Pārmaiņu vējš. Kārena Vaita
vajadzēs dokumentēt daudz kapavietu.
– Kapsēta jau ir pietiekoši labi dokumentēta. Domāju, ka mūsu uzdevums galvenokārt sastāvēs no uzvārdu pierakstīšanas, lai tad, ja mēs kaut kur citur salā atradīsim kapavietu ar tādu pašu uzvārdu, mums būtu vieglāk pārbaudīt. Laimīgā kārtā dažas kapavietas, kas atrastas vecajās plantācijās, tikušas pārvietotas uz šejieni. Taču baidos, ka tās vēl nav visas.
– Vai agrāk neviens cits nav to darījis?
– Skaidrs, ka ir, un ir atrastas daudzas iezīmētas un neiezīmētas kapavietas. Taču es domāju, ka ir arī tādas, kuras mēs vēl neesam atraduši, un es izteicu priekšlikumu, ka tad, ja atradīšu pierādījumus par slēptajām kapsētām, Džordžijas Arheoloģijas institūts ļaus mums izmantot to jauno aprīkojumu, ar kuru var redzēt zem zemes. Man šķiet, tas ir kaut kas līdzīgs pārvietojamam rentgenam. – Viņa paraustīja plecus. – Man nav jāzina, kā tas darbojas – tikai, kā to darbināt.
Viņa pamāja, aicinādama mani sekot, un tad devās atpakaļ uz durvīm.
– Pilsoņu kara pētnieks ar metāla detektoru atrada melno konfederācijas karavīru mirstīgās atliekas Folijbīčā pirms gada, un tas man piespēlēja ideju. Šķiet, te vēl aizvien ir noslēpumi, un vajadzīga kāda apņēmīga sieviete – vai divas, – viņa noteica, norādīdama uz mani ar zodu, – lai tos atklātu. Mēs devāmies uz priekšu pa eju garām koka soliem ar dziesmu grāmatām, kas bija glīti sabāztas kabatiņās aizmugurē, un sarkanais paklājs noslāpēja mūsu soļu troksni. Es gāju lēnām, ieklausīdamās, vai nesadzirdēšu slēptās skaņas, kuras dažkārt likās paslēptas aiz parastās dzīves, taču baznīcā viss bija kluss. Mans miers nebija ilgs, kad atskārtu, ka Tiša ved mūs atpakaļ pa durvīm, pa kurām bijām ienākušas, atpakaļ uz kapsētu, kur spožā saules gaisma apgaismoja tikai to, ko pati vēlējās.
Tiša man pasniedza vienu no piezīmju grāmatiņām un izņēma no kastītes zīmuli.
– Tā, ņem tos. Domāju, ja tu sāksi šajā pusē un es otrā pusē, mēs satiksimies vidū tieši ap pusdienlaiku. Un atzīmē vietas, kur tu atrodi tādus uzrakstus, kas ir pārāk izbalējuši, lai tos salasītu. Mēs atgriezīsimies ar papīru un krītiņiem, lai palūkotos, vai nevaram dažus no tiem atšifrēt tādā veidā.
Palūkojos uz šaurajiem celiņiem, kas meta cilpas, iztaisnojās un tad likās pagaistam zem koku un krūmu zariem.
Itin kā nolasījusi manas domas, Tiša sacīja:
– Tev ir mans mobilā telefona numurs, ja apmaldīsies. Tikai piezvani – vai arī pasauc. Es nebūšu tālu.
– Protams, – atbildēju, noskatīdamās, kā vecāks vīrs sandalēs un zeķēs, uzkāris kaklā lielu fotoaparātu, ienāk pa galvenajiem ieejas vārtiem kopā ar sievieti laima zaļās biksēs un spoži baltās kedās. Sapratu, ka viņi ir kopā, pēc abu saskaņotajām saulesbrillēm. Viņi lēnām sāka nākt manā virzienā, un sajutu savādu atvieglojumu, apzinādamās, ka vairs nebūšu vientuļa starp mirušajiem. Es neticēju spokiem, taču tvanīgajā gaisā jautās kas tāds, kas lika man domāt: ja pagriezīšu galvu pietiekoši ātri, es to ieraudzīšu.
Īsi pamājusi, Tiša devās projām. Izņēmusi zīmuli, es uzrakstīju “1. lappuse” uz dzeltenās piezīmju grāmatiņas lapas un pasvītroju to trīs reizes, pirms noliekties pie pirmajiem kapakmeņiem un sākt lasīt. Mana mugura kļuva stīva un pirksti netīri, notraucot pelējumu un ķērpjus, kas bija sakrājušies uz mazajām plāksnēm tuvu zemei ēnainajās zonās. Zināju, ka mana seja neatpaliek no rokām, jo es visu laiku slaucīju asaras, ieraugot, cik daudz mazu bērnu ir guldīti zemē šajā mierīgajā apkaimē un arī daudz jaunu vīriešu, kuru kapavietas bija greznotas ar konfederātu karodziņiem: viņi bija dzimuši salā, taču miruši tālu projām Pensilvānijas un Virdžīnijas kaujas laukos. Daži nebija daudz vecāki par sešpadsmit gadiem.
