Karaļa viltība. Stīvs Berijs
vilinoši uzlūkot viņus par jukušiem, taču šie večuki bija nogalinājuši Ferovu Kariju un viņa cilvēku Svētā Pāvila katedrālē un pārzināja gandrīz visu, ar ko Entrims nodarbojās. Skaidrs, ka ar šādu spēku ir jārēķinās. Tikpat saprotams ir tas, ka viņš ir nācis uz pēdām kaut kam interesantam. Viņa vīri bija uzcītīgi vākuši vēsturiskas relikvijas un manuskriptus no glabātavām visā Anglijā, nofotografējuši atbilstošus tekstus Britu bibliotēkā un pat ielauzušies Henrija VIII kapenēs. Nebija ne mazāko pazīmju, ka viņu darbošanās atklāta. “Tomēr šī Daidala biedrība zināja, ka es šodien atradīšos Svētā Pāvila katedrālē. Interesanti, vai tā zina pašu būtiskāko? Ne reizi netika pieminēts ne Īans Danns, ne zibatmiņa, ne arī tas, kas tajā varētu glabāties.”
Un tas viesa cerību.
Iepriekšējo trīs gadu laikā Entrims bija pārdzīvojis kaunpilnu neveiksmju sēriju, un vissmagākā no tām gadījās Polijā – tur izgāšanās nebija palikusi bez sekām. Lai nu kas, bet šāda situācija Lenglijā nebija pieļaujama, turklāt īpašo pretoperāciju vienības misijas laikā. Viņa pienākums bija atrisināt sarežģījumus, nevis tos radīt. Vašingtonā tobrīd raudzīja panākt, lai Skotija neizdod notiesāto masu slepkavu Lībijai. Lielbritānija bija Amerikas sabiedrotais. Tādējādi uzdevums bija nepārprotami skaidrs jau no sākta gala.
“Rīkojies. Bet neļauj, ka tevi pieķer.”
Entrims paberzēja smeldzošās krūtis un pamasēja acis ar delnu virspusi.
Nesenie notikumi katrā ziņā kvalificējami kā pieķeršana.
Varbūt patiešām pielikt visam punktu?
Pieci miljoni mārciņu.
Slapjajam mētelim švīkstot klusajā telpā, viņš lēni trausās kājās. Aplī un kora nodalījumā neviena neredzēja, un joprojām dega tās pašas retumis novietotās lampas. Lai arī šķita, ka prāts pagaidām vēl nespēj veidot sakarīgas domas, viņš nojauta, ka šiem cilvēkiem noteikti ir saistība ar Midltemplu vai Inertemplu. Kā citādi viņi tik ilgi spētu netraucēti darboties?
Viņš paberzēja kritienā sasisto galvu. Kādreiz viņš varēja dižoties ar kupliem, tumšiem matiem. Tagad galvvidus spīdēja gandrīz kails, ap to spurojās iesirmu matu pusloks. Arī tēvs jau pēc četrdesmit gadiem bija kļuvis par plikgalvi. Ja reiz gandrīz visu viņš mantojis no tēva, tad šo iezīmi arī – kāpēc gan ne?
Sataustījis tālruni, Entrims pārliecinājās, vai nav jaunu ziņu.
Nebija.
“Kas notiek ar Kotonu Malonu un Īanu Dannu?”
Viņam tas bija jāzina.
Skatienu piesaistīja kāds papīra gabals, kas mētājās uz grīdas starp akmens bruņiniekiem.
Vizītkarte.
Entrims pieliecās un to pacēla.
Tā bija viņa vizītkarte – ar Beļģijas vēstniecības darba tālruni, adresi un Ārlietu ministrijas viltus amata nosaukumu – “informācijas koordinēšanas nodaļas vadītāja vietnieks”.
Vizītkartes otrā pusē ar zilu tinti glītā rokrakstā bija uzrakstīti divi vārdi.
Par tādu bija dzirdēts. Tā atradās tepat. Šaura istaba kāpņu galā, kur savulaik ieslodzīja templiešu bruņiniekus, kuri bija pārkāpuši ordeņa likumus.
Bērnībā viņš tajā reiz bija iegājis.
Entrims pagrieza galvu pret kora nodalījumu.
“Vai tur kāds ir?”
Izgājis cauri aptumšotajam plašumam, viņš uzmeklēja kāpnes. Pie stenderes joprojām redzēja sen izņemto durvju eņģes un aizbīdņa vietu. Viņš uzkāpa līdz cellei. Gaisma tajā ieplūda pa divām nelielām atverēm sienā – viena vērsta uz altāra pusi, no otras pavērās skats uz Apli. Telpa bija ne vairāk kā četras pēdas gara un divas pēdas plata, un tajā nevarēja nogulties tā, lai būtu kaut mazliet ērti, un tas acīmredzot bijis celles radītāju nolūks.
