Trešais nav lieks. Lūsija Dilana
puikas pirmdienas rītā savā istabā dzina rokā skolai nepieciešamās mantas, tātad laimīgā kārtā atradās ārpus dzirdamības robežām, Zoja norija malku verdoši karstas kafijas, lai balss skanētu ķērkstoši, un piezvanīja uz friziersalonu no virtuvē novietotā tālruņa. Viņa nevēlējās, lai dēli dzird nejēdzīgos, bet absolūti nepieciešamos melus, ko viņa grasījās klāstīt salona menedžerei Hannai.
Kamēr skanēja garie signāli, Zoja ar vienu aci uzmanīja kartona kārbā ierīkoto midziņu, kurā Tofijs bija aizmidzis tikai otro reizi trīsdesmit sešu nogurdinošu, nervus plosošu stundu laikā.
Vismaz jācer, ka kucēns guļ. Varēja taču gadīties, ka tas tikai pievēris acis un prāto, kuru mājas stūrīti izārdīt nākamo. Grūti spriest, kurš no trim – Tofijs, Leo vai Spensers – izrāda lielāku sajūsmu. Visi trīs kopīgiem spēkiem izraisīja gluži nomācošu postījumu viesuli. Dzīvojamā istaba izskatījās tā, it kā tajā kāds būtu padarbojies ar mūru grāvēju lodi, piedevām visās malās mētājās papīra dvieļu driskas, jo bija nācies uzslaucīt jau neskaitāmas “nelaimes”.
Kas to būtu domājis, ka mazs kucēns spēj izšļākt tādus urīna daudzumus!
– Sveika, Hanna! – viņa iesāka, kad aparāts ar klikšķi pārslēdzās tālruņa režīmā. – Te Zoja, diezin vai es spēšu šodien ierasties darbā. Esmu aizvadījusi briesmīgu nedēļas nogali. Divas naktis neesmu ne aci aizvērusi…
Tofijs sāka grozīties, tad atvēra acis, ieraudzīja Zoju un līksmi ieķaukstējās. Viņas sirds pamira, kad mazais sacirta zobus ap kartona kārbas malu.
– Tu tiešām izklausies nelāgi, Zoja, – Hanna bilda. Salonā ritēja ikrīta uzkopšana, fonā blarkšķēja radio. – Vai gribi, lai tavus šīsdienas klientus pierakstu pie citiem meistariem?
– Tu varētu? Esmu pārliecināta, ka tas ir tikai vīruss, bet man negribētos aplipināt citus. – Zoja pasniedzās pēc biskvītu kārbas, ar vienu aci uzmanīja kucēna midziņu, ar vienu ausi sekoja trokšņiem augšstāvā. Puikas tīrīja zobus rekorda cienīgā ātrumā, lai atgrieztos pie Tofija. – Paklau, rīt no rīta es tev došu ziņu, paliec sveika. – Viņa aprāva sarunu tik strauji, ka pārsteigtās Hannas veseļošanās vēlējumi tā arī palika karājoties gaisā.
Notvērusi spodrajās cepeškrāsns durtiņās savas vainīgās sejas atspulgu, Zoja sajutās pavisam nelāgi.
Viņa gadiem ilgi nebija ņēmusi brīvdienu, bija gājusi uz darbu, lai tur vai kas – sniegputenis, negulētas naktis, kad bērniem nāca zobiņi, vai arī laulības krahs. “Viņi man ir parādā dažas brīvdienas,” Zoja sev iegalvoja, tomēr vainas izjūta neatstājās. Gluži tāpat kā pārgurums, kas šķita ieēdies vai līdz kaulam. Viņa bija pieradusi pie zobu nākšanas mazuļiem, pieradusi pie murgiem, bet ne pie gaudošanas, kas neapklust visu nakti.
Zoja pabāza galvu gaitenī. – Spenser! Ko tu tur augšā dari? Nāc, citādi mēs nokavēsim!
Saklausījis paceltu balsi, Tofijs ieķaukstējās skaļāk, un pazīstamā skaņa caururba Zoju kā nazis.
Viņa palūkojās uz suņuku, un Tofijs izgrūda smilkstienu. Skaņas nozīme bija nepārprotama, un Zoja, atmetusi domu par brokastmaizes ievietošanu tosterā, saķēra kucēnu, četros milzu soļos šķērsoja virtuvi un izstieptās rokās izkarināja radībiņu laukā pa sētas durvīm. Tomēr arī šajā reizē lauvas tiesa siltā šķidruma tika viņai. Nolikusi kucēnu zemē, Zoja vai simto reizi soļoja pie izlietnes nomazgāt rokas.
– Labs puika, – viņa apņēmīgi teica Tofijam, kas apošņāja lieveņa augšējo pakāpienu. – Labi pačurāts.
