Rīta dziesma. Kārena Robārdsa
norādes, Stjuarts Edvardss ienesa Džesiju mājā, pagāja garām Sisijai un Rozai, kuras pavadīja abus izbrīnītiem skatieniem, un nokļuva pie meitenes istabas. Iegājis pa durvīm, Stjuarts rupji nolika Džesiju uz grīdas.
– Tu nenāksi ārā no istabas visu atlikušo nakti, un no rīta tu Sīlijai atvainosies, – viņš vēsi noskaldīja.
Džesija bija pārāk satraukta, lai atbildētu. Ceļiem ļogoties, viņa noraudzījās, kā Stjuarts izņem atslēgu no slēdzenes un aizver durvis. Noskanēja slēdzenes klikšķis.
Tumsā raugoties uz aizslēgtajām durvīm, Džesija spēja domāt vienīgi par Stjuarta seju lampu gaismā.
Gludi skūtajos vaigos rēgojās sešas jēlas brūces. Džesija bija viņu saskrāpējusi, un viņa nesaprata, vai par to priecāties vai just nožēlu.
5. nodaļa
Atslēga slēdzenē noskrapstēja nākamās dienas rītā. Iepriekšējā vakarā Tjūdijas un Rozas sūtītā Sisija uzradās pie durvīm un aizsmakušā čukstā apvaicājās par Džesijas labsajūtu. Viņa pretojās kārdinājumam un neļāva Sisijai atslēgt durvis ar Tjūdijai kā saimniecības vadītājai piešķirto universālo atslēgu. Džesija vēlējās izbēgt no istabas kaut vai tādēļ, lai parādītu Stjuartam Edvardsam garu degunu, tomēr tas bija jāpaveic pašas spēkiem. Ja Džesijai neizdosies novērst precības, drīz vien Stjuarts kļūs par plantācijas un visu tās kalpotāju saimnieku. Par spīti dusmām, Džesija nevēlējās, lai Tjūdija un pārējie kalpotāji viņas dēļ iekultos nepatikšanās. Viņa jutās atbildīga par kalpotājiem; viņi bija Džesijas vienīgā ģimene.
Kad durvis atvērās, Džesija stāvēja pie augšstāva loga un prātoja, kā pa to izlēkt, nelaužot sprandu vai kāju. Viņa pagriezās, baidoties ieraudzīt Stjuartu Edvardsu, tomēr tas nevarēja būt viņš – divas stundas pēc Džesijas ieslēgšanas istabā viņš aizbrauca un diez vai bija paguvis atgriezties. No Džesijas istabas loga pavērās skats uz piemājas ceļu, tāpēc viņa Edvardsa pārrašanos nebūtu pamanījusi tikai tādā gadījumā, ja viņš atgrieztos “Mimozā” caur kokvilnas laukiem.
– Ceru, ka tu labi izgulējies, Džesij.
Kad Sīlija ienāca istabā, aizvēra un aizslēdza durvis, viņas sejā vīdēja nepatīkams smaids. Šorīt viņa bija tērpusies skaistā balta muslīna kleitā ar zilu svītru rotājumiem, un viņas mati bija sakārtoti meitenīgās cirtās, kas krita pār sievietes kaklu. Džesija klusībā pasmīnēja par to, ka audžumāte savam līgavainim par prieku pūlas izskatīties jaunāka. Tikmēr Sīlija aizlika atslēgu aiz jostas un pa to samāksloti papliķēja. Ņemot vērā abu sieviešu augumu atšķirību, Džesija bez grūtībām spētu Sīlijai atslēgu atņemt, tomēr viņa nekad iepriekš nebija uzbrukusi audžumātei, un bija skaidrs, ka Sīlija neko tamlīdzīgu no viņas negaida arī šoreiz. Ar viņas pašpārliecināto stāju pietika, lai Džesiju iebiedētu, un pēc īsa pārdomu brīža meitene nolēma pagaidām neko neuzsākt. Sīlija ar interesi aplūkoja audžumeitas istabu, kurā iegriezās reti. Kopš Džesijas bērnības šeit nekas daudz nebija mainījies, izņemot viņas vecāku laulības gultas nomaiņu pret mazāku, kas te atradās sākotnēji. Istabā bija baltas un neizgreznotas sienas, pie logiem piekārti vienkārši muslīna aizkari, kvalitatīvas, bet nepretenciozas sarkankoka mēbeles. Vienīgais skaistais priekšmets istabā bija eleganti izgrebtā gulta ar baldahīnu, un Sīlija, saraukusi pieri, to aplūkoja.
– Šī gulta te izskatās smieklīgi, tā ir pārāk izsmalcināta jaunai meitenei.
– Man tā patīk. – Par spīti pūlēm, Džesija nespēja apvaldīt skumjas balsī. Viņa apzinājās, ka izklausās kā bērns, tomēr Sīlijas klātbūtnē viņa nez kāpēc nespēja novaldīties. Džesija sarūgtināti iekoda lūpā un apklusa, gaidot sarunas turpinājumu.