Svētā Pāvila katedrālē nošautais cilvēks ar segvārdu Gajs Velss gulēja te, atbalstīts pret sienu. Ķermenis šaurajā telpā bija salocīts, galva nedabiski noslīgusi uz viena pleca.
Mirušais atgādāts te?
Protams.
Lai pierādītu, uz ko viņi ir spējīgi.
Uz līķa krūtīm bija novietota grāmata, kuru mirušais šķietami bija satvēris abām rokām.
Entrims izlasīja nosaukumu. “Senās pasaules mitoloģija”.
Viņš paņēma šo sējumu. Otra vizītkarte kalpoja par grāmatzīmi aptuveni vidū. Iedomājies, ka būtu vēlams iztaustīt Velsa kabatas un pārliecināties, vai tajās nav atrodama kāda personu apliecinoša norāde, Entrims uzreiz noģida, ka šo līķi neviens vairs neatradīs.
Ar grāmatu rokās nokāpis pa kāpnēm, Entrims piegāja pie viena no gaismas ķermeņiem, kuri bija iestiprināti sienā blakus korim. Atvēris grāmatu norādītajā vietā, viņš ieraudzīja ar tinti apvilktu rindkopu.
Ovidijs savā darbā “Metamorfozes” (VIII: 183– 235) vēsta leģendu par Daidalu un viņa dēlu Ikaru, kuri ieslodzīti tornī Krētas salā. Izbēgt pa zemi vai jūru nebija iespējams, jo visur priekšā atradās valdnieka spēki. Tad Daidals izgatavoja spārnus gan sev, gan dēlam. Viņš sasēja kopā spalvas un sastiprināja tās ar vasku, izveidojot kaut ko līdzīgu putna spārniem. Pabeidzis darbu, viņš iemācīja Ikaram lidot, taču piekodināja dēlu nelidot nedz pārāk augstu – citādi saule izkausēs vasku –, nedz pārāk zemu, jo tad jūra samērcēs spalvas. Aplikuši spārnus, viņi izbēga no gūsta un lidoja pāri Samas, Dēlas un Levitas salām. Pārāk sapriecājies, Ikars aizmirsa par tēva brīdinājumiem un traucās pretī saulei. Vasks izkusa un spārni izjuka – Ikars iekrita jūrā un noslīka.
Lapas apakšā zem apvilktās rindkopas tai pašā rokrakstā rindojās ar zilu tinti rakstīts:
Entrims uzreiz pamanīja vārdu spēli. “Dēla”, nevis “saules”. Angliski abus šos vārdus izrunā vienādi.
Šie vīri nudien bija zinoši.
Zemāk vēl bija pierakstīts:
Un kāds tālruņa numurs Anglijā.
Cik pašpārliecināti! Nevis “ja jūs esat gatavs”, bet “kad esat gatavs”.
Viņš vairākas reizes dziļi ievilka elpu un saņēmās. Gandrīz jau ļāvies panikai, viņš tomēr juta, ka bailes un steidzamība sniedz slābanajiem muskuļiem spēku.
Iespējams, viņiem taisnība.
Šī lieta ir pārāk samilzusi, to vairs nevar tik vienkārši nokārtot – un tik nopietniem pavērsieniem viņš nebija gatavs.
Izplēsis no grāmatas lapu, Entrims iegrūda to kabatā.
13. nodaļa
Ketlīna līdz ar Metjūsu izgāja no Midlholas. Joprojām lija. Viņi šķērsoja Midltemplas ceļu, nogriezās pa kreisi un iegāja vienā no daudzajām biroju ēkām. No tās logiem pavērās skats uz nelielo Sūkņu pagalmu, kurš nodēvēts par godu tajā uzstādītajām iekārtām, ar kuru palīdzību savulaik dzēsa ugunsgrēkus. Rezervuārs atradās dziļi zem bruģakmens klājuma, un ūdeni tajā piegādāja viena no Londonas pazemes upēm. Senā aka vēl joprojām tur atradās, toties sūkņi bija novākti. Pagalma ziemeļu pusē viņa redzēja tumsā pavīdam saules pulksteni, kurš bija izpelnījies leģendāro slavu iekaltā uzraksta dēļ: “Ēnas mēs esam un kā ēnas izgaistam.”
Visas