Mana neizdzīvotā mīlestība. Elizabeta Noubla
gan viņš izturēs pieņemšanu. Tik daudz cilvēku vienkopus ir ļoti grūti organizēt, pat ja viņi ir skaidrā prātā. Bet pēc pāris glāzēm šampanieša tas jau līdzinās kaķu bara ganīšanai.
Sūzenas vecāku māja atradās piecu minūšu pastaigas attālumā no baznīcas, pāri galvenajam laukumam un pa mazu ieliņu uz priekšu. Cilvēki jau pamazām virzījās uz to pusi, viņu vadonis bija kāds kaimiņš, kurš bija izsalcis un cerēja vismaz uz kādu kārtainās mīklas pīrādziņu pirms nākamā fotografēšanās raunda. Pa dievkalpojuma laiku pie ieejas baznīcas teritorijā bija sapulcējies neliels ciemata iedzīvotāju bariņš, kas gan nebija aicināti, tomēr dedzīgi vēlējās redzēt līgavu, kā arī viesus greznajos kāzu tērpos. Sūzena atcerējās, ka viņa bija rīkojusies tāpat, kad bija jauna meitene. Kad pilnīgi visas līgavas aizrāvās ar sprogainiem ilgviļņiem un zvanveida piedurknēm, bet visiem līgavaiņiem bija vaigubārda un Kevina Kīgana frizūra. Kāzas norisinājās lielākajā daļā vasaras sestdienu. Sūzena skatījās, kā ierodas viesi, kā līgava izkāpj no elegantas mašīnas, nervozi nogludina kleitu, pirms ieķeras savam tēvam elkonī. Tad Sūzena ar velosipēdu aizbrauca uz ciemata veikaliņu, kur iztērēja savu kabatas naudu par mīkstajām augļu konfektēm, šerbeta un lakricas stienīšiem un žurnālu Smash Hits, atgriezdamās tieši laikā, lai noskatītos, kā jaunlaulātie, zvaniem skanot, iznāk no baznīcas. Viņai patika kleitas, līgavas māsas un puķes, lentēm rotātās mašīnas (reiz pat bija kariete, ko vilka divi dābolaini zirgi) un visi šie viesi greznās cepurēs un augstpapēžu kurpēs. Sūzenai patika zvani; viņai šķita, ka tās ir priecīgākās skaņas uz pasaules. Visvairāk viņai patika tas brīdis, kad pāris, konfeti vai rožu ziedlapiņu lietum līstot, saskūpstījās.
Kad Hloja un Aleksandrs gāja cauri viesu rindām – viņi arī devās pāri laukumam uz mājas pusi (tas bija bezgala romantiski, Hlojai tas patika; viņa teica, ka jutusies kā Tomasa Hārdija vai Džeinas Ostinas romāna varone) –, pavecākās ciemata dāmas sāka skaļi dūdot un sajūsmināties par viņiem. “Tu izskaties burvīgi, dārgā.” “Dievs svētī.” Tas bija vecmodīgi, tomēr jauki. Viņu laba vēlējumi Sūzenai šķita daudz dzīvīgāki un saviļņojošāki nekā to cilvēku, kuriem kaligrāfiskā rokrakstā rakstītais ielūgums bija stāvējis uz kamīna dzegas sešas nedēļas, kuri bija iztērējuši piecdesmit mārciņas par dāvanu no Džona Lūisa kāzu dāvanu saraksta un nopirkuši jaunu kleitu pie pagājušajā gadā iegādātās pārlieku dārgās cepures. Šīs dāmas bija īstās romantiķes; tieši tāda pati reiz bija bijusi arī Sūzena. Viņām nebija cita iemesla šeit atrasties. Viņas nebija nedz Aleksandra koledžas laiku istabas biedres, nedz kolēģes, nedz kādas radinieces.
Tad Sūzena šo sieviešu vidū ieraudzīja kādu, ko pazina, un viņai aizrāvās elpa. Viņa nebija iedomājusies, ka satiks šo sievieti. Tajā pašā brīdī viņa nobrīnījās, kāpēc viņai nebija ienācis prātā, ka tā varētu notikt. Galu galā viņas šeit kopā atradušās vairākas reizes – tolaik, pirms miljoniem gadu, kad abas stāvēja un gaidīja, lai ieraudzītu līgavas.
Tagad Sūzena vairs nepazina lielāko daļu cilvēku, kas stāvēja pie vārtiņiem. Viņa šeit nedzīvoja jau daudzus gadus un brauca šurp diezgan neregulāri, apciemojuma laikā iegriezdamās tikai mammas un tēta mājā. Taču šo sievieti viņa reiz bija labi pazinusi, lai gan kopš viņu pēdējās tikšanās pagājuši divdesmit gadi. Loisa Rosi. Vecāka un pilnīgi noteikti nedaudz apaļīgāka. Viņas mati, kas reiz bija spīdīgi, brūni un, glīti apgriezti, šūpojās garumā līdz pleciem, tagad mirdzēja sudrabaini un īsāki. Loisa lūkojās tieši uz Sūzenu un plati smaidīja. Sūzena prātoja, vai sieviete viņu pazinusi, viņai gandrīz gribējās paskatīties pār plecu, lai pārbaudītu, kam vēl šis smaids varētu būt domāts. Varbūt tas nav vērsts ne uz vienu konkrēti.
