Mīlestība. Meredita Vailda
Par šo pasauli Eljots nezināja gandrīz neko. Ne par ļaudīm, kas bija kļuvuši par manu ģimeni, ne par tiem pārdzīvojumiem, kas mani bija gandrīz iznīcinājuši, ne par visu to, kas man bija palīdzējis atkal nostāties uz kājām. Kā gan viņš būtu varējis to zināt?
– Es gribēju tev kaut ko pajautāt, – klusi sacīju. Izslējos savā krēslā, sagatavojusies uzklausīt iespējamo atbildi. – Vai mamma… kādreiz ir runājusi ar tevi par manu tēvu?
Eljots sarauca pieri. Pār viņa seju pārlaidās šaubas. Viņš neveikli klusēja. Šī svārstīšanās man bija pazīstama. Toreiz, kad Marī bija radusies iespēja man pastāstīt patiesību par Danielu, tomēr tas nebija noticis, arī viņa bija izskatījusies tāpat. Gribēdama ievērot manas mātes lūgumu, arī viņa bija klusējusi.
– Es jau zinu, kas viņš ir. Ieraudzīju viņu dažās vecās koledžas fotogrāfijās, ko Marī bija man iedevusi, un man izdevās viņu uzmeklēt. Beigās Marī visu apstiprināja. Jā, mamma īsti negribēja, lai es to uzzinu, tomēr mana ziņkāre laikam guva virsroku.
Eljots nesteidzīgi pamāja.
– To es spēju saprast. Būtu smagi visu šo laiku nodzīvot neziņā. Tomēr viņa patiešām raizējās par to, kā šis cilvēks varētu ietekmēt tavu dzīvi, ja tu uzzinātu, kas viņš ir.
– Ja abu šķiršanās bija tik briesmīga, es nekādi nespēju saprast, kāpēc mammas ģimene viņu neatbalstīja. Protams, nav nekāda prieka uzzināt, ka tava meita pēc koledžas beigšanas ir palikusi stāvoklī, tomēr mammas ģimene mums nekad nav bijusi īpaši tuva. Man vienmēr ir licies, ka pret mammas māsām un brāļiem un viņu bērniem savulaik pastāvēja daudz sirsnīgāka attieksme. Tagad par to domājot, rodas sajūta, ka biju izstumta. Un arī mamma tāpat.
Eljots saāķēja pirkstus un atbalstīja pret tiem zodu. – Ja jau tu esi ieradusies, es tikpat labi varētu tev visu izstāstīt. Kas zina, kad mums vēl gadīsies tāda iespēja.
Es saraucu pieri.
– Ko izstāstīt?
Ar abām rokām pieglaudis matus, viņš dziļi ieelpoja caur degunu.
– Petija teica, ka, pārnākusi mājās pēc izlaiduma, viņa bija gaidījusi ziņu no Daniela, lai beidzot varētu pastāstīt vecākiem par savu grūtniecību. Kad kļuva skaidrs, ka abu attiecībām pienācis gals, viņa beidzot atzinās. Skaidrs, ka vecāki bija sarūgtināti, bet, tiklīdz atklājās, kas ir tavs tēvs, viss mainījās. Nu viņi uztraucās nevis par grūtniecību, bet gan par to, ka Daniels nevēlas viņu precēt. Vecāki gribēja piespiest Danielu to izdarīt, sazināties ar viņa ģimeni un visu izstāstīt. Viņi piedraudēja to izdarīt, un tad tava māte aizgāja no mājām. Petijai bija vajadzīga vecāku palīdzība, tomēr viņa negrasījās šantažēt Danielu, lai piespiestu viņu precēties. Viņa nevēlējās atteikties no tevis un gribēja izdomāt, kā apvienot bērna audzināšanu ar iztikas pelnīšanu.
Man krūtīs kaut kas sāpīgi sažņaudzās.
– Kāpēc viņiem vajadzēja tā rīkoties?
– Tava māte bija nākusi no labas ģimenes. Vismaz profesionālā ziņā. Profesori, ārsti. Ja Petija ieprecētos Daniela ģimenē, tas būtu īsts sasniegums. Petija mēdza sacīt, ka vecāki bija viņu sūtījuši uz Hārvardu tieši šī iemesla dēļ. Studijas bija dārgas, tomēr viņi cerēja, ka Petija tur vismaz atradīs sev vīru. Ārlaulības bērnu nekādi nevarēja uzskatīt par panākumu.
Papurināju galvu. Bija tik nepatīkami domāt par to visu no šāda viedokļa. Mammas ģimene bija izturējusies tik salti, un nu man bija skaidrs, kāpēc. Man kļuva nelabi, iedomājoties par visu, no kā viņai manis dēļ bija nācies atteikties, zaudējot arī savas ģimenes atbalstu.
