists? Kurš uzrakstīja neatkarības deklarāciju? Un… ja es dzirdēšu vārdu “Henkoks”, lai arī tas būs domāts kā joks, teicējs sēdēs uz sodīto spēlētāju soliņa! Kāpēc Dienvidu štatu cīnītāji nevarēja uzvarēt Pilsoņu karā? Vai atceraties, ko sacīja Rets?
Džemma priecājās, ka neviens cits, izņemot Ailu, par šo tēlojumu nesmējās.
– Izklausās, ka tu esi veikusi gana slavējamu darbu, – misis Freizere sacīja Džemmai un apveltīja Kērku ar ledusaukstu skatienu.
“Laikam jau nospriedis, ka darbu nedabūs,” Džemma nodomāja, jo Kērks nelikās ne zinis par šo piezīmi. Tomēr šķita, ka, viņaprāt, uzvarējusi ir Aila.
Minētā jaunkundze visu vakaru nevarēja ne acu novērst no Lenija. Viņi mija ašus skatienus, un divas reizes Aila atļāvās pat ieķiķināties.
Abas reizes Džīna un Džemma pāri Kolina galvai saskatījās. Otrajā reizē viņš vaicāja: – Vai es jums traucēju? Varbūt jūs abas gribētu sēdēt kopā?
– Nē, – Džīna atbildēja, – man patīk tas, ko redzu. – Viņa pavērās uz Kolinu un lika noprast, ka tieši viņš ir tas, uz ko Džīnai patīk noraudzīties.
Vienā mirklī izgaisa visas Džemmas šaubas par to, vai Kolins un Džīna ir pāris. Džemma nodūra galvu, lai neviens neredzētu viņas sejas izteiksmi. Viņa taču ir dabūjusi darbu, tāpēc nav ne mazāko tiesību justies tik noskumušai, it kā būtu zudis pilnīgi viss. Tomēr viņa jutās tieši tā. Bija grūti sagaidīt, kad beigsies šīs šķietami bezgalīgās vakariņas. Brīdī, kad sāka pasniegt desertu, Džemma bija gatava izskriet no istabas. Kāda viņas dvēseles daļa vēlējās pateikt, ka Aila darbu nav dabūjusi, tādēļ viņai pietiek sevi pataisīt par muļķi.
Kad maltīte beidzot bija galā, Džemma grasījās palīdzēt galda novākšanā, bet misis Freizere, noraidījusi arī mājkalpotājas pūliņus, vērsās pie Ailas un Kērka ar lūgumu “palīdzēt”. Un pēc tam viņiem nācās paveikt visu darbu.
Džemma zināja, ka pēc galda nokopšanas un trauku nomazgāšanas Aila un Kērks būs nelāgā noskaņojumā. Viņai negribējās būt tur klāt. Ieraudzījusi Šeimusu, kurš ar gleznošanas piederumiem padusē gāja garām dzīvojamai istabai, Džemma aizsteidzās viņam līdzi. Viņš pavadīja Džemmu augšup pa kāpnēm uz Kolina istabu un atstāja vienu. Džemma priecājās, ka vairs nav jāpacieš saspringtā atmosfēra, kas valdīja lejasstāvā, taču arī gulēt negribējās. Tagad, beidzot palikusi viena, viņa sāka prātot, ko tad īsti nozīmē darbs šajā vietā. Viņa pat nebija nojautusi, cik ļoti patiesībā raizējas par savas disertācijas uzrakstīšanu. Tikai tagad, kad viss it kā atrisinājies, viņa to saprata.
“Šeit es dzīvošu divus gadus,” viņa domāja un pārģērbās pidžamā. Jo vairāk viņa uzzināja par veicamo darbu, par ģimeni un pilsētu, jo laimīgāka jutās. Un kopā ar Kolinu pavadītais laiks bija vienkārši lielisks! Kolins būs viņas draugs, un ar to jāpietiek.
Iedomājusies par to, ka rīt jau nakšņos viesu namiņā, kur apkārt būs visi interesantie vēsturiskie avoti, Džemma no prieka sāka dejot pa istabu. Nāksies lidot uz mājām, sakravāt mantas un tad atgriezties Virdžīnijā. Tas prasīs apmēram nedēļu laika, bet pēc tam varēs sākt darbu.
Viņa piespieda sevi izbeigt riņķošanu un iekārtojās gultā, tomēr aizmigt nespēja. Džemma izņēma no somas savu Kindle elektronisko grāmatu lasīšanas iekārtu un uzmeklēja Ljūku Konoru. Varbūt neliela deva daiļliteratūras palīdzēs iemigt. Viņa atrada Ljūka Konora pirmo grāmatu un nospieda taustiņu “Pirkt”, un apmēram pēc trīsdesmit sekundēm ekrānā parādījās teksts. Džemma sāka lasīt un līdz trijiem no rīta tā arī neizslēdza gaismu.
Bija jau rīts. Daudz vēlāks, nekā viņa paradusi celties, jo parasti jau sešos vai pusseptiņos viņa jau bija sporta zālē. Un tā katru dienu. Džemma zināja, ka vajadzētu doties lejā. Tomēr Aila un Kērks joprojām vēl bija šeit un tagad jau zināja, ka ir zaudējuši, bet vietu ieguvusi Džemma. Zaudējuma satriekti, viņi nebūs visai laipni.
– Džemma Renforda, – viņa skaļi sacīja, – tu esi gļēvule.
Kāpjot ārā no gultas, Džemma uzmeta skatienu savai elektroniskajai grāmatu lasīšanas ierīcei un Emīlijas Dikinsones melnbaltajam attēlam tajā. Viņa sajuta kārdinājumu