Džekpots. Deivids Baldači
vārdus. "Cikls. Mana māte. Pēc tam es. Dveins daudzējādā ziņā tik ļoti atgādina Beniju Taileru! Nākamā būtu Līza, mana mīļā meitiņa, kuras dēļ es būtu spējīga nogalināt vai mirt, ja tas būtu vajadzīgs bērna aizsargāšanai. Visi apgalvo, ka Amerikā iespēju ir papilnam, vajagot tikai tās atklāt. Diemžēl man aizmirsts iedot šo iespēju atslēgas. Bet varbūt vaina nemaz nav aizmāršībā? Varbūt tas noticis ar nolūku?" Vismaz tā šķita brīžos, kad Lūena jutās tik nomākta kā tagad, sēžot pie ēdnīcas galda.
Atbrīvodamās no domām, viņa papurināja galvu un cieši saspieda kopā plaukstas. "Sūkstīšanās pašlaik neko nepalīdzēs." Lūena paņēma rokassomiņu un izvilka piezīmju blociņu. Viņu ļoti interesēja tas, ko bija atradusi bibliotēkā.
Seši laimētāji loterijā. Lūena bija sākusi ar iepriekšējām izlozēm un turpinājusi līdz tagadējai, pierakstījusi viņu vārdus un biogrāfijas. Publikācijās bija ievietotas uzvarētāju fotogrāfijas, un platie smaidi likās aizņemam vai visu lappusi. Uzskaitot apgrieztā hronoloģiskā secībā: Džūdija Deivisa, divdesmit septiņus gadus veca trīs bērnu māte, kas pārtiek no pabalstiem; Hermans Rūdijs, piecdesmit astoņus gadus vecs bijušais šoferis, kurš nelaimes gadījumā darbā smagi savainojies un kļuvis par invalīdu; Vonda Tripa, sešdesmit sešus gadus veca atraitne, kas no sociālās nodrošināšanas programmas saņēma četrsimt dolāru mēnesī; Rendijs Stits, trīsdesmit vienu gadu vecs atraitnis ar mazu bērnu, nesen atlaists no montētāja darba; Bobija Džo Renoldsa, trīsdesmit trīs gadus veca Ņujorkas viesmīle, kura pēc laimēšanas atteikusies no sapņa tēlot Brodvejā un uzsākusi gleznot Francijas dienvidos. Beidzamais bija četrdesmit četrus gadus vecais Reimonds Pauels, kurš pēc bankrota dzīvoja bezpajumtnieku patversmē.
Lūena atkrita krēslā. "Un Lūena Tailere, divdesmit gadus veca vientuļā māte, neizglītota nabadze bez izredzēm un bez nākotnes. Es lieliski iederētos šajā bezcerīgo grupējumā."
Viņa bija pārskatījusi tikai beidzamos sešus mēnešus. "Cik tādu cilvēku ir vēl? Stāsti ir patiešām iespaidīgi. Šausmīgā bezcerībā nonākuši ļaudis uzmin laimīgos skaitļus. Pensionāri piepeši kļūst par bagātniekiem. Jaunajiem ar joni paveras spoža nākotne. Piepildās visi viņu sapņi." Domās uzpeldēja Džeksona seja. "Kāds šo naudu laimēs. Kāpēc lai tā nebūtu jūs, Lūena?" Džeksona mierīgais, vēsais tonis šķita vilinošs. Faktiski šie abi teikumi viņas prātā atbalsojās atkal un atkal. Viņa juta, ka ir pārslīdējusi pāri iedomāta aizsprosta malai. Kas gaidīja dziļajos ūdeņos lejā? To zināt nevarēja. Nezināmais gan biedēja, gan šķita ļoti pievilcīgs. Viņa palūkojās uz Līzu un nespēja atbrīvoties no domas, ka meitiņa uzaugs treilerā bez iespējas no turienes izrauties un loks sāksies no jauna.
– Ko tad darāt, mīļumiņi?
Lūena apsviedās un cieši ielūkojās Betai sejā. Kolēģe abās rokās lietpratīgi žonglēja pilnus šķīvjus.
– Neko lielu, tikai skaitu savu bagātību, – Lūena sacīja.
Beta pavīpsnāja un uzmeta skatienu blociņam, ko Lūena žigli aizvēra. – Kad tev gadīsies lielais laimests, mis Lūena Tailere, tad tikai neaizmirsti mūs, mazos cilvēciņus, – Beta iesmējās un aiznesa pasūtīto ēdienu gaidošajiem klientiem.
