Gredzens no Tiffany. Melisa Hilla
sešos no rīta jau rosās bistro virtuvē, iespēja pagulēt līdz pulksten astoņiem allaž nozīmē īpašu baudu.
Kaut arī Reičelu jau sešos bija pamodinājušas raizes par Gēriju un vēlēšanās nekavējoties traukties uz slimnīcu, viņa drīz vien saprata, ka pat Ziemassvētku dienā tas būtu pārlieku agrs apmeklējums. Jaunā sieviete palika gultā, apkampa Gērija spilvenu un vismaz divas stundas pavadīja snaudā un pusnomoda sapņos par viņu attiecībām un drīzumā gaidāmo saderināšanos.
Beidzot, pēdējo reizi gara acīm skatījusi sevi baltā līgavas kleitā, Reičela atvēra acis, izstiepa rokas un iztēlojās kreisās rokas zeltnesī satriecoši skaisto briljanta gredzenu. Viņai bija kārojies aizmigt ar šo rotu pirkstā, tomēr vainas apziņa par okšķerēšanos un dāvanas atvēršanu piespieda jauna ievietot gredzenu atpakaļ zilajā kārbiņā.
Reičela izkāpa no gultas un apjauta, ka viņas prieku un sajūsmu aptumšo pamatīga vainas apziņa, ko pastiprina vakar izdzerais alkohols. Viņai nevajadzēja rakņāties pa iepirkumu somām, kur nu vēl vērt vaļā Tiffany kārbiņu. Un tomēr – bail pat iedomāties, ja viņa to nebūtu izdarījusi…
Nē, nav iemesla justies vainīgai, un viņa nenožēlo izdarīto. Reičela iekoda lūpu zobos un uzlūkoja savu spoguļattēlu ar rotaļīgu smaidu sejā. Pēc šoka un raizēm par negadījumā cietušo Gēriju viņa bija piedzīvojusi brīnumainu pārsteigumu. Turklāt romantisku pārsteigumu, ja iztēlojas, ka Ziemassvētku vakaru viņa pavadījusi vienatnē, bet gluži nejauši atklājusi, ka puisis grasījies viņu bildināt! Pasakas cienīgs pavērsiens, turklāt krasāks, nekā Reičela jebkad bija uzdrošinājusies sapņot.
Droši vien vislielāko pārsteigumu sagādāja atklājums, ka Gērijs viņu mīl vairāk, nekā bija šķitis. Tiesa, viņiem kopā bija jautri, un arī Reičela mīlēja Gēriju, bet fakts, ka viņa joprojām nebija iepazīstināta ar drauga ģimeni, viesa pamatotas šaubas par viņa nolūku nopietnību. Reičelai, kura bija vienīgais bērns saviem jau zaudētajiem vecākiem, ģimene šķita ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa. Lai cik dedzīgi viņa kāroja iepazīties ar Gērija māti, Reičela noprata, ka puisis gluži vienkārši nogaida īsto brīdi. Bildinājums bija pēdējais, ko viņa būtu gaidījusi, nemaz nerunājot par šādu gredzenu! Izsmalcināti slīpētais briljants bija pārsteidzoši liels, turklāt pirkts Tiffany veikalā un droši vien izmaksājis veselu bagātību. Kurš to varēja iedomāties?
Nekas nenotiek bez iemesla, Reičela sev teica. Varbūt kārbiņu viņa atvērusi tādēļ, lai izgaistu bažas par viņu attiecību nākotni?
Viņa uzlūkoja stūrī saliktos iepirkumu maisiņus un nosprieda, ka derētu vēlreiz aplūkot gredzenu. Ak kungs, ja vēl iztēlojas, ka šī rota greznos viņas roku visu atlikušo mūžu!
Reičela jutās kā noreibusi. Atverot kārbiņu, ieraudzītais viņu pārsteidza atkal. Briljanta forma un ietvars šķita pati pilnība, bet dienas gaismā, kad skatienu neaizmiglo skurbuļa izraisīta omulīgā dūmaka, dārgakmens izskatījās daudz lielāks.
Jauno sievieti vēlreiz apstulbināja doma, ka Gērijs izdevis daudzus tūkstošus par tik iespaidīgu gredzenu, bet ne ar pušplēstu vārdiņu nav pieminējis iespēju apprecēties. Turklāt šķita savādi, ka ceļā uz Ņujorku draugs bija sūrojies par nez kādu dārgu remontu, kas esot nepieciešams viņa motociklam. Gērijs nekad nebija izcēlies ar īpašu dāsnumu, bet pēdējos mēnešos Reičela manīja, ka draugs sācis tērēt naudu pavisam apdomīgi. Kā šķiet, tagad viņa īpašās taupības iemesls kļuvis skaidrs.
