Gredzens no Tiffany. Melisa Hilla
– tieši tāda viņai garšoja vislabāk –, bet Ītans omulīgi iekārtojās atzveltnes krēslā iepretī. Aizvadīta savāda diena, viņš nodomāja; droši vien to pašu juta arī Deizija.
Šodien bija piedzīvots ļoti daudz.
– Tu esi tik klusa. – Ītans pārsēdās guļamkrēsla kājgalī. – Cerams, tu zini, ka ārsti darīs visu iespējamo, lai palīdzētu cietušajam vīrietim.
– Zinu, tēt, televīzijā esmu redzējusi tamlīdzīgus sižetus. – Jauki, tad jau tu saproti, ka viņš ir nonācis drošās rokās.
Tātad meitas prātu neaizņēma vienīgi satiksmes negadījums. Ītans lāgā nesaprata, vai tas ir labi vai slikti.
– Un ko tu domā par skaisto saderināšanas gredzenu? Par to, ka es lūgšu Vanesu, lai… lai viņa kļūst par tavu pamāti? – Ītans satvēra meitas roku. – Vanesa jau labu laiku ir mūsu dzīves daļa, un viņa tevi patiešām iemīlējusi, viņai patīk lasīt tev priekšā, vest uz baleta nodarbībām un darīt visu citu.
Kā tu domā – vai būtu jauki atkal dzīvot kā īstai ģimenei?
Deizija nobaudīja krietnu malku karstā dzēriena un pamaisīja ar pirkstu pastilas. – Jā. Ģimene – tas būtu jauki.
– Protams, mēs abi arī allaž esam bijuši ģimene, – Ītans piebilda un spēja emociju uzplūda dēļ bija spiests brīdi paklusēt. Tad pagrieza uz augšu un atvēra bērna plaukstiņu. – Atceros, ka man patika turēt tavu sīko rociņu savējā un brīnīties, cik līdzīgas, bet vienlaikus atšķirīgas ir delnas līnijas. – Viņa rādītājpirksts pārslīdēja tām pāri, bet Deizija uzmanīgi klausījās, jo dievināja stāstus par sevi zīdaiņa un mazuļa vecumā. Droši vien šāda interese raksturīga visiem bērniem, tomēr Deizijai tā šķita īpaši saasināta, jo šie stāsti viņai deva iespēju iztēloties kopā gan savu tēti, gan mammu. – Mums ar tevi ir tik daudz līdzīga, gan ārēji, gan iekšēji. Tu vienmēr būsi mana mazā meitenīte, lai gan es ik mīļu dienu vēroju tevi augam un maināmies, jo tu ik brīdi aizvien lielākā mērā kļūsti pati par sevi. Tas ir brīnišķīgs process, bet… bez tavas mammas reizēm man bijis tik grūti. – Viņa balss mazliet nodrebēja. – Tomēr man sagādā prieku allaž atrasties tev līdzās, sirsniņ, un es gribu, lai tu to zinātu. Tikai… Paklau, es laikam runāju nesakarīgi. – Ītans izlaida pirkstus cauri saviem tumšajiem matiem, nobrīnīdamies, ka šajā mirklī iecerētā bildināšana atkal šķiet tik sirreāla, ja Tiffany salonā viņš bija nepārprotami jutis, ka rīkojas pareizi. Apklājis meitas rociņu ar savu prāvo plaukstu, Ītans turpināja: – Gluži vienkārši atceries, cik ļoti es tevi mīlu. Tu vienmēr būsi manā dzīvē vissvarīgākā meitene. Tava mamma mēdza sacīt, ka mums abiem ir sev jātic. Šobrīd varbūt ir īstais laiks noticēt un izmēģināt kaut ko jaunu?
Pirmo reizi, kopš abi bija aizgājuši no negadījuma vietas, Deizija pasmaidīja. – Mamma lepotos ar mums, – viņa apgalvoja. Tad nolika krūzi un dāvāja tētim tik sirsnīgu apskāvienu, kāds sen nebija pieredzēts.
3. nodaļa
Reičela Konti mīlēja svētku rotā tērpto Ņujorku. Kaut arī prieku sagādāja ikviena viesošanās reize, Ziemassvētku laikā Manhetena bija viskrāšņākā – pilsēta zaigoja neskaitāmās ugunīs un vilināja ar pacilājošu svētku noskaņu.
Malkojot karstvīnu un raugoties pa Soho viesnīcas logu uz debesskrāpi iepretī, Reičela izjuta vieglu nožēlu, ka nav rīkojusies vērienīgāk un rezervējusi numuru kādā no centra viesnīcām, sacīsim, Plaza, vai vismaz izvēlējusies apmešanās vietu ar skatu uz Centrālparku. Tas būtu daudz romantiskāk, jo īpaši tāpēc, ka laika prognoze šovakar solīja sniegu. Tomēr Reičelas tā brīža finansiālās iespējas pieļāva uzturēšanos vienīgi kādā Vidusmanhetenas hotelī. Viņa un Gērijs bija tikai divi no milzīgās tūristu armijas, kas Ziemassvētkos traucās uz Ņujorku, un vairums elegantāko viesnīcu bija vai nu pārpildītas, vai arī pārāk dārgas.
