Pēdējā jūdze. Deivids Baldači

      1

      M ARSS M ELVINS

      Te vienmēr un visur tevi sauca uzvārdā un tikai tad vārdā. Viņš jau bija pieradis.

      Pat tualetē. Gluži kā armijā, lai gan dienestā viņš nekad nav iestājies. Arī uz šejieni viņu atveda pret paša gribu.

      – Marss Melvins?

      – Jā, kungs. Šeit, kungs. Es kārnos, kungs. – "Kur gan citur es varētu būt, kungs?"

      Viņš nezināja, kāpēc tā tiek darīts, un nekad arī nejautāja. Atbilde tāpat neko neizšķirtu, turklāt varētu pamudināt sargu uzsist ar steku viņam pa galvu.

      Teksasas štata labošanas iestādē Hantsvilā ieslodzītajam sirdi nomāca pavisam citas problēmas. Ēkas sarkano ķieģeļu sienu dēļ to dēvēja arī par Sienu bloku. Cietumu atvēra tūkstoš astoņsimt četrdesmit devītajā gadā, un tas bija vecākais Vientuļās zvaigznes štatā.

      Un tajā atradās nāvessoda izpildes kamera.

      Oficiāli Marss bija cietumnieks numur septiņi, četri, septiņi, gluži kā slavenajam lidmašīnas modelim. Sargi nāvinieku cietumā, no kura viņš bija atvests uz šo labošanas iestādi, dēvēja viņu par Aerobusu. Viņš gan nebija pārāk milzīgs apmēros, taču nīkulis arī ne. Lielākoties cilvēki uz viņu paskatījās, tikai vajadzības spiesti. Sešas pēdas un divas collas plus trīs ceturtdaļas collas nenoliedzami bija labs rezultāts.

      Tik precīzi savu augumu Marss zināja tāpēc, ka tika nomērīts pirms drafta Nacionālajā futbola līgā. Jāteic, ka tādos gadījumos sportistam tiek nomērīts pilnīgi viss, un viņam radās asociācijas ar vergu tirgu, kad potenciālie īpašnieki metodiski bikstīja un grūstīja preci. Atšķirībā no paverdzinātajiem senčiem Marsam vismaz bija cerība uz milzu naudu, ko varēs iztērēt par tā vraka remontu, kas pēc spēlēšanas būs palicis pāri no viņa ķermeņa.

      Viņš joprojām bija divsimt trīsdesmit mārciņas smags. Nevis resns, bet iespaidīgs. Ņemot vērā samazgas, ko cietumā pasniedz ēdiena vietā, tāda auguma saglabāšana bija varoņdarbs. Nebija noslēpums, ka šo pārtiku apstrādā lielajās fabrikās un piebāž ar taukiem, nātriju un ķimikālijām, ko varbūt izmanto arī betona un paklāju ražošanā.

      "Lēni mirt, lietojot jūsu briesmīgo pārtiku."

      Šai vietā Marss bija uzturējies gandrīz tikpat ilgi kā ārpus tās. Un laiks nebūt nebija ritējis ātri. Tie līdzinājās nevis diviem desmitiem, bet diviem simtiem gadu.

      Taču tagad bija vienalga. Drīz viss beigsies. Tā diena bija pienākusi.

      Pati pēdējā apelācija tika noraidīta.

      "Es esmu miris."

      Uz Hantsvilu viņš tika atgādāts no Polunska cietuma nāvinieku kameras Teksasas štata Livingstonā, kas atradās sešdesmit jūdzes uz austrumiem. Valdīja uzskats, ka beidzot varas iestādes pēc divdesmit gadus ilgas gaidīšanas panāks savu taisnību. Advokātes bālā seja sadrūma, kad viņa pavēstīja šos jaunumus klientam.

      "Bet viņa nākamajā rītā atkal pamodīsies. Es ne. Drīz es klausīšos bendes papēžu klaudzoņā un drukno sargu smagajā elpā un skatīšos mirdzošajos rokudzelžos un cietuma priekšniekā, lai gan viņš jau nākamajā dienā būs aizmirsis manu vārdu. Turpat būs svētulīgs Dieva cilvēks ar Bībeli, kurš skaļi lasīs konkrētus pantus, jo tev pēdējā ceļā esot vajadzīgs kaut kas garīgs."

      Teksasā ar nāvi sodīja daudz vairāk ieslodzīto nekā citos štatos, pāri par pieciem simtiem pēdējo trīsdesmit gadu laikā. Gandrīz gadsimtu, sākot no tūkstoš astoņsimt deviņpadsmitā gada, notiesātos pakāra. Vēlāk tika izmantots elektriskais krēsls, un trīssimt sešdesmit viens cietumnieks četros gadu desmitos nogalināts ar elektrošoku. Tagad, lai nosūtītu cilvēku uz viņpasauli, Teksasā deva priekšroku nāvējošai injekcijai.

      Lai nu kā, tas nozīmēja miršanu.

