Asara zirnekļa tīklā. Nora Robertsa
pret koku, un, viņai pūloties izgrozīties, miza skrāpēja ādu. Viņa ar rokām un kājām bija piesieta pie mūžzaļā ozola. Kājas bija meistarīgi izvietotas tā, lai atrastos V formā. Prātā uzplaiksnīja dažādas izvarošanas ainas.
– Eda Lū. Eda Lū. – Balss bija zema un piesmakusi, tā līdzinājās skaņai, kas rodas, kad ar metāla gabalu skrāpē akmeni. Pārbiedētās Edas Lū acis teju vai izvēlās no dobuļiem, pūloties saskatīt skaņas avotu. Taču viņa redzēja vienīgi ūdeni un bagātīgu lapu biežņu. Viņa mēģināja kliegt, taču aizrijās mutes aizbāžņa dēļ. – Es tevi vēroju un domāju par to, cik gan ilgs laiks paies, lai mēs varētu šādi būt kopā. Būt kailai, mēnessgaismas apspīdētai… Tas taču ir tik romantiski, vai ne? Un mēs esam tikai divatā. Tu un es. Tikai mēs. Tad nu nodosimies seksam.
Baiļu sastindzinātā Eda Lū pamanīja no tumšajām ēnām izslīdam cilvēka stāvu. Kailo ādu apspīdēja mēness. Biedējošā mirklī viņa pamanīja arī uzzibsnījam mirdzumu uz gara, kaila asmens.
Bailes un šaušalas pārņēma Edu Lū. Viņa saprata, kas notiks. Kuņģis sažņaudzās, un viņa sajuta skāņu vēmekļu garšu mutē. Stāvs tuvojās. Āda bija nosvīdusi un mēnessgaismā spīdēja. Tas oda pēc vājprāta. To ietvēra vājprāta aura.
Lūgumus un lūgšanas apslāpēja vīkšķis Edas Lū mutē. Sīkas asiņu straumītes tecēja pār muguru un kājām, viņai izmisīgi pūloties atbrīvoties no gūsta. Svešas rokas viņu spieda un žņaudza. Un sveša mute. Kvēlošas, karstas asaras lija pār Edas Lū vaigiem, kad šī mute alkaini pieplaka viņas kailajām, neaizsargātajām krūtīm.
No sviedriem slidenais svešais augums kļāvās viņai klāt, darot ko tādu, kam viņa nespēja noticēt. Viņa nevaldāmi raudāja, augums nodrebēja ik reizi, kad svešā, mitrā mute pieskārās viņai, kad uzbruka derdzīgie pirksti, kad viņa sajuta gludo naža asmeni.
Viņa zināja, kas noticis ar Frānsiju un Arneti, viņa zināja, ka dzīves pēdējos mirkļos abas izjutušas tādas pašas trulas šausmas, tādu pašu pretīgumu.
– Tu taču to gribi. Tu alksti pēc tā, – čukstēja svešā balss, pārmācot dūkoņu Edas Lū galvā. – Palaistuve. – Nazis pavērsās un iedūrās Edai Lū rokā. Viņa gandrīz nejuta sāpes. Kad svešā mute alkaini pieplaka griezuma vietai, Eda Lū iegrima pusnemaņā. – Nē, nē, tā vis nebūs. – Rotaļīgs pliķis sejā atmodināja Edu Lū. – Palaistuves darba laikā nedrīkst aizmigt. – Tad sekoja īsi smiekli. Asinis bija nokrāsojušas smaidošās lūpas. Edas Lū glāžainās acis atvērās un pievērsās viņam. – Labāk. Tā jau ir labāk. Es gribu, lai tu skaties. Vai esi gatava?
– Lūdzu, lūdzu, lūdzu! – Edai Lū prātā skanēja pašas balss. – Nenogalini mani. Es nevienam neteikšu, es nevienam neteikšu, es neteikšu…
– Nē! – piesmakusī balss kļuva skaļāka. Eda Lū saoda pati savas bailes un savas asinis, kad šī seja pieliecās pie viņas. No acīm staroja vājprāts, un šīs acis viņa labi pazina. – Tu neesi tā vērta, lai tevi izdrāztu.
Roka aizmeta projām vīkšķi no Edas Lū mutes. Lai gūtu baudu, bija nepieciešams dzirdēt kliedzienu. Tas pārtrūka, asmenim pāršķeļot Edas Lū rīkli.
Kerolaina piecēlās sēdus gultā. Sirds nevaldāmi sitās. Abas rokas viņa bija piespiedusi krūtīm, gandrīz noraujot plāno naktskreklu.
”Tas bija kliedziens,” viņa nodomāja. Istabā atbalsojās viņas saraustītā elpošana. ”Bet… kurš gan tur kliedza?”
Lai ieslēgtu gaismu, Kerolaina jau gandrīz bija izrāpusies no gultas, bet tad atcerējās, kur atrodas, un atkal atzvila pret spilveniem. Šī nebija ne Filadelfija, ne Baltimora, ne Ņujorka, ne arī Parīze. Viņa bija Misisipi laukos un gulēja gultā, kurā bija gulējuši viņas vecvecāki.
