Karaļa viltība. Stīvs Berijs
neatskaitos.
Pār muguru noslīdēja auksta sviedru tērcīte. Abi vīrieši, kas viņu cieši uzlūkoja, šķita izmisuši.
Un tas biedēja.
Tālab viņš meloja. – Es to aizmetu.
– Tādi sīki zaglēni kā tu neko neaizmet.
– Es nepaturu mēslus.
– Nogalini viņu! – pavēlēja vecākais vīrs.
Sprogainais metās uz priekšu, atvēzējis nazi, un gatavojās durt.
– Labi! Labi! – Īans steigšus iesaucās. – Man tas ir.
Vecākais vīrs ar rokas kustību apturēja Sprogainā uzbrukumu.
Automobilis sāka bremzēt satiksmes plūsmā.
Aiz lietū norasojušajiem logiem varēja redzēt, ka arī citi transporta līdzekļi sāk palēnināt gaitu – acīmredzot tuvojās krustojumam. Londonā sastrēgumstundas laikā neviens nebrauca ātri. Īans prātā pārlika izredzes un nosprieda, ka to nav daudz. Sprogainais joprojām turēja rokā nazi un zēnu uzmanīgi vēroja. Otrs vīrs lūkojās tikpat modri, un šaurajā salonā nebija īpaši daudz manevrēšanas iespēju.
Īans izņēma no kreisās kabatas zibatmiņu un parādīja to.
– Jums vajag šo?
– Prātīgs puika, – vecākais vīrs uzslavēja.
Ar otru roku Īans sagatavojās nākamajam gājienam, tikko jaušami pasmaidīdams.
Pirksti cieši satvēra piparu gāzes baloniņu. Viņš bija to noturējis par nevajadzīgu. Tagad tas šķita nesamaksājami dārgs.
Sirmais pasniedzās pēc zibatmiņas.
Tanī brīdī Īans izrāva no kabatas gāzes baloniņu un nospieda sviru.
Abi vīri ieaurojās un, velti pūlēdamies remdēt sāpes, berzēja acis.
– Nogalini viņu! Tūlīt pat! – sirmais izrīkoja otru.
Sprogainais aizvērtām acīm nometa nazi un taustījās zem mēteļa.
Ieraudzījis izvilkto ieroci, Īans vēlreiz iepūta viņam sejā asaru gāzi, un Sprogainais iebļāvās.
Zēns atslēdza automašīnas durvis un izslīdēja uz pielijušās ielas starp divām stāvošām automašīnām. Paķēris nazi no salona grīdas, viņš strauji aizcirta durvis.
Sieviete, kas sēdēja blakus stāvošajā transporta līdzeklī, uzmeta viņam dīvainu skatienu.
Bet viņš nelikās zinis.
Viņš meta līkločus starp transporta līdzekļiem nekustīgajā satiksmē, nonāca pie ietves un izgaisa vakara pustumsā.
Malons noklausījās zēna stāstījumā.
– Tātad tu stacijā zagi.
– Jā, šo to ieguvu. Tad es nocēlu vienam zellim zibatmiņu, bet jau nākamajā brīdī tas ķēms nogrūda viņu uz sliedēm.
– Tu redzēji, kā viņu nogrūda?
Īans pamāja. – To es nebiju gaidījis, tāpēc aizbēgu, bet tas, kurš viņu nogrūda, mani noķēra un iestūma savā mašīnā.
– Kur ir zibatmiņa? – Malons jautāja vēlreiz un pacēla maisiņu.
– Es to paturēju arī pēc tam, kad biju izkāpis no mašīnas. Nodomāju, ka tai varētu būt kāda vērtība.
– Un tādi zagļi kā tu neaizmet mantas, kurām ir kāda vērtība.
– Es neesmu zaglis.
Kotonam Malonam sāka trūkt pacietības. – Kur ir tā sasodītā zibatmiņa?
– Kādā īpašā vietā. Tur, kur es glabāju savas mantas.
Iezvanījās Malona tālrunis.
Tas viņu iztrūcināja.
Bet tad Malons atģida, ka varbūt zvana Gērijs. Viņš iegrūda Īanu pagalmā un ar skatienu nobrīdināja nebēgt.