Loisai aiz muguras, daudz, daudz garāks – un šoreiz Sūzena bija absolūti pārliecināta, ka šo tumši brūno acu skatiens ir piekalts tieši viņai, – stāvēja Loisas dēls.
Roberto Rosi. Robs.
Garais, tumšmatainais, izskatīgais zēns, kurā Sūzena bija iemīlējusies. Tā bija pati pirmā un visskaistākā mīlestība. Viņai tolaik bija sešpadsmit. Tagad viņš bija vīrietis, un Sūzena viņu nebija redzējusi divdesmit gadu.
Vienu mirkli Sūzena nezināja, ko lai iesāk. Viņa gribēja bēgt prom, taču bija piekalta pie vietas, jo viņu abu skatieni bija noķēruši Sūzenu lamatās, atņēmuši viņai spēju kustēties. Turklāt viņa stāvēja mauriņā uz četras collas augstiem papēžiem, tā ka to nevarētu nosaukt par skriešanu, bet gan par gaisa trīsināšanu… Viņa pameta skatienu apkārt, meklēdama savu brāli, bet nespēja viņu ieraudzīt, nedz arī kādu citu, ko pazītu. Sūzena nekustīgi stāvēja, vienā mirklī sastingusi uz vietas, kamēr viņai garām bariem vien plūda nepazīstami cilvēki cepurēs. Viņa pieņēma, ka tie ir Hlojas un Aleksa draugi. Šie ļaudis smējās un skaļi tērzēja. Ņudzoša pasteļkrāsas un spalvu jūra reibinošā parfīma un matu lakas miglā – Sūzenai gandrīz noreiba galva.
Bija laiks, pirms daudziem gadiem, kad katru reizi, plānojot braucienu uz savu vecāku māju, viņu māca tikai vienas bailes un raizes. Neuzskriet virsū Loisai vai Robam. Reiz viņa iegriezās kādā Texaco degvielas uzpildes stacijā ciemata nomalē, jo viņas auto benzīna rādītājs signalizēja: “Idiote, tev vajadzēja uzpildīties jau pirms trīsdesmit jūdzēm!”, bet pie pretējā sūkņa ieraudzīja Roba tēvu Frenku. Sūzena metās projām no benzīntanka, pat īsti neapstājusies, izmisīgi cenzdamās nesastapt viņa skatienu, un apmēram pēc piecām jūdzēm viņa piedzīvoja pazemojošu situāciju, kad mašīna nosprauslājās un apstājās. Tieši tā paša iemesla dēļ viņi ar Šonu netika uzsaukti Svētā Gabriela baznīcā. Kad notika pati laulību ceremonija, Loisa un Frenks bija devušies atvaļinājumā. Tomēr Sūzena nedomāja, ka viņi būtu atnākuši, lai vēlētu viņai laimes. Ne pēc tā, kas bija noticis.
Šīs bailes pamazām aprimās, kā jau tas parasti ar bailēm notiek. Arī viņas braucieni uz mājām kļuva retāki. Sākumā Sūzena bija pārāk laimīga un koncentrējusies uz sevi, lai brauktu šurp. Kad viss sāka iet greizi, viņa jutās pārāk pazemota. Un pārāk nožēlojami, lai vispār kaut ko darītu, kad attiecības ar Šonu patiešām izira.
Arī pēdējos gados viņi ar Daglasu nebija pārāk bieži ciemos braucēji. Bērni, Daga mīļotā laiva Čičesteras ostā, Sūzenas darbs… dzīve viņus raustīja tik daudzos virzienos. Un tā vienkārši ritēja arvien ātrāk. Nedēļas, mēneši, gadalaiki, gadi… tie tik ātri paskrēja. Mamma un tētis jau bija pensijā, un viņi katru gadu pāris mēnešu pavadīja mājā, ko bija nopirkuši Francijā. (Lielākais triumfs no tēta viedokļa – viņš bija šaubījies, vai viņa iespaidīgā neatlaidība pārliecinās mammu atstāt ciematu un Svētā Gabriela baznīcu.) Kad vecāki bija mājās, viņi labprāt “slaistījās apkārt”, kā tētis to nodēvēja. Mamma vienmēr teica, ka viņa savā mūžā ir gatavojusi pietiekami daudz svētdienas pusdienu, un bija apmierināta, ja viņas vietā pie plīts vergoja kāds cits. Un turklāt Alisters un Ketrina arī viņus bieži aicināja pie sevis – uz Ziemassvētkiem, Lieldienām vai nelielu atpūtu Kornvolā, pievilinot ar savu bariņu arvien vairāk dievināmo mazbērnu.
Tātad šobrīd Sūzena bija aizmirsusi palūkoties pār plecu vai arī uzlikt savas lielās Džekijas O. saulesbrilles. Un nu viņa bija viņus redzējusi. Viņai pamatoti radās jautājums. Vai šī diena varēja kļūt vēl sarežģītāka?
Loisa Rosi nāca uz Sūzenas pusi, pastiepusi viņai pretī rokas. Ak Dievs. Jā, varēja gan. Viss varēja kļūt vēl ļaunāk. Tagad Sūzena atcerējās. Frenks, Loisas vīrs, ir slims. Nopietni slims.
Apmēram pirms trim gadiem viņam noteica diagnozi – motoro neironu slimība. Mamma Sūzenai to pastāstīja – tā bija daļa no ciemata tenku litānijas, ko viņa uzskaitīja ik reizi, kad meitu satika; lielākā daļa no tām bija par