Viltus eņģelis. Fiona Nīla
zinu, ka šeit tu jūties kā mājās vairāk nekā jebkurā citā vietā, kur esi dzīvojusi, – teica Fojs, skaļi locīdams avīzi, it kā tādējādi varētu samazināt iespaidu, kādu radījis iekšlapā publicētais teksts.
Viņš mēģināja iesaistīt Eliju sarunā, bet viņa saviebās šī apgalvojuma neapšaubāmā patiesīguma dēļ. Viņa negribēja kļūt par vienu no tiem darba ņēmējiem, kuri dzīvo līdzi citai ģimenei. Laika gaitā viņa redzējusi pietiekami daudz piemēru šādam dzīvesveidam. Parasti tāds tādu pievelk, bet pārcelšanās uz Skineru ģimenes namu līdzinājās aizbraukšanai uz eksotisku zemi un pēkšņai atziņai, ka doties atpakaļ uz savu dzimteni vairs nav iespējams. Jo dzīve kopā ar viņiem gluži vienkārši bija daudz aizraujošāka par dzīvi bez viņiem. Īpaši tagad.
Galvenokārt Elija viebās tādēļ, ka Foja replikas bija nepatīkams atgādinājums par kaut ko svarīgu – viņa jau vairāk nekā nedēļu nebija atbildējusi uz vecāku telefona zvaniem. Mobilais tālrunis glabāja sešas īsziņas, kas prasīja neatliekamu rīkošanos. Četras no vecākiem, viena no Feliksa Neilora un viena no ukrainietes Miras, arī auklītes un turklāt Elijas draudzenes.
Pirmo reizi kopš viņas pārcelšanās uz šo namu vecāki bija atstājuši divas ziņas Skineru automātiskajā atbildētājā. Iepriekšējā dienā Brionija apzinīgi atskaņoja abas. Tās bija iespiestas starp laipnu vēsti no kādas Brionijas kolēģes, kura pauda cerību, ka viņa pārcieš vētru, un tādēļ gribēja zināt, ko teikt viņas klientiem, un daudz steidzamāku lūgumu piezvanīt Sofijai Vilbrahemai, kuras bērns apmeklē to pašu skolu, kas izvēlēta arī Brionijas dēliem, un kura dzīvo kaimiņos. Tai pašai Sofijai Vilbrahemai, kura pārradās mājās pēc tam, kad tika atcelts ceļojums, un pieķēra vīru gultā ar auklīti, kas ģimenē nostrādājusi piecus gadus. Tolaik šķita, ka lielāks skandāls vairs nav iespējams.
Ziņojumi Elijai, ja salīdzina ar šiem, bija banāli. Pirmo, viskaitinošāko, sūtīja māte, apjautādamās, vai meita jūtas labi un vēlas paciemoties mājās līdz brīdim, kad viss norimsies. Ne jau bažu nots mātes balsī kaitināja Eliju; tracināja netieša norāde uz nodevību – jāpamet Skineri brīdī, kad atbalsts viņiem visvairāk nepieciešams. Otrā ziņa bija no tēva, kurš rāmā tonī apgalvoja, ka viņi netic nevienam vārdam, kas lasāms avīzēs, un labprāt uzklausītu Elijas versiju par notikumiem. Kad viņš jau atvadījās, māte iejaucās ar pārmetumiem, ka viņai nav iespējams atbildēt uz kaimiņu jautājumiem.
– Izklausās pretīgi, – secināja Brionija, saraukdama pieri. – Labāk piezvani viņiem, kamēr dekoratīvie sīpoli nav kaunā nokāruši galvas.
“Tādi oriģināli augi līdz Kromerai vēl nav nonākuši,” Elijai gribēja atcirst. “Tur joprojām audzē puķzirnīšus un kreses.” Bet viņa nebija pārliecināta, vai Brionija pazītu šo pašas rūpīgi iekoptā dārza aprakstu, tādēļ mēģināja viņai iegalvot, ka viņu kaimiņi Kromerā uzskata par nepieklājīgu apakšveļas izkāršanu uz auklas, bet vecāku piespiešana atklāt detaļas, viņasprāt, ir smieklīga. Tomēr Brionija vairs neklausījās.
– Elija, tu mani ignorē, – Fojs novilka.
Pēkšņi meitene atskārta, ka vecais vīrs atkal runā ar viņu. Elija apņēmās vecākiem piezvanīt vakarā, lai gan apzinājās, ka namā valdošā drāma labos nodomus var neglābjami mainīt. Brionijas kolēģe kļūdījās, raksturojot šo krīzi kā vētru. Jo vētrai ir sākums un beigas. Vētra pāriet. Bet no šiem notikumiem nevar paslēpties. Elija gan saprata, kā tie varbūt sākušies, taču viņai nebija ne jausmas, kā tie beigsies.