Jaunā sieviete vēlējās, kaut draugs drīzāk pabeigtu savus iepirkšanās sirojumus, un nodomāja, ka viņš veikalos pavadījis pat vairāk laika nekā viņa, tomēr diezin vai būtu vietā nosodīt Gēriju par vēlēšanos pēc iespējas pamatīgāk izbaudīt visu, ko Ņujorka spēj sniegt.
Reičela neviļus sāka prātot par to, kādu dāvanu saņems no drauga šajā reizē. Tā kā šīs attiecības bija ilgušas tikai nedaudzus mēnešus, viņa izturējās iecietīgi, kad Valentīna dienā tika aplaimota ar krāsainā folijā ietītu šokolādes rozi no dāvanu veikala standarta piedāvājuma. Pēc dažiem mēnešiem savā dzimšanas dienā nācās piedzīvot vēl vienu vilšanos, kad Gērijs pasniedza smaržas un populāra nocenotu apģērbu veikala dāvanu karti. Velte nenoliedzami praktiska, bet diezin vai personiska un iejūtīgi pārdomāta. Reičelai atlika vien secināt, ka Gērijs nepieder pie tiem vīriešiem, kas apdāvina ar plašu žestu un ļaujas dāsniem jūtu uzplūdiem.
Bet varbūt, tikai varbūt, šajā reizē draugs pārspēs pats sevi? Reičela taču bija dāvājusi viņam dzimšanas dienā šo brīnišķīgo ceļojumu, tātad viņš, iespējams, revanšēsies ar atbilstoša līmeņa dāvanu? Turklāt nebija jau tā, ka viņas dāsnumu būtu rosinājuši slepeni nodomi – nepavisam, lai gan tieši tā, šķiet, uzskatīja Džastins, šefpavārs Dublinas bistro “Stromboli”, kas piederēja Reičelai un viņas draudzenei.
– Oho-ho, tas tikai ir ieguldījums nākotnē, – viņš zobojās.
– Tātad tu ceri, ka saņemsi no Gērija kaut ko līdzvērtīgu?
Džastins bija gan algots darbinieks, gan arī draugs; kaut arī Reičelu vairs nepārsteidza viņam raksturīgā ironiskā atklātība, šis izteikums lika samulst.
– Neklausies viņā, – bija mierinājusi Terija, Reičelas labākā draudzene un biznesa partnere. – Tas, ka Džastins nespēj bez slēpta nodoma iepriecināt otru cilvēku, nebūt nenozīmē, ka tādi ir visi vīrieši.
Tomēr Reičelai radās sajūta, ka draudzeni arī mazliet mulsina šāds dāsnums, jo īpaši tāpēc, ka viņas un Gērija attiecības bija ilgušas tikai nedaudzus mēnešus. Kaut arī Gērijs cītīgi pūlējās slēpt šo netīkamo faktu, Reičela nojauta, ka viņa bizness pārdzīvo grūtus laikus, turpretī bistro zēla un plauka. Viņai gribējās darīt kaut ko lietas labā un mazliet uzmundrināt draugu. Cita nodoma te nebija.
Līdz šim ceļojums bija izdevies brīnišķīgs. Vakar vakarā viņi apmeklēja Brodveju, lai noskatītos mūziklu “Karalis Lauva” (Reičelai par lielu izbrīnu, Gērijam izrāde patika), savukārt šodien viņi grasījās ieturēt jaukas un mierīgas Ziemassvētku vakariņas netālajā steiku restorānā, iebaudīt dažas glāzes dzēriena, lai pēc tam atgrieztos viesnīcā un… Reičela pasmaidīja. Labāk būs, ja viņa sāks posties. Gērijs bija apsolījis atgriezties ap septiņiem, tomēr, zinot viņa paradumu vienmēr nokavēt, Reičela lēsa, ka viņas rīcībā ir vēl vismaz pusstunda pēc norunātā laika.
Žigli nomazgājusies dušā un ietērpusies svētku vakaram piemērotā sarkanā kleitā, Reičela sienas spogulī nopētīja sevi no galvas līdz kājām.
Viņa nopriecājās, ka tumšie mati apgriezti samērā īsi – tos bija viegli turēt kārtībā, turklāt šādi bija daudz ērtāk un higiēniskāk, kad nācās stāties pie plīts bistro virtuvē. Jauki, ka iepriekšējā apmeklējuma reizē viņas meistare bija mainījusi ierasto griezuma stilu – draiski spurainā frizūra piešķīra mazliet koķetu izskatu. Jaunā sieviete pašūpoja galvu, atcerēdamās, ka pusaudzes gados bija kurnējusi par savu nelielo augumu pretstatā supermodeļu slaidumam, turpretī tagad viņa prata pienācīgi novērtēt apaļīgo gurnu kontrastu ar izteikto vidukli un krūtīm, kas “plaukstās nesatilpst”, kā mēdza sacīt Gērijs.