– Neaizmirsīšu vis, Beta, to es apzvēru, – Lūena pie sevis noteica un nervozi pasmaidīja.
Septītā nodaļa
Tā diena bija pienākusi. Pulkstenis bija astoņi no rīta. Lūena ar Līzu izkāpa no autobusa. Šī pietura atradās pietiekami tuvu treileram, un gājiens kājām aizņēma aptuveni pusstundu, kas viņai bija nieks. Lietus pārstāja, atstādams debesis spoži zilas un zāli sulīgi zaļu. Putni pulcējās bariņos, dziedādami slavas dziesmas gadalaiku maiņai un apnicīgās ziemas beigām. Kur vien Lūena pagriezās, tīksminādamās par uzlēkušo sauli, viss bija svaigi sazaļojis. Šī dienas stunda viņai patika. Viss bija kluss, mierinošs un vedināja uz cerību pilnām nojautām.
Lūena raudzījās uz paugurainajiem laukiem priekšā. Vienlaikus uzmācās grūtsirdība un gaidas. Viņa lēni izgāja pa arkveida vārtiem un pasoļoja garām apsūbējušai zīmei, kas norādīja, ka te atrodas Debesu pļavu kapsēta. Garās, slaidās kājas Lūenu automātiski nesa uz četrpadsmitā sektora divdesmit pirmā nodalījuma sesto vietu – mazu uzkalniņu liela grimoņa pavēnī, kuram teju raisījās lapas. Viņa nolika Līzas sēdekli uz akmens sola blakus mātes kapam un izcēla meiteni ārā. Nometusies ceļos rasotajā zālē, viņa noņēma no bronzas plāksnes dažus zariņus un noslaucīja netīrumus. Džoja Tailere bija nodzīvojusi vien trīsdesmit septiņus gadus, un viņai šis laiks bija šķitis gan īss, gan mūžīgs, to Lūena zināja. Ar Beniju kopā pavadītie gadi nebija ritējuši priecīgi un, kā Lūena tagad jutās cieši pārliecināta, paātrināja mātes aiziešanu citā saulē.
– Vai atceries, Līza? Šeit guļ tava vecmāmiņa. Mēs diezgan sen te neesam bijušas, lielākoties slikto laika apstākļu dēļ. Tagad ir pavasaris, un mēs atkal varam viņu apciemot. – Pacēlusi meitu, Lūena ar pirkstu rādīja uz zemes uzkalniņu. – Te vecmāmiņa guļ, bet it kā pamostas, kad mēs pienākam. Viņa nevar ar mums sarunāties, taču, ja tu aizvērsi acis kā putnēns un cieši, cieši ieklausīsies, tev liksies, ka tu viņu dzirdi. Viņa tev stāstīs, ko domā par dažādām lietām.
To pateikusi, Lūena pietrausās kājās, ar Līzu klēpī apsēdās uz sola un savīstīja meitu, lai pasargātu no agrā rīta saltuma. Līza vēl bija miegaina; mazā parasti modās lēni, savukārt pēc tam vairākas stundas nerima kustēties un pļāpāt. Kapsēta bija tukša, vien tālumā kāds strādnieks ar mašīnu pļāva zāli. Motora dūkoņa Lūenu nesasniedza, un pa šoseju brauca maz automobiļu. Valdīja miers un klusums. Viņa aizvēra acis cieši kā putnēns un ieklausījās, cik uzmanīgi vien spēja.
Vēl ēdnīcā Lūena bija izdomājusi, ka zvanīs Džeksonam tūlīt pēc darba. Viņš bija aicinājis to darīt jebkurā laikā, tātad acīmredzot bija gatavs tūlīt atbildēt. Lūenai šķita, ka pateikt "jā" ir visvieglākais pasaulē. Un visprātīgākais. "Ir pienākusi mana kārta. Pēc divdesmit bezgala gariem neveiksmju, vilšanos un dziļa izmisuma pilniem gadiem dievi ir man uzsmaidījuši. No daudziem miljardiem vārdu likteņa loterijā ir izvilkts Lūenas Taileres vārds." Otrreiz tas vairs nekad nenotiktu, par to viņa jutās negrozāmi pārliecināta. "Gan jau arī citi, par kuriem rakstīts avīzē, ir zvanījuši pa to pašu tālruņa numuru. Un nav vēstīts, ka laimētāji būtu nonākuši nepatikšanās." Tādas ziņas klīstu no mutes mutē, sevišķi tik nabadzīgā vidē, kādā dzīvoja Lūena, kur katrs spēlēja dzīves loterijā, izmisīgi pūlēdamies izkļūt no rūgtās bezcerības.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.