– Es gribu teikt, ka tu iederies, – Fojs labsirdīgi teica. – Nevienam citam tas nav izdevies. – Kā uzsvērdams savus vārdus, viņš norādīja uz Eliju ar šķērēm, tad atlocīja avīzi un ķērās pie raksta izgriešanas. Kopš krīzes sākuma Fojs lielāko dienas daļu pavadīja Holenda parka nama dzīvojamā istabā, šķirstīdams avīzes un internetu, lai atrastu rakstus par Niku un Brioniju. Viņš kāri tvēra it visu, ko vien varēja atrast par banku krīzi un kredītu burbuļa plīšanu. Elijai pietrūka drosmes aizrādīt, ka ik rītu no laikrakstu izgriezumu biroja pienāca bieza paka ar izkopētiem materiāliem, ko Brionija izlasīja, tiklīdz tie sešos trīsdesmit nokrita uz paklājiņa pie durvīm.
Fojs sirsnīgi viņai uzsmaidīja. Pēdējā laikā tas notika ļoti reti, jo nelāgie notikumi Foju nomāca. Acis šķita bālas un pauda nožēlu. Tās meklēja līdzjūtību, bet lielākoties velti. Tita, viņa sieva teju pusgadsimta garumā, visā vainoja tieši Foju. Viņa jaunākā meita Hestere parādījās pāris reižu nedēļā un demonstrēja pārlieku gādīgumu, pienesot tēvam spilvenus un nelūgtas tējas tases. Hestere klusēdama it kā aizrādīja, ka Brionija, kuru viņa uzskata par tēva mīļāko bērnu, beigu beigās ir izgāzusies un tādējādi pasliktinājusi tēva pašsajūtu.
– Nemēģiniet man glaimot, lai padarītu runīgāku. – Elija negribot pasmaidīja.
– Tātad tu zini vairāk nekā stāsti, – Fojs attrauca.
– Analīzi pietaupīsim vēlākam laikam, – Elija sacīja, citējot vienu no iemīļotākajiem Foja izteicieniem.
– Man tāds var arī nepienākt, – Fojs novilka, tikai pa pusei jokodams. – Mans ķermenis grasās mani nodot.
– Neesiet nu tik sentimentāli raudulīgs, – mudināja Elija.
– Vai zini, ko es vakarnakt sapņoju? Es atkal biju jauns! – Fojs paziņoja. – Daudzu gadu laikā es pirmo reizi redzēju kaut ko tādu. Tā droši vien ir zīme, ka man drīz jāpošas. – Viņš nometa avīzes izgriezumu kaudzē uz grīdas, dziļi ievilka elpu, uzmanīgi uzlika rokas uz krēsla paroceņiem, izpleta pirkstus, cik plati vien spēja, iecirta tos dārgajā polsterējumā, lai gūtu atbalsta punktu, un mēģināja piecelties. Rokas piepūlē trīcēja. Dažas sekundes viņam izdevās nostāvēt, taču tad viņš smagi atkrita krēslā un šķita pagalam nelaimīgs. – Sasodītās kājas, – viņš noburkšķēja.
Elija aizgriezās un pievērsās galdam, jo labi saprata, ka vecais vīrs jūtas pazemots. Viņš skaļi gārdza, pūlēdamies atgūt elpu.
– Es biju ballītē, kurā piedalās visi mani draugi, – Fojs sēca, nelikdamies ne zinis par paša nespēku. – Visi novecojuši, bet es esmu tāds pat kā trīsdesmit gados. Cilvēki nāk man klāt un saka, cik labi es izskatos. Vai atceries Brionijas krusttēvu Džūljanu Pītersonu? Viņš man gari un plaši stāstīja par savām problēmām ar prostatu un celšanos četras vai piecas reizes naktī, lai pačurātu sīksīkā strūkliņā. Un ārsts divdesmit piecu gadu laikā esot bijis pirmais cilvēks, kurš piedūris pirkstu viņa dibenam.
– Nevaru iedomāties, ka Pītersona kungs runā kaut ko tādu, – neticīgi attrauca Elija, atsaukdama atmiņā pieklājīgo, kluso vīru, kurš katru vasaru vairākas reizes ieradās pusdienās ģimenes namā Korfu salā.
– Tas jau bija tikai sapnis, – atzina Fojs, pateicīgs par to, ka beidzot Elijas uzmanība pievērsta viņam. – Es arī nespēju noticēt, jo viņš pogājas gandrīz tikpat cieši kā Eleanora. Viņi ir precējušies piecdesmit gadu, un es nevaru iztēloties, ka viņa to dara.
– Gluži manas domas, – Elija piekrita un klusībā prātoja, kas ātrāk apturētu šos pēkšņos runas plūdus – apstulbināšana vai šokēšana.
– Un tad es sapratu, ka viņš gluži vienkārši gribēja padižoties ar savām zināšanām medicīnā, – turpināja Fojs. – Viņš sāka runāt par daļēju prostatektomiju un stāstīja, ko ārsts darījis ar rezektoskopu.
– Taču Pītersona kungs nav ārsts, vai ne? – Elija aizrādīja.
– Protams, ka nav, – attrauca