Likās, ka nakts skaņas piepilda telpu. Čiepstētāji, circeņi, cikādes. Un pūces. Viņa dzirdēja vēl vienu – gluži vai sievietes – kliedzienu. Tagad viņa atcerējās. Spalgi klaigājošās pūces. Vecmāmiņa bija viņu mierinājusi tajā ļoti tālajā ciemošanās reizē, kad viņu bija pamodinājis līdzīgs kliedziens.
”Tā ir tikai pūce ar spalgu balsi, mīļumiņ. Neraizējies vairs. Tu atrodies drošībā.”
Aizvērusi acis, Kerolaina ieklausījās kādas citas, labāk audzinātas pūces garajā ūjināšanā. ”Tās ir tikai laukiem raksturīgās skaņas,” viņa mierināja pati sevi, pūlēdamās neņemt vērā čīkstēšanu vecajā mājā. ”Jau pavisam drīz tā liksies tikpat pierasta kā satiksmes troksnis un tālumā vaimanājošās sirēnas pilsētā.”
Bija tieši tā, kā vecmāmiņa savulaik sacīja. Viņa atradās drošībā.
TRESA NODAĻA
Takers sēdēja sānu terasē, kur violetais mežvītenis rāpās uz augšu pa baltajiem klūdziņu režģiem. Viņam aiz muguras šaudījās kāds kolibri. Spārnu košās krāsas saplūda vienā šaudīgā švīkā, putniņam pūloties padzerties no kāda zieda dzīlēm. Mājā dūca Delas Elektrolux putekļusūcējs. Skaņa lauzās cauri logu aizvērtņiem un jaucās kopā ar bišu sanēšanu.
Zem galdiņa ar stikla virsmu izstiepies gulēja jau garu mūžu nodzīvojušais ģimenes medību suns Basters – vaļīgas ādas un vecu kaulu apvienojums. Reizumis tas papūlējās iztērēt kādu nieku enerģijas, lai pakulstītu asti un caur stiklu cerīgi paraudzītos uz saimnieka brokastīm.
Takers nepievērsa īpašu uzmanību ne rīta skaņām, ne arī smaržām. Viņš tās uzņēma sevī gluži tāpat kā atdzesēto sulu, melno kafiju un grauzdiņu.
Viņš pildīja vienu no saviem iecienītākajiem ikdienas rituāliem – lasīja pastu.
Kā ierasts, bija daudz modes katalogu un žurnālu Džosijai. Viņš pa vienam meta tos uz polsterētā sēdekļa sev blakus. Katru reizi, kad katalogs ar plakšķi piezemējās uz krēsla, Bastera vājredzīgās acis, cerību pilnas, pavērsās tajā virzienā, bet pēc tam tika pausta suniska netīksme.
No Našvilas bija pienākusi vēstule Dveinam; uz aploksnes bija adrese Sisijas bērnišķīgi pareizajā rokrakstā. Takers uz brīdi sadrūma, tad pacēla aploksni pret gaismu un pēc tam pasvieda malā. Viņš zināja, ka tas nav lūgums pēc naudas bērnu vajadzībām. Būdams ģimenes grāmatvedis, viņš pats rūpējās, lai ik mēnesi viņai tiktu nosūtīti čeki, un vienu tādu bija nosūtījis vēl tikai pirms divām nedēļām.
Pamazām Takers bija izveidojis savu šķirošanas sistēmu. Rēķinus viņš lika uz krēsla, personisko korespondenci novietoja otrpus kafijkannai, bet vēstules no labdarības organizācijām vai tamlīdzīgām grupām, kas viltīgi lūdza līdzekļus, bāza papīra maisā.
Reizi mēnesī viņš no maisa uz labu laimi izvēlējās divas aploksnes un nosūtīja dāsnus ziedojumus, lai kas arī būtu prasītājs – Pasaules Dabas fonds, Amerikas Sarkanais Krusts vai Ienadžu novēršanas apvienība. Tādējādi Takers jutās izpildījis Longstrītu pienākumu atbalstīt labdarību. Ja kāda organizācija brīnījās, ka vienā mēnesī saņēmusi ziedojumu vairāku tūkstošu dolāru apmērā, bet nākamajos gados pilnīgi neko, Takers uzskatīja, ka tā ir viņu pašu problēma.
Takeram pietika pašam savu nedienu.
Pasta šķirošanas vienkāršā procedūra palīdzēja domas par tām atbīdīt prāta tālākajā stūrī. Vismaz uz kādu brīdi. Patiesībā viņš pat nezināja, kādai vajadzētu būt viņa rīcībai, ja reiz Eda Lū vairs pat nerunāja ar viņu. Jau bija pagājušas divas dienas kopš viņas netīkamā publiskā izlēciena, taču tagad viņa izlikās par beigtu. Viņa ne tikai nemēģināja sazināties ar Takeru, bet pat neatbildēja uz telefona zvaniem.
Un