Bruņurupuču lēnais valsis. Katrīna Pankola
papliķēja sev pa krūtīm, lai uzsvērtu šos traģiskos vārdus, un tas izskatījās smieklīgi. Viņa neizklausījās pēc cietušās. Luka noteikti domā, ka es cenšos pievērst sev uzmanību, lai pārspētu viņa brāli.
– Jūsu stāstā kaut kas nav kārtībā. Ja jums būtu iedurts, jūs būtu mirusi..
– Mani izglāba kurpe. Antuāna kurpe…
Žozefīne rāmi pastāstīja par notikušo. Luka klausījās, ar skatienu sekodams lidojošiem baložiem.
– Vai jūs jau ziņojāt policijai?
– Nē. Negribēju, lai Zoē par to uzzinātu.
Luka neticīgi raudzījās viņā.
– Nudien, Žozefīne! Ja jums uzbruka, jums par to vajadzēja ziņot policijai!
– Ko nozīmē “ja”? Man tiešām uzbruka.
– Iedomājieties – ja šis vīrietis uzglūnēs vēl kādai citai, tā būs jūsu vaina! Šī cilvēka nāve būs uz jūsu sirdsapziņas.
Luka ne mirkli nebija pasniedzies pēc Žozefīnes rokas, lai viņu mierinātu, ne reizi nebija pateicis: es esmu šeit, es jūs pasargāšu. Viņš spēja vienīgi uzskatīt Žozefīni par vainīgu un raizēties par nākamo upuri. Žozefīne veltīja viņam maigu skatienu. Vai tad šo vīrieti nekas nespēja aizkustināt?
– Jūs man neticat?
– Nu jā… es jums ticu. Es jums vienkārši ieteiktu aiziet un iesniegt sūdzību par šo nezināmo.
– Jūs nu gan par to esat labi informēts!
– Brāļa dēļ policijas komisariāti man nav nekas jauns. Esmu bijis visos, cik vien to Parīzē ir.
Žozefīne apstulbusi skatījās uz Luku. Viņš atkal bija sācis runāt par sevi. Viņš bija uz mirkli novirzījies no temata, lai paklausītos, un atkal griezies pie savas lielās nelaimes. Un tas ir viņš, mans mīļotais, mans brīnišķīgais vīrietis? Vīrietis, kurš raksta vēstuli par asarām, citē Žilu Mišlē: “dārgās asaras, tās plūst kā šķidras leģendas, brīnišķīga dzeja, kas krājas līdz debesīm, tās pārvēršas milzīgās kristālu katedrālēs, kas stiepjas līdz pat Visvarenajam”. Viņa sirds ir izkaltusi sausa, jā. Kā korinte. Luka uzlika rokas Žozefīnei uz pleciem, pavērsa viņu pret sevi un maigi, gurdi nočukstēja:
– Žozefīne, es nevaru uzņemties visas pasaules problēmas. Neuztveriet to pārāk nopietni, esiet tik laipna. Kopā ar jums man ir labi. Jūs esat mans vienīgais prieka, smieklu, maiguma patvērums. Nevajag visu izpostīt. Es jūs lūdzu…
Žozefīne padevīgi un piekrītoši pamāja ar galvu.
Abi turpināja pastaigu gar ezeru, sastapa citus skrējējus, citus peldošus suņus, bērnus uz divriteņiem un tēvus, kuri tiem sekoja slīpi no aizmugures, lai noturētu bērnus seglos, melnu milzi ar majestātisku, sviedros izmirkušu torsu, kurš skrēja puskails. Žozefīnei gribējās pajautāt: “Un par ko jūs ar mani gribējāt parunāt vakar, kad pasaucāt uz tikšanos krodziņā? Izklausījās, ka tas ir svarīgi,” tomēr viņa neko neteica.
Lukas roka glāstīja Žozefīnes plecu tā, ka viņai radās sajūta – viņš grib bēgt.
Šodien kāda maza daļiņa no viņas sirds bija no Lukas atsvešinājusies.
Vakarā Žozefīne meklēja patvērumu uz balkona.
Lūkojot pēc jauna dzīvokļa, pirmais jautājums, ko viņa bija uzdevusi nekustamā īpašuma tirdzniecības aģentiem vēl pirms apvaicāšanās par mājokļa cenu, izsauļojumu, stāvu, rajonu, metro staciju, visu ūdens notekcauruļu stāvokli, vienmēr skanēja šādi: “Vai tur ir balkons? Īsts balkons, kur var apsēsties, izstiept kājas un skatīties zvaigznēs?”
Žozefīnes jaunajam dzīvoklim bija balkons. Liels un skaists, ar melnām, izliektām, krāšņām margām ar kaļamās dzelzs vijumiem, kas līdzinājās skolas direktores rokrakstam uz tāfeles.
Balkons Žozefīnei bija vajadzīgs, lai varētu sarunāties ar zvaigznēm.