– Es par to nešaubos. Tevis izvēlētās mēbeles ir tikpat bezgaumīgas kā tavs apģērbs. Piemēram, kleita, kas tev šobrīd ir mugurā, ir piemērotāka daudz slaidākām meitenēm, un jebkurā gadījumā tā ir atbaidoša.
Sīlija apsēdās nelielā, ar kokgriezumiem rotātā krēslā blakus drēbju skapim un ar plaukstām bezrūpīgi nogludināja savas nevainojami piegulošās kleitas svārku daļu.
Nespējot turēties pretī Sīlijas izaicinājumam, Džesija paskatījās uz savu zaļo izjāžu kleitu, ko valkāja ikdienā. Tā bija stipri novalkāta un pārāk šaura, tomēr tādi bija visi Džesijas apģērba gabali. Pēdējoreiz viņa iegādājās apģērbu pirms gandrīz trīs gadiem, tomēr Džesiju tas neuztrauca. Pat ja viņai piederētu tik apjomīga garderobe kā Sīlijai, viņa tik un tā valkātu savu iemīļoto kleitu.
– Lai nu kā, es šeit neierados, lai apspriestu tavu izskatu. Mums jāparunā. – Sīlija vēlreiz nicīgi nopētīja audžumeitas augumu un tad paraudzījās viņai acīs. Audžumātes skatiens bija skarbs, un Džesija visiem spēkiem pūlējās saņemties, lai neļautos iebiedēšanai. Viņa iekoda sev vaigā tik spēcīgi, ka mutē sajuta asiņu garšu. Meitene neapzināti aizvirzīja rokas aiz muguras un ieķērās palodzes malā.
– Vakar vakarā tu mani nosauci tādā vārdā, kādu es nekad vairs nevēlos dzirdēt. – Sīlija runāja balsī, kas itin nemaz nelīdzinājās saldajai dūdošanai Stjuarta Edvardsa klātbūtnē. Audžumātes mīļotie visdrīzāk nebija redzējuši arī tik ledusaukstu skatienu un cieši sakniebtas lūpas. Sieviete, kas tagad sēdēja Džesijas istabā, bija patiesā Sīlija, ko pazina vienīgi viņa un nama kalpotāji. No šīs sievietes Džesija baidījās un viņu ienīda.
– Tas ir pats par sevi saprotams. Tu neesi tik dumja, lai izrunātu to vēlreiz. Stjuarta pliķis tev noteikti bija nepatīkams. Viņš bija tik dusmīgs! Es to patiesi izbaudīju. Tik glīts vīrietis, un iemīlējies manī līdz ausīm. Ja tu būtu vīrietis, Stjuarts būtu tevi nogalinājis! Protams, tev šādas izjūtas ir un būs svešas, jo diez vai tevi kāds vīrietis jebkad iemīlēs.
Tā kā apkaimes jaunieši nepievērsa Džesijai uzmanību, Sīlijas apgalvojums, kaut arī nelaipns, šķita patiess. To dzirdēt bija vēl sāpīgāk, nekā Sīlija spētu iedomāties – ja vien viņa nezināja kaut ko par Mičelu Todu…
– Ja tu to atkārtosi, Stjuarta dusmas būs neparedzamas. Iespējams, viņš tevi nopērs vai pat aizsūtīs projām uz skolu jaunām dāmām ziemeļos, kaut gan tu jau tam esi nedaudz par vecu. Tomēr esmu pārliecināta, ka to var nokārtot.
– Tu zini, ka es runāju patiesību. – Līdzšinējās pieredzes mācīta, Džesija zināja, ka uz Sīlijas izaicinošajām runām labāk neatbildēt, tomēr viņa ilgāk nespēja klusēt. Stjuarts Edvardss nezināja patiesību un rīkojās, taisnīguma apziņas vadīts, tomēr Sīlija zināja, ka viņas audžumeita nemelo. Viņai droši vien ir bijis vairāk vīriešu, nekā Džesija nojauta.
Sīlija smaidot aplūkoja Džesiju.
– Vai tu apgalvo, ka es esmu padauza? Nē, neesmu, – viņa mundri noliedza apvainojumu. – Padauza apmierina vīriešus un prasa par to naudu, bet es tā nekad nedaru. Vai tad man ir vajadzīga viņu nauda? Tas viss, – viņa ar žestu norādīja uz “Mimozu”, – pieder man.
Džesija saspringa. Sīlija smaidot papurināja galvu, un gaišās cirtas krita pār viņas kaklu.
– Tu patiesi esi bērns, Džesija! Tu par vīriešiem un sievietēm neko nezini. Vīrieši ir kā lieli dzīvnieki, tomēr gudra sieviete spēj aptīt tos ap pirkstu. Iemīlējies vīrietis paveiks jebko, jebko… Sevišķi tad, ja sieviete nedod viņam kāroto. Džesija, sievietes noslēpums ir šāds: nepadodies, līdz esi dabūjusi kāroto. Liec viņiem lūgties… Tavs tēvs mani apprecēja, jo vēlējās likties ar mani gultā un zināja, ka pirms precībām es viņam neļaušos. Es biju ieguvēja – gada garumā es naktīs apmierināju tavu gana glīto tēvu un turklāt