Rudens dēka. Millija Džonsone

      – Jā. Tiklīdz piektdienas vakarā pārnācu mājās, ielādēju savu bildi un saņēmu kaudzi atbilžu. Esmu izvēlējies vienu no Bretonas. Viņš ir fantastisks – atbilst pa visām līnijām. Tiekos ar viņu šovakar. Viņu sauc Gideons, un viņš strādā ar datoriem. Izklausās trakoti gudrs. Viņam esot fotogrāfiska atmiņa.

      – Ceru, ka esi izvēlējies satikšanās vietu kādā no labi apgaismotiem centra rajoniem, – Džuljeta brīdināja. – Negribu izlasīt par tavu nāvi laukos rītdienas avīzē.

      – Nu, tas varētu sabojāt manu dienu, ja vien es to pieļautu, – Koko uzmeta lūpu.

      – Patiesībā es satiekos ar viņu Papa Giuseppe restorānā Bārnslijas pilsētas centrā. Mums abiem garšo itāļu ēdieni. Mums ir tik daudz kopīga, ka tas ir gluži pārsteidzoši.

      – Rīt par visu pastāstīsi, – Džuljeta izrīkoja un aši nometa telefonu, jo Pīrss Vinstenlijs-Bleks nāca iekšā ēkā. Šodien viņš izskatījās žilbinoši tumši zilā uzvalkā ar svītriņu. Viņš iesoļoja iekšā, pašāvās garām viņas rakstāmgaldam un padeva visklusāko labrītu, labi zinādams, ka ar šo niecīgo sveicienu pietiks, lai izkausētu birojā visas sirdis – un arī biksītes. Nekaunība plūda no viņa viļņiem vien un trāpīja taisnā tēmējumā pa Džuljetas libido. Ja vien viņa varētu pavadīt kaut piecas minūtes aizslēgtā telpā kopā ar priekšnieku, Džuljeta klusībā nosmīnēja, viņš vairs nemūžam neskatītos uz citām sievietēm.

      – Viņš nu gan ir viens seksīgs vīrietis, – novilka Dafne, pārstājusi ievadīt datorā datus.

      – Cik žēl, ka viņš nav aizrāvies ar vecākām sievietēm.

      – Vai ar īkstītēm, – piebilda Amanda.

      Džuljeta neko neteica, tikai priekšnieka kabineta virzienā nočukstēja: “Tu būsi mans.”

      Uzreiz pēc pusdienām Džuljeta ielūkojās iepazīšanās portālā un ieraudzīja, ka viņai pienākusi vēstule. Spriežot pēc profila attēla, viņš nebūt nebija peļams. Būdams metru septiņdesmit deviņus centimetrus garš, tieši tāpat kā viņa, viņš bija mazliet par sīku, nekā Džuljetai patiktu, taču fotoattēls, lai arī nedaudz graudains, rādīja, ka viņam piemīt patīkams, atklāts smaids un labi kopti zobi.

      Sveika, vēstulē bija rakstīts. Man ļoti patika Tavs profils un fotogrāfija. Mani sauc Ralfs (to izrunā “Ralfs”, nevis “Rafs”, kā to dara daži plātīgi cilvēki!), man pieder pašam savs neliels tipogrāfijas bizness, sava māja, pašam savi zobi, mati, locekļi un galva. Vai gribēsi vēlāk aprunāties dzīvajā?

      Džuljeta pamāja ekrānam, itin kā dodama piekrišanu. Gluži izskatīgs, ģērbies uzvalkā, ar labu humora izjūtu, raksta gramatiski pareizi. Pagaidām viss likās daudzsološi.

      Flosa bija uzrakstījusi četrus pantiņus par nāvi un jutās emocionāli izsmelta. Nebija daudz variāciju par tēmu, un viņa, gluži tāpat kā nākamie kartīšu saņēmēji, bija pietuvojusies beigām.