Sarunāties ar savu tēvu Lisjēnu Plisonjē, kurš bija miris 13. jūlijā, kad Žozefīnei bija desmit gadu, kad sprāga petardes, citi cilvēki dejoja, debesis izgaismoja salūts, bet suņi kauca kā traki. Žozefīnes māte bija otrreiz apprecējusies, izgājusi par sievu pie Marsela Grobza, kurš bija izrādījies par dāsnu, labu patēvu, taču nebija spējis atrast sev īsto vietu starp savu skarbo sievu un viņas divām meitiņām. Tāpēc Marsels bija pārtraucis šo vietu meklēt un mīlējis viņas no attāluma kā tūrists, kuram kabatā jau ir atpakaļceļa biļete.
Žozefīne pie šī paraduma ķērās ikreiz, kad viņas dvēseli pārņēma nemiers. Nogaidījusi, kad iestāsies nakts, viņa ietinās segā, izgāja uz balkona un sāka sarunāties ar zvaigznēm.
Visu, ko Žozefīne nebija paguvusi pateikt tēvam, kamēr viņš vēl bija dzīvs, tagad uzklausīja zvaigznes, lai to nodotu tālāk pa Piena Ceļu. Es zinu, Žozefīne sev sacīja, tas nav saprātīgi, protams, izskatās, ka es esmu jukusi, mani vajadzētu ieslodzīt, pielikt man pie galvas spīles un palaist elektrību, taču man par to nospļauties. Es zinu, ka tētis ir tur, ka viņš mani dzird un dod man arī zīmes. Ja viņš kaut kam piekrīt, tad viena zvaigznīte, vismazākā, pašā Lielo Greizo Ratu galā, iespīdas spožāk. Vai arī izdziest. Ja nekas nenotiek, viss ir pilnīgi skaidrs – viņš nevēlas atbildēt. Taču, ja slīkstu, viņš man pamet glābšanas riņķi. Dažreiz viņš man pamirkšķina kā vannas istabas spuldzīte, kā velosipēda lampiņa uz ielas vai laterna. Viņam patīk viss, kas spīd.
Žozefīne vienmēr rīkojās saskaņā ar vienu un to pašu rituālu. Viņa iekārtojās vienā balkona stūrī, pievilka kājas sev klāt, ar elkoņiem atbalstījās pret ceļgaliem, pacēla galvu pret debesīm. Vispirms sameklēja Lielos Greizos Ratus, tad mazo zvaigznīti pašā to galā, un sagatavojās runāt. Ikreiz, izrunājot mazo vārdiņu “tēt”, acīs kaut kas sāka grauzt, bet pateikusi “tēti! Manu mīļo, dārgo tētiņ!” Žozefīne sāka raudāt.
Tovakar viņa ieņēma savu vietu uz balkona, nopētīja debesis, uzmeklēja Lielos Greizos Ratus, pameta gaisa skūpstu un nočukstēja: tēti, tēti. Man ir bēdas, lielas bēdas, kas man neļauj elpot. Vispirms uzbrukums parkā, pēc tam Antuāna pastkartīte, un pēc tam vēl arī Lukas reakcija, viņa saltums, viņa pieklājīgā vienaldzība. Ko lai iesāk ar pāri plūstošām jūtām? Neizpaustas tās pavēršas pret mani pašu. Ja kādam dāvina ziedus un tos nepasniedz ar kātiem uz augšu, saņēmējs var nepamanīt ērkšķus un sadurties. Tieši tā es rīkojos ar savām jūtām – es tās pasniedzu citiem, apgrieztas otrādi.
Žozefīne vērīgi ielūkojās mazajā zvaigznītē. Šķita, ka tā iemirdzas, izdziest, iemirdzas vēlreiz, kā sacīdama: stāsti, mīļā, es klausos, runā vien.
Tēti, mana dzīve ir pārvērtusies par viesuļvētru. Tā mani ir appludinājusi.
Atceries, toreiz, kad man neļāva noslīkt, tu uz mani skatījies no krasta, nekādi nespēdams palīdzēt, jo jūra bija satrakojusies, bet tu neprati peldēt… Vai atceries?
Tobrīd, kad mēs ar mammu un Irisu gājām peldēt, jūra vēl bija rāma. Mamma peldēja mums pa priekšu kraulā, Irisa viņai sekoja, bet es paliku pēdējā, jo nebiju pārliecināta par saviem spēkiem. Man bija septiņi gadi. Un tad pēkšņi sacēlās vējš, viļņi kļuva aizvien stiprāki, straumes rāva mūs sev līdzi, un no tevis pludmalē palika tikai mazs punktiņš, kurš lielā uztraukumā vicināja rokas. Mēs varējām aiziet bojā. Un mamma izvēlējās glābt Irisu. Iespējams, viņa nebūtu varējusi izglābt mūs abas, taču viņa izvēlējās Irisu. Viņa atbalstīja Irisu uz rokas, vilka uz krasta pusi, bet es paliku viena, riju un riju sāļo ūdeni, cīnījos ar viļņiem, kas mani svaidīja kā oli. Kad sapratu, ka māte mani