Bruņurupuču lēnais valsis. Katrīna Pankola
jūsu pārējie bērni? – Žozefīne vaicāja.
– Šarls Anrī, vecākais, viņu nepazina, Domitila mācās licejā, tur pasniedzējs nemēdz būt… Esmu norūpējies par Gaetānu. Tā kā viņš mācās vienā klasē ar jūsu meitu… varbūt viņi varētu parunāties.
– Viņa parasti klusē.
– Cik saprotu, tad jūs uzaicināja ierasties policijā.
– Jā. Nesen man uzbruka.
– Tādā pašā veidā?
– Ak, nē! Tas nav nekas, salīdzinot ar nabaga Bertjē kundzi…
– Policijas komisārs man stāstīja kaut ko citu. Es pieprasīju, lai viņš mani pieņem, un viņš bija ar mieru.
– Vai zināt, policija mēdz krietni vien pārspīlēt.
– Nedomāju vis.
Viņš šos vārdus izrunāja tik bargi, it kā patiesībā vēlētos teikt: “Manuprāt, jūs melojat.”
– Lai nu kā, tam nav nekādas nozīmes, es esmu dzīva! Es atrodos šeit un kopā ar jums dzeru šampanieti!
– Negribu, lai kaut kas tāds notiek arī ar mūsu bērniem, – Lefloka-Piņela kungs nerimās. – Vajadzētu pieprasīt policijas apsardzi, nolikt sargu.
– Visu diennakti?
– Nezinu. Tāpēc jau atnācu ar jums parunāties.
– Kāpēc jūs negājāt pie kāda cita no mūsu mājas? – Tāpēc, ka uzbruka tieši jums. Kāpēc to noliegt?
– Neesmu pārliecināta, ka tas bija tas pats vīrietis. Varbūt steigā viņš mūs sajauca…
– Tātad, Kortesa kundze…
– Varat saukt mani par Žozefīni.
– Es… nē… es labāk vēlētos jūs uzrunāt par Kortesa kundzi.
– Kā vēlaties…
Abus iztraucēja Šērlija, kurai sekoja ar iepirkumu maisiņiem apkrāvušies Gerijs un Hortenze. Viņu deguni un vaigi no aukstuma bija kļuvuši sārti. Viņi purināja cimdus, pūta uz rokām, skaļi pieprasīja šampanieti. Žozefīne visus iepazīstināja. Ervē Lefloks-Piņels paklanījās Šērlijai un Hortenzei.
– Ļoti priecājos ar jums iepazīties, – viņš sacīja Hortenzei. – Jūsu māte bieži par jums runā. – Pirmo reizi dzirdu, nodomāja Žozefīne, kura Hortenzi ne reizi nebija pat pieminējusi. Hortenze viņam veltīja savu vissaulaināko smaidu. Žozefīne saprata, ka Ervē LefloksPiņels bija izpratis viņas meitas patieso būtību. Hortenze jutās glaimota un izrādīja sevi no labās puses.
– Cik noprotu, tad jūs studējat modi?
No kurienes viņš to zina, Žozefīne sev noprasīja.
– Jā. Londonā.
– Ja kādreiz varu jums palīdzēt, tad sakiet, es augstākajā sabiedrībā pazīstu daudzus. Parīzē, Londonā, Ņujorkā.
– Liels paldies. Es to neaizmirsīšu. Varat uz mani paļauties! Nudien, man drīzumā būs vajadzīga kāda prakses vieta. Kāds ir jūsu telefona numurs, vai varu jums piezvanīt?
Žozefīne apstulbusi noskatījās, kā Hortenze ievij Lefloku-Piņelu savā zirnekļa tīklā, čalo, piekrīt, pieraksta viņa mobilā telefona numuru un pateicas par piedāvāto palīdzību. Abi vēl parunāja par dzīvi Londonā, par dažādiem mācību priekšmetiem, par divvalodības priekšrocībām. Hortenze pastāstīja, ar ko nodarbojas, aizgāja uzmeklēt lielo grāmatu, kurā bija iešuvusi iepatikušos audumu paraugus, parādīja skices, kurās bija uzzīmējusi uz ielas redzētas krāsas, lietas, apveidus. “Lai kļūtu par dizaineru, jāprot darīt visu, tas mūsu skolā ir princips numur viens.” Ervē Lefloks-Piņels uzdeva jautājumus, Hortenze nesteidzīgi atbildēja. Šērlijai un Žozefīnei tika atvēlētas statistu lomas. Kad viesis bija aizgājis, Hortenze iesaucās:
– Lūk, tev īsti piemērots vīrietis, mammu!