      Viņa zināja, ka šāda veida kartītes nomirs dabiskā nāvē. Neviens nevarēja pārmest Lī Statusam izdomas trūkumu, taču Flosa nedomāja, ka viņš ir uzdūries zelta dzīslai.

      Šī nebija pirmā reize, kad Lī nāca klajā ar kādu ekstrēmu ideju. Apsveikuma kartīšu tirgus bija plašs, taču, lai mainītu pircēju paradumus, bija vajadzīgs kāds ievērojams notikums. Pēc masveida slaktiņiem, kas bija notikuši dažu pēdējo gadu laikā, neviens vairs nevēlējās pirkt apsveikuma kartītes ar ieročiem. Lī apsveikuma kartīšu virkne ar sērijveida slepkavībām labākajā gadījumā bija bezjūtīga, bet viņas kartīte ar slepkavīgā ārsta Harolda Šipmena attēlu un uzrakstu “Jo tev vairāk gadu, jo vairāk pievilcības manās acīs” izraisīja sašutumu pat modernajos avangarda karšu veikalos. Tomēr Lī stingri ticēja tam, ka “labāk sliktas atsauksmes nekā nekādas”, un, lai arī šīs kartītes nonāca otrreizējā apstrādē, viņš tik un tā pamanījās togad apmainīt savu Porsche pret jaunāku modeli.

      Flosa nosprieda, ka vairs nespēj rakstīt pantiņus uz nāvi slimajiem. Šī nodarbošanās bija pārāk nomācoša. Viņa nosūtīja Lī līdz šim padarīto un pārbaudīja savu vēstuļu kastīti. Un tajā ieraudzīja vārdu, kuru vairs nebija cerējusi ieraudzīt: Niks Vermērs.

      Flosas ādu sāka kņudināt pretrunīgas izjūtas, kuras viņa nespēja nosaukt vārdā. Tātad tas tomēr bija Niks, kurš bija sūtījis viņai “Ķiršlūpiņas” ziņas. Un nu viņš bija sazinājies tiešā veidā. Flosai gribējās divreiz noklikšķināt uz vēstules un to atvērt, tomēr viņa baidījās no vārdiem, kas tajā parādīsies. Un no tā, ko tie ar viņu izdarīs. Flosa varēja izdzēst vēstuli. Pēdējā ziņa no Nika bija pienākusi pirms astoņpadsmit mēnešiem. Viņa bija turpinājusi tam rakstīt visu vasaru, cerēdama izdabūt atbildi, taču neko nesaņēma. Tieši pirms gada Flosa bija nospriedusi, ka Niks viņai ir miris un ka tad, ja viņš pēc tik cietsirdīgas nozušanas kādreiz nolems ar viņu sazināties, viņa izdzēsīs vēstuli, daudz nedomājot. Taču nu, kad tas bija noticis, Flosas vēlme aizsūtīt šo vēstuli uz miskasti bija tikpat liela kā apņemšanās noskūt sev uzacis ar Džuljetas epilatoru. Viņa lēnām novietoja kursoru uz vēstules un divreiz noklikšķināja peli.

      Flosa pārlasīja vēstuli vēl un vēlreiz. Trešajā reizē, tikusi līdz vēstules vidum, viņa vairs nespēja saskatīt ekrānu asaru dēļ, kas bija aizmiglojušas skatienu. Viņa zināja, ka pēc visām tām agrākajām sarunām Niks nevarēja viņu pamest bez pamatīga iemesla. Viņi nebija tikušies, taču abu starpā bija izveidojusies spēcīga saikne, viņi stundām bija sarunājušies pa telefonu, rakstījuši, kaluši plānus. Pateicoties vārdu spēkam, viņi bija patiesi iepazinuši viens otru.

      Flosa zināja, ka viņai jānosūta atbilde nekavējoties, un vārdi lauzās ārā paši. Portāls starp viņu un Niku atkal bija atvēries, un viņa nevēlējās, lai tas aizvērtos.