Sameklējis tālruni, viņš nospieda taustiņu. – Gērij.
– Pie mums ir jūsu dēls, – paziņoja vīrietis. Balsi Malons pazina.
Devīns.
– Jūs zināt, ko mēs gribam.
Viņš zināja. Zēns stāvēja viņam tieši pretī. – Pie manis ir Danns.
– Tad mēs varam veikt apmaiņu.
Noguris no visa, Malons tikai atteica: – Kad un kur?
9. nodaļa
Entrims uzsita mēteļa apkakli un sagatavojās iznirt uz ielas dzestrajā lietū. Vīrietis, kuram viņš naktī sekoja nepatīkamajos laikapstākļos, bija nupat nošāvis ASV izlūkdienesta darbinieku. Viņam bija jāzina, kas un kāpēc aiz tā slēpjas.
No tā varēja būt atkarīgs viss.
Steidzīgo gājēju pūļi ņudzēja ne mazāk rosīgi kā transporta satiksmes plūsma. Bija sākusies vakara sastrēgumstunda astoņu miljonu pilsētā. Viņš zināja, ka pazemē uz visām pusēm dārdēdami brāžas vilcieni, un cilvēki kāpa lejup tur, kur ar zilu svītru pārsvītrotais sarkanais aplis apzīmēja ieeju metro stacijās. Tas viss Entrimam bija pazīstams, jo Londonā viņš bija dzīvojis pirmos četrpadsmit mūža gadus. Viņa tēvs tolaik strādāja Ārlietu ministrijā un veidoja karjeru diplomātiskajā dienestā, kas ilga trīsdesmit gadus, līdz pat viņa pensijai. Vecāki īrēja dzīvokli netālu no Čelsi, un viņš bieži pastaigājās pa Londonas ielām.
Tēvs lielījās, ka sniedzis lielu ieguldījumu Aukstā kara beigu sākumam. Patiesā aina izrādījās pilnīgi citāda. Viņš bija nebūtisks cilvēks nebūtiskā amatā, sīka skrūvīte milzīgā diplomātiskā mehānismā. Tēvs aizgāja no dzīves pirms piecpadsmit gadiem. Tolaik viņš dzīvoja Amerikā un pārtika no valsts pensijas. Tiesa, pusi naudas saņēma Entrima māte, kas bija izpelnījusies šo laipnību, kad izšķīrās no vīra Ilinoisas pavalstī pēc trīsdesmit sešiem laulībā pavadītiem gadiem. Ne vienam, ne otram nepietika pieklājības to pavēstīt dēlam pirms šķiršanās, un tas visumā atbilstoši raksturoja viņu ģimenes dzīvi.
Trīs svešinieki.
Jebkurā jomā.
Māte visu dzīvi pavadīja, cenšoties izpatikt vīram, bailēs no pasaules un nedrošībā par visu. Tādēļ viņa pacieta vīra kliedzienus, apvainojumus un dunkas. Tas atstāja acīmredzamu iespaidu ne tikai uz pašu sievieti, bet arī viņu dēlu.
Līdz pat šai dienai Entrims necieta, ja kāds pieskārās viņa sejai.
Tas sākās līdz ar tēva paradumu iepļaukāt zēnu par katru sīkumu vai pat gluži tāpat vien. Un māte to pacieta. Kādēļ gan ne?
Būdama sliktās domās par sevi, par dēlu viņa domāja vēl sliktāk.
Viņš daudzreiz bija staigājis pa Flītstrītas ielām. Pirmā reize bija pirms nepilniem četrdesmit gadiem, kad divpadsmitgadīgais zēns mēģināja aizbēgt, lai izvairītos no vecāku nesaskaņām. Šī iela, kura savu nosaukumu ieguva no kādas apakšzemē plūstošas upes, reiz bija Londonas preses šūpulis. Divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados laikrakstu darbinieki pārcēlās uz pilsētas nomali, taču tiesu pārstāvji un juristi palika uzticīgi ēku un četrstūraino pagalmu mudžeklim. Vienbrīd Entrims apsvēra domu studēt jurisprudenci, taču galu galā izvēlējās valsts dienestu.