      Likums noteica, ka soda izpildi nedrīkst sākt pirms sešiem vakarā. Marsam teica, ka viņi ieradīsies pusnaktī. "Apnikusi tāda vilcināšanās," viņš nodomāja. "Šī diena izvērtusies pagalam gara un pretīga."

      Nereti viņu saukāja par staigājošo mironi.

      – Laimīgi tiksim no tevis vaļā, – neskaitāmas reizes bija teikuši sargi.

      Marsam negribējās atskatīties uz šo notikumu epicentru.

      Taču – vai tas būtu iespējams?

      Pēdējam brīdim tuvojoties, viņš sāka domāt par senajām lietām.

      Par viņa baltādainā tēva Roja un melnādainās mātes Lūsindas Marsu noslepkavošanu.

      Tolaik šāds pāris šķita dīvains, savāds, pat eksotisks, īpaši jau Teksasas rietumos, turpretī tagad tas nebija nekas sevišķs. Mūsdienās teju ikviens bērns izskatījās kā vismaz piecdesmit dažādu asiņu sajaukuma rezultāts.

      Nesen tika atgādāts niekkalbis, kas piedzimis divu dažādu rasu vecākiem, kuri savukārt arī bija netradicionālu pāru bērni. Izrādījās, ka šis nenormālais – nogalinājis veikala darbinieku nozagtas konfekšu paciņas dēļ – ir melnā, brūnā, baltā un ķīniskā sakopojums. Turklāt viņš bija musulmanis, lai gan Marss nekad neredzēja viņu krītam ceļos un lūdzamies piecas reizes dienā kā dažus citus labošanas iestādē. Šo nabadziņu no Kolorādo štata sauca par Anvāru, un viņš visiem apgalvoja, ka patiesībā vēlas kļūt par Aleksi.

      Marss apsēdās uz nārām kamerā un ielūkojās rokaspulkstenī. Bija pienācis laiks sportam. Pēdējoreiz.

      Baltajam treniņtērpam uz muguras bija melni burti "N" un "K", kas nozīmēja "nāvinieku kamera". Viņš tos pielīdzināja klaburčūskas brīdinājuma signālam: "Turies no manis pa gabalu!"

      Marss pieplaka pie vēsās betona grīdas un divsimt reizes izpildīja atspiešanos, vispirms atbalstoties uz dūrēm, tad uz pirkstiem un noslēgumā no suņa pozas, ikreiz ar kailo galvu viegli pieskaroties grīdai. Pēc tam viņš veica trīssimt pietupienus. Tad sekoja joga un pilates – spēkam, līdzsvaram, kustību koordinācijai un, pats svarīgākais, lokanībai. Viņš spēja ar pieri pieskarties pie kāju pirkstgaliem, ne druskas neieliecoties ceļgalos, un tas tik milzīgam un muskuļotam cilvēkam bija īsts varoņdarbs.

      Tūkstotis vēdera preses vingrinājumu gluži kā skābe dedzināja muskuļus, kas bija kļuvuši cieti kā klints, un naba vairāk līdzinājās dzimumzīmei, nevis vietai, kur reiz nogriezta saite. Nākamais bija nogurdinošais pliometrijas treniņš, kura laikā viņš veiklos – galvenokārt paša izdomātos – manevros izmantoja visas četras sienas un grīdu.

      Patiesību sakot, Marss līdzinājās Zirnekļcilvēkam. Vai Fredam Astēram, kas dejo pa griestiem. Tādu vingrinājumu izkopšanai viņam cietumā bija neskaitāmas stundas. Dzīve bija ārkārtīgi strukturēta, un brīvā laika netrūka. Lielākā daļa ieslodzīto gluži vienkārši sēdēja un nedarīja neko. Iestādē netika organizētas ne kādas nodarbības, ne rehabilitācijas kursi.

      Neoficiālais cietuma moto bija nepārprotams: "Rehabilitācija ir domāta bābām."

      Beigās Marss nodevās skrējienam uz vietas – turklāt augstu cilādams ceļgalus – tik ilgi, ka zaudēja laika izjūtu. "Vājprāts! Kāpēc es to daru šodien? Jā, es to esmu darījis katru dienu kopš atbraukšanas. Iespējams, tā ir mana galīgā nepakļaušanās izpausme. To viņi man neatņems. Labi, ka vismaz nevajag atteikties no pēdējās maltītes, jo Teksasā tādu vairs nepiedāvā. Es negribu nomirt ar tiem mēsliem kuņģī. Tad jau labāk ar tukšu vēderu."

      Apmeklētāju nebija, jo neviens nevēlējās ierasties. Jau divdesmit gadus Marss bija viens. "Interesanti, ko rīt ziņos avīzes. Varbūt ievietos nelielu rakstiņu. Lasītāju vairs nepārsteigsi ar stāstu par kārtējo melnādaino, kurš saņēmis Vientuļās zvaigznes letālo spa procedūru. Pie velna, fotogrāfiju noteikti nepieliks! Bet atreferēs visus noziegumus, kuros mani apsūdzēja. Neapšaubāmi. Un daudziem tā būs vienīgā atmiņa par mani. Slepkava Melvins Marss."

      Viņš atslābinājās. Sviedri pilēja