Reičela pasmaidīja. Runas par motociklu bijušas tikai viltība, un tas lieku reizi pierādīja cik ļoti draugs viņu mīl. Gredzens izrādījās svarīgāks par Ducati! Viņa liegi pašūpoja galvu. Vienu par Gēriju varēja teikt droši – viņš vienmēr bija pārsteigumu pilns. Bet šis bija vislielākais, vislabākais pārsteigums…
Reičelai iešāvās prātā, ka nāksies no jauna iesaiņot kārbiņu, lai Gērijs neko nepamana, tomēr viņa nosprieda, ka šis darbiņš var pagaidīt.
Svarīgāk šķita doties uz slimnīcu un pavadīt kaut daļu Ziemassvētku rīta kopā ar savu nākamo vīru. Reičela ielika kārbiņu maisiņā, pēc tam nomazgājās, mazliet uzkrāsojās, ietērpās džinsos un svīterī. Uzvilkusi virsdrēbes, viņa devās meklēt taksometru. Pabrokastot būs iespējams arī slimnīcā.
Ceļā Reičela jutās tik laimīga, ka līksmi čaloja ar taksometra vadītāju, runīgu grieķi, kura mašīnā pasažiera sēdeklis bija piemētāts ar pitta maizes iesaiņojumu papīriem, un nebeidza vien brīnīties par šo milzīgo tautu kausējamo katlu, vārdā Ņujorka. Daudziem megapoles iedzīvotājiem Ziemassvētku diena neatšķīrās no jebkuras citas.
Slimnīcā, uzbraukusi vajadzīgajā stāvā, viņa tuvojās dežūrmāsas postenim, kas atradās netālu no Gērija palātas.
– Sveiki! Priecīgus jums Ziemassvētkus, – viņa līksmi sasveicinājās. – Ierados apmeklēt Gēriju Noulsu no trīssimt trešās palātas. Kā viņam klājas?
– Priecīgus Ziemassvētkus arī jums! Ejiet tikai iekšā. Viss normāli, viņš labi atpūtās, – klāstīja dežūrmāsa, kuras valodā jautās, šķiet, sulīgs Ņūdžersijas akcents. – Tiesa, viņš ir nemierīgs pacients. Tas droši vien medikamentu dēļ, bet viņš ik pa brīdim miegā runā. Kaut ko par Ducati, vai?
Reičela ka atvainodamās uzsmaidīja medmāsai. – Jā, viņš man ir motociklu entuziasts. Piedodiet, jūs droši vien daudz labprātāk Ziemassvētku rītā darītu kaut ko patīkamāku, nevis klausītos nesakarīgā muldēšanā.
– Par to gan nav vērts raizēties, – medmāsa iespurcās un pavēcināja roku. – Smieklīgi, bet manam vīram arī pieder Ducati; ja nezinātu lietas patiesos apstākļus, es noteikti painteresētos, vai jūsējais nav guvis traumas motocikla negadījumā. Els, mans vīrs, pirms divām nedēļām paslīdēja uz “melnā ledus” un iedzīvojās teju vai tādās pašās nepatikšanās kā jūsu dzīvesbiedrs.
– Ak, viņš nav mans… – Reičela iekoda mēlē, pirms pār lūpām izspruka vārds “vīrs”. Tomēr pietika jau ar šādu domu, lai pakrūtē atkal sāktu plivināties tauriņi. – Tas ir, mēs esam saderinājušies, bet traumas viņš guva satiksmes negadījumā. Pirmo reizi ierodas Ņujorkā un tūdaļ pakļūst zem dzeltenā taksometra! – viņa piemetināja ar ironisku pussmaidu lūpās. – Bet man žēl, ka jūsu vīram tā nepaveicās.
– Ai, nē, viss kārtībā. Es pat nemēģinu atrunāt viņu no tām motocikla būšanām. Goda vārds, ja Elam nāktos izvēlēties starp mani un to braucamrīku… droši vien es jau būtu piepulcējusies vientuļniecēm! – Medmāsa labsirdīgi iesmējās. – Neaizkavēšu jūs ilgāk. Jauku apmeklējumu!
– Pateicos… Kima. – Reičela izlasīja vārdu uz identifikācijas kartītes. – Mans vārds ir Reičela, droši vien vēl redzēsimies, kad došos projām.
– Katrā ziņā.
Tomēr Gērija palātā prieku, kas visu rītu spārnoja jauno sievieti, nomainīja pamatīga atskurbinošas realitātes šalts. Viņas draugs izskatījās vēl sliktāk nekā iepriekšējā vakarā. Viena sejas puse zilimelna, uztūkusi un nobrāzta, līdzās gultai novietots statīvs zāļu ievadīšanai vēnā. Vīrietis izskatījās tik nekustīgs un nožēlojams, ka Reičelas sirds apmeta kūleni. Norijusi kamolu kaklā, viņa apsēdās pie gultas novietotajā krēslā.
Urdoša vainas apziņa lika Reičelai rāt sevi par šīrīta līksmo un laimīgo bezrūpību, kamēr viņas līgavainis slimnīcas gultā cieš sāpes. Bet no otras puses – Gērijs droši vien izskatās ļaunāk, nekā patiesībā jūtas, un ievainojami taču neesot pārāk bīstami. Viņa noliecās un maigi noskūpstīja Gēriju uz pieres.
Kad