Visu laiku rakstīju vienus un tos pašus uzvārdus: Kūpers, Kings, Batlers, Hamiltons, Demīrs, Vailijs, kas tika izmantoti vai nu kā uzvārdi, vai otrie vārdi, un dažreiz arī kā pirmie. Agrāk salā dominēja šīs ģimenes, un likās loģiski, ka viņi ir savstarpēji saprecējušies. Pierakstot viņu vārdus un datumus, es domās izveidoju viņu dzimtas koku aprises, iztēlodamās stumbrus ar gariem zariem, kas savijās ar kaimiņu kokiem, līdz bija grūti atšķirt, kur viens sākās un otrs beidzās.
Sviedri pilēja man acīs, kad izslējos, lai atpūtinātu muguru un atliektu plecus. Sandales un pēdas bija gandrīz brūnas. Par spīti koši zaļajai zālei, baznīcas priekšā daļu kapsētas klāja smilšaini dubļi un sakaltušas ozolu lapas.
Izslējos taisni, šajā brīdī saprazdama, ka esmu pilnīgi viena. Četru cilvēku ģimene bija ienākusi kapsētā īsi pēc tam, kad sāku, taču pat viņi šķita pazuduši. Mani pārklāja auksti sviedri, un āda uz skausta saspringa. Devos uz priekšu pa taciņu, cenzdamās orientēties, taču sajutos bezcerīgi apmaldījusies. Atcerējos, kā viens no maniem brāļiem bija stāstījis par diviem amerikāņu tūristiem Versaļā, kuri ekskursijas laikā pa dārzu bija aizceļojuši atpakaļ laikā un nonākuši Marijas Antuanetes un viņas galma ērā.
Steiga iespiedās kaut kur starp manām lāpstiņām, mudinādama iet ātrāk. Nokāpu no taciņas, iedomājusies, ka atpazīstu augstu, apaļu kapa pieminekli, un cerēju, ka tas aizvedīs mani atpakaļ līdz baznīcai. Steigdamās uz priekšu, gandrīz paklupu pār zemu dzelzs žogu, bet kājas pamanījās laikus apstāties. Nobremzēju, elpodama īsiem, sekliem vilcieniem, un jutu, kā gaiss piepeši kļūst retāks.
Piespiedusi rokas pie krūtīm, it kā tas varētu palīdzēt manām plaušām atgūt gaisu, es nopētīju iežogoto zemes pleķīti, kur no zāles spraucās ārā kādas piecpadsmit kapu plāksnes, gluži kā akmens dārzs. Vairums no tām likās ļoti vecas, ar ieplaisājušiem un izbalējušiem uzrakstiem, bet priekšpusē atradās daži jaunāki un baltāki. Mans skatiens pievērsās trim kapu plāksnēm pašā dziļumā – vienai lielākai līdzās divām pavisam mazām.
Itin kā pārējās neeksistētu, es pārkāpu pāri zemajam žogam un devos tālāk. Aizvēru plakstiņus un centos atgūt elpu, prātodama, kāpēc pārējo kapu plākšņu novietojums priekšplānā un šī viena lielākā ar abām mazajām likās tik nepareizs, it kā tām nevajadzētu te atrasties.
Lēnām pietupos lielākā akmens priekšā, likdama sev palūkoties uz to, kamēr mana labā roka pasniedzās, lai pieskartos marmorā gandrīz pirms divsimt gadiem iekaltajiem vārdiem.
Džofrijs Grānts Freizers
Mūsu mīļais tēvs un draugs
Dzimis 1781., miris 1815. gadā
Ir dzīve īsa, gaistošs mirklis,
Kas nācis tumsu izdzenāt,
Un cilvēks zieds, ko maigiem pirkstiem
Steidz aizmirstība paglabāt.
Manu muti piepildīja bēdu garša, tukšums un rūgtums. Atbalstījos pret papēžiem, gandrīz sabrukdama zem šīs izjūtas smaguma, un mani pārņēma neizpratne, itin kā es būtu aizmigusi un pamodusies svešā vietā, nesaprazdama, kurp ved ceļi un kādā valodā man vajadzētu runāt.
Negribīgi nolaidu roku zemāk, ar pirkstu galiem pieskardamās burtiem un skaitļiem, pirms pievērsos abām nākamajām plāksnēm. Tās bija sīciņas, apmēram viena trešdaļa no pirmās lieluma, un uz krēmbaltās virsmas bija uzrakstīti vien daži īsi vārdi.
Džeimijs Hamiltons Freizers
Dzimis 1805., miris 1805. gadā
un
Maikls Makgregors Freizers
Dzimis un miris 1806. gada 5. februārī
Gribēju piecelties un tad sagrīļojos