– Piedod. Tas viss izklausās briesmīgi. Tieši tāpēc es nekad neesmu vēlējies tev to stāstīt, un tieši tāpēc Petija negribēja, lai tu to uzzini. Dažreiz mums šķiet, ka vēlamies zināt patiesību, taču cilvēki mēdz būt nežēlīgi. Savtīgi un nežēlīgi, un nekādi nav iespējams atklāt patiesību, nenodarot kādam pāri.
– Godīgi sakot, Danielam nepiemīt gandrīz nekas tāds, kas varētu mani sāpināt. Viņš ir… Nu, daudzējādā ziņā viņš ir tieši tāds, kā tu droši vien spēj iztēloties.
Eljots brīdi klusēdams cieši raudzījās manī.
– Kāds viņš ir? Petija nemēdza daudz runāt par viņu.
Dziļi ievilku elpu. Danielam piemita daudz kas tāds, ko es nemaz nevēlējos zināt.
– Ietekmīgs. Ar asu prātu. Nodevies gan savai karjerai, gan politiskajām aprindām. Šķiet, visam lielākoties jānotiek pēc viņa prāta.
Eljots vērīgi lūkojās uz mani.
– Izklausās, ka viņš nemaz nav mainījies.
– Nav jau arī. Tomēr es esmu pārliecināta, ka viņš patiešām mīlēja mammu. Viņš gluži vienkārši nespēja rīkoties citādi. Ja viņš būtu mammu apprecējis, ģimene no viņa būtu atteikusies.
– Un Petija izdarīja to, kas, viņasprāt, bija pareizi, un zaudēja savas ģimenes atbalstu.
Nopūtos. Man bija žēl viņu abu. Ja viss būtu noticis citādi, varbūt viņi vēl būtu kopā. Mēs būtu varējuši kļūt par ģimeni neatkarīgi no viņu vecāku atbalsta. Nekas vairs nespēja aizstāt šos zaudētos gadus, bet varbūt tagad tas vairs nebija svarīgi.
Iekšpagalmā iznāca Beta un Bleiks. Ieraudzīju viņu, un sarunas radītais smagums nedaudz izkliedējās. Viņš aši ieskatījās man acīs. Es pasmaidīju, kaut gan mani pildīja skumjas.
– Vai meitenes jau aizmiga? – Eljots pavaicāja.
Beta atslīga krēslā. Sieviete izskatījās tik nogurusi, ka viņai būtu noderējis stiprs dzēriens.
– Viņas nebija ar mieru tik viegli padoties, tomēr nu abas guļ.
– Jūsu meitas ir tik burvīgas, – es sacīju. – Jūs tik lieliski tiekat ar viņām galā.
Beta izmocīja smaidu.
– Ak, paldies. Es jau cenšos, bet, augstā debess, kā viņas man laupa spēkus!
– Un kā tad ar jums abiem? Vai esat jau domājuši par bērniem? – Eljots apvaicājās.
Paliku ar muti vaļā. Kaut ko tādu nebiju gaidījusi.
Beta uzsita Eljotam pa plecu.
– Liecies mierā, citādi Bleiks vēl dabūs sirdstrieku.
Bleiks lūkojās uz mani. Viņa skatiens bija negaidīti domīgs.
– Mēs par to neesam daudz runājuši. Mums jau vēl ir laiks.
Patiesībā mēs vispār nebijām par to runājuši. Redzot, kā viņš uz mani skatās, man radās sajūta, ka ilgi tas tā vairs nepaliks.
Piektā nodaļa
Kad devāmies prom no Eljota mājas, bija jau gandrīz pusnakts. Aizbraucām uz pilsētu un reģistrējāmies skaistā pieczvaigžņu viesnīcā, no kuras pavērās skats uz Mičiganas ezeru. Nolikāmies gulēt dažus mirkļus pēc tam, kad bijām ienākuši numurā.
Mani plakstiņi noraustījās. Atvēru acis. Viesnīcas numurā ieplūda pirmslēkta gaisma. Cauri aizkariem varēja manīt gaismu, kas atvizēja ezera virsmā. Atslīgu atpakaļ spilvenos. Pulkstenis vēl nebija pat seši, un Bleiks man blakus klusi snauda. Vēlās pēcpusdienas lidojums un tam sekojušās vakariņas pie Eljota ģimenes bija mūs nogurdinājis.
Atcerējos pagājušo vakaru, kad Bleiks pirmo reizi bija iepazinis manu pasauli, neskaitot sastapšanos ar Marī. Man bija prieks, ka nu viņš pazina arī Eljotu, un jutos lepna, ka varēju atgriezties