Šī gudrība bija apgūta tajās desmit minūtēs, kad viņai izdevās ielūkoties internetā un uzmeklēt informāciju par kucēnu apmācīšanu mājas apstākļos. Ik stundu izvest dzīvnieciņu laukā, slavēt, ja tas dara to, kas nepieciešams, izvēlēties vienkāršu frāzi, kas kucēna prātā saistītos ar dabisko vajadzību kārtošanu. Pirms tam Tofijs bija paguvis iegaumēt, ka slapināties drīkst ikreiz, kad vien kāds iebļaujas: “Dieva dēļ, tikai ne tur!”
Zoja un kucēns vēroja viens otru ar savstarpējām aizdomām. – Kur es tevi likšu, kad man vajadzēs doties uz veikaliem, lai sapirktu visu to, ko tavs dumjais papucītis neatveda kopā ar tevi? – viņa jautāja. Un vispār – cik ilgi drīkst atstāt kucēnu vienu?
Soļu dimdoņa kāpnēs liecināja, ka puikas tūdaļ būs klāt. Bija dzirdams, ka Leo sauc: – Tofij! Tofij! – Kucēns ņēmās smilkstēt no prieka, bet Zoja paķēra dzīvnieciņu uz rokām, lai tas nepaskrien bērniem zem kājām.
– Mēs tevi vedīsim uz suņu skolas nodarbībām, – viņa teica mazuļa perfekti miklajam degungalam. – Un droši vien tavus brāļus arī. Manuprāt, arī viņiem nenāks par ļaunu mazliet dresūras.
Virtuvē iebrāzās Spensers un Leo, vieni vienīgi saspurojušies mati un elpa, kas smaržo pēc zobu pastas. Leo gadījumā vairums pastas joprojām vīdēja ap viņa muti, bet viņš vismaz bija centies.
– Toooofij! – iespiedzās Spensers, sagrābdams un paceldams kucēnu tā, ka pakaļķepas palika kūļājamies gaisā un izriezās apaļais vēderiņš. – Mammu, vai mēs drīkstam viņu ņemt līdzi uz skolu? Lūdzu! Lūdzu!
– Jā! – Leo palēcās, lai savukārt mēģinātu pieskarties kucēnam, bet Spensers pacēla dzīvnieciņu tik augstu, ka brāļa sejas priekšā šūpojās tikai kustīgā astīte. – Es gribu viņu parādīt misis Beretai!
– Tofiju nevar ņemt līdzi uz skolu. – Zoja pasniedzās, lai atbalstītu kucēna pakaļējo daļu, kas joprojām karājās gaisā. Šķita, ka suņukam nav iebildumu, jo tas sajūsmā laizīja zēna saverkšķīto seju. – Pieturi Tofija kājas, Spenser, citādi vēl nodarīsi viņam pāri! Kucēns tepat vien būs, kad jūs pārnāksiet mājās.
– Lūūūūūdzu! – Spensers pavērsa pret māti mulsinoši dzidro acu skatienu, kas lika atcerēties Deividu brīžos, kad viņš par katru cenu bija izlēmis panākt savu. – Tētis teica, ka parādīt Tofiju mūsu klasei būšot superīgi. Mēs varēšot pastāstīt par kucēniem.
– Pieļauju, ka tu pastāstīsi arī par dzīvnieciņa barošanu, satīrīšanu pēc viņa un tā tālāk?
– Jā, – apstiprināja Spensers. – Katrā ziņā.
Zoju biedēja jaunās nianses vecākā dēla balss tonī. Viņš runāja nekaunīgi, gandrīz izaicinoši. Agrāk Spensers bija mīļš un labsirdīgs puisēns pat tad, kad jaunpiedzimušā brāļa dēļ viņam nācās apmierināties ar mazāku daļu vecāku uzmanības, tomēr pēdējā laikā, kopš dēli pavadīja nedēļas nogales kopā ar Deividu, Spensera raksturā pamazām iezagās skarbums. Teju vai šķita, ka viņš pastāvīgi lūko noskaidrot, cik daudz drīkst atļauties mājās.
– Paklau, tagad pietiks, – viņa teica. – Suņa audzināšana prasa daudz vairāk nekā tikai spēlēšanos. Vai jūs zināt, cik liels viņš būs? Cik garas pastaigas tam nepieciešamas ik dienu? Vai tētis jums to visu pastāstīja?
– Es dzirdēju, ka Tofijs naktī raudāja, – Leo bilda. – Viņam būtu vajadzējis gulēt kopā ar mani.
– Viņš jūtas vientuļš, – skaidroja galvenais lietpratējs Spensers. – Viņam pietrūkst mammas. Varbūt mums vajadzētu dabūt vēl vienu sunīti? – viņš piebilda, itin kā nule ieprātojies par tādu iespēju. – Lai Tofijam nebūtu garlaicīgi.
– Jā! – izsaucās Leo. – Divi kucēni, Tofijs un… Fadžs!
– Nē! – Zoja salika rokas sānos, jo šāda poza vairoja