– Viņš ir precējies un triju bērnu tēvs!
– Un tad? Vai tad tu nevari kļūt par viņa mīļāko? Vai arī tas ir pretrunā ar tavu sirdsapziņu?
– Hortenze! – Žozefīne nodārdināja.
– Cik garšīgs ir šis šampanietis! Kura gada tas ir? – noprasīja Šērlija, mēģinādama mainīt sarunas tematu.
– Nezinu! Tam vajadzētu būt rakstītam uz etiķetes.
Žozefīne atbildēja izklaidīgi. Hortenzes replikas par kaimiņu nebija viņu iepriecinājušas. Es nedrīkstu to pieļaut, viņai pieklātos saprast, ka mīlestībā ir svarīga atbildība, ka nevar likties gultā ar pirmo švītu, kurš gadās ceļā.
– Un tu, mīļā, – Žozefīne ievaicājās, – vai tu šobrīd esi… iemīlējusies?
Gandrīz aizrijusies ar šampanieti, Hortenze izdvesa:
– Tā jau es domāju! Back home! Atgriešanās pie cēliem vārdiem. Tu gribi zināt, vai es esmu iepazinusies ar kādu skaistu, bagātu, gudru vīrieti, kurā esmu neprātīgi ieķērusies?
Cerību pārņemta, Žozefīne pamāja ar galvu.
– Nē, – Hortenze atteica, nogaidījusi nelielu laika sprīdi, lai pirms atbildes radītu spriedzi. – Ja nu vienīgi…
Viņa pastiepa savu glāzi mātei, lai to vēlreiz piepildītu, un atkārtoja:
– Ja nu vienīgi… Esmu sastapusi kādu puisi. Izskatīgu… Ļoti izskatīgu!
– Ā, – Žozefīne klusi novilka.
Šērlija vēroja mātes un meitas sarunu un klusībā lūdzās: “Nesapņo, manu Žo, ar savu meitu tu ieskriesi tieši sienā!” Gerijs smaidīja, vērodams šo izgāšanos un zinādams, ka tik sentimentālai mātei kā Žozefīne tā būs neizbēgama.
– Cik ilgi tas jau notiek?
– Divas nedēļas. Kaisles pārņemti, mēs nespējām atrauties viens no otra…
– Un tagad? – Žozefīne cerīgi vaicāja.
– Un tagad viss ir cauri! Totāls blieziens. Iedomājies tikai, kādu dienu viņš pavilka uz augšu bikšu staru un es ieraudzīju baltu zeķi.
Baltu zeķi un spalvainu potīti… es gandrīz apvēmos!
– Ak Dievs! Kāds tev ir priekšstats par mīlestību! – Žozefīne nopūtās.
– Bet tā taču nav nekāda mīlestība, mammu!
– Mūsdienās, – Šērlija paskaidroja, – vispirms skūpstās un tikai pēc tam iemīlas.
Hortenze nožāvājās.
– Iemīlējušies vīrieši ir tik garlaicīgi!
– Diez vai man varētu izveidoties kaislīgs sakars ar Ervē LeflokuPiņelu, – nomurmināja Žozefīne, kurai bija radušās aizdomas, ka pārējie par viņu smejas.
– Es gan par to nebūtu tik pārliecināta, – Hortenze aizrādīja. – Viņš ir tieši tavā gaumē, turklāt viņš uz tevi skatījās ar lielu uzmanību. Viņam mirdzēja acis. Viņš tevi it kā aptaustīja, tev nepieskaroties, tas ir… apskaužami!
Šērlija noprata, ka Žozefīne jūtas neērti. Viņa nolēma pārstāt jokot par šo tematu, kurš viņas draudzenei acīmredzot nemaz nelikās smieklīgs. Kas ar viņu bija noticis, ja viņa pilnīgi zaudējusi humora izjūtu? Varbūt Žozefīnei patiešām likās pievilcīgs šis vīrietis, kurš, my