Es ceļoju viena. Samuels Bjorks
rakstāmgaldu, kas bija sabīdīti kopā atvērtā plānojuma birojā, šur un tur dažas mazākas atsevišķas telpas, lielākā daļa bija ar stikla sienām, citas bija ar aizvilktām žalūzijām. Neviens īsti nepievērsa uzmanību abiem tikko ienākušajiem vīriešiem: katrs bija iegrimis savā darbā.
Gabriels sekoja policistam cauri atvērtā plānojuma birojam uz mazāku telpu. Viena no tām ar stikla sienām. Viņš būs labi redzams, bet viņam vismaz būs pašam savs kabinets.
“Šis būs tavs kabinets,” Kims teica, palaizdams Gabrielu pa durvīm iekšā pa priekšu.
Kabinets bija pieticīgi mēbelēts. Rakstāmgalds, lampa, krēsls. Viss izskatījās pilnīgi jauns.
“Tu iesniedzi nepieciešamā aprīkojuma sarakstu?”
Gabriels piekrītoši pamāja.
“Tev vajadzēja rakstāmgaldu un lampu no IKEA?”
Tā bija pirmā reize, kad policists vārdā Kims izrādīja kādas emocijas. Viņš piemiedza ar aci un uzsita Gabrielam pa muguru.
“Ē, nē, tur bija vēl daudz citu lietu,” teica Gabriels.
“Es tikai jokojos. Drīz ieradīsies IT puiši. Viņi te visu šodien uzstādīs, lai tu varētu sākt strādāt. Es tev te visu izrādītu un ar visiem iepazīstinātu, bet tā kā mums pēc piecām minūtēm ir sanāksme, tad mums tam nav laika. Vai tu smēķē?”
“Smēķē?”
“Jā, smēķē? Cigaretes?
“Ēm, nē.”
“Lieliski. Mums te nav daudz noteikumu, bet vienu lietu gan vajag ievērot. Kad Holgers Munks iziet ārā uz smēķēšanas terasi, viņam nedrīkst iet līdzi. Holgers Munks tur domā. Tādos brīžos Holgers Munks negrib, ka viņu traucē, vai skaidrs?”
Policists izvilka Gabrielu no viņa jaunā kabineta un norādīja uz terasi. Gabriels ieraudzīja vīrieti, kas, jādomā, bija Holgers Munks, viņa jaunais priekšnieks. Tas pats vīrietis, kas viņam bija piezvanījis un pilnīgi negaidīti piedāvājis darbu. Strādāt policijas labā. Netraucēt priekšnieku, kad viņš smēķē. Nekādu problēmu. Gabrielam nebija ne mazākās vēlmes kādu traucēt vai darīt jebko, kas no viņa nebija prasīts. Piepeši viņš pamanīja Holgeram blakus stāvošo sievieti.
“Oho!” viņš iesaucās.
Viņš bija domājis, ka bija to klusi pateicis pie sevis, taču Kims pagriezās pret viņu.
“Ko?”
“Vai tā ir Mīa Krīgere?”
“Vai tu viņu pazīsti?”
“Ko? Nē, ne jau tā, taču saprotams, ka esmu… Kā lai saka…
Esmu dzirdējis par viņu.”
“Jā, kurš tad nav,” Kims klusi iesmējās. “Mīa ir nepārspējama, par to nav nekādu šaubu. Viņa ir unikāla.”
“Vai tā ir taisnība, ka viņa ģērbjas tikai melnā un baltā?”
Gabriels bija uzdevis jautājumu pavisam negaidīti – viņa ziņkārība bija ņēmusi virsroku – un viņš to uzreiz nožēloja. Tik neprofesionāli. Kā tāds amatieris. Viņš aizmirsa, ka jau bija pieņemts darbā. Kims droši vien domāja, ka viņš ir kaut kāds fans, kas daļēji arī bija taisnība, bet tas nepavisam nebija tāds iespaids, kādu Gabriels Merks gribēja atstāt uz kolēģi pirmajā darba dienā.
Kims viņu īsi nopētīja un tikai tad atbildēja.
“Laikam, es neatceros, ka būtu kādreiz viņu redzējis jebkādas citas krāsas apģērbā. Kāpēc prasi?”
Gabriels viegli pietvīka un uz īsu brīdi blenza grīdā.
“Tāpat vien, es vienkārši lasīju par to internetā.”
“Netici visam, ko lasi,” Kims pasmaidīja un no savas žaketes kabatas izņēma aploksni. “Lūk, tā ir tava karte. Kods ir tava dzimšanas diena, sanāksmju telpa atrodas koridora galā. Mēs sāksim pēc piecām vai desmit minūtēm. Esi laikā.”
Kims piemiedza ar aci, vēlreiz uzsita Gabrielam pa plecu un atstāja viņu vienu pašu mazajā kabinetā.
Gabriels nezināja, ko lai dara. Vai palikt uz vietas vai apsēsties, vai varbūt vienkārši skriet mājās un aizmirst visu, kas noticis? Atrast citu darbu, darīt ko citu. Viņš galīgi nejutās savā ādā. Un kā lai vispār ierodas laikā uz sanāksmi, kas sākas pēc piecām vai desmit minūtēm?
Viņš atvēra aploksni un sev par pārsteigumu uz kartes ieraudzīja savu fotogrāfiju.
Gabriels Merks.
Vardarbīgo noziegumu nodaļa.
Viņš pēkšņi sajutās ļoti lepns. Slepenas durvis. Slepeni kodi. Ekspertu vienības. Un viņš bija te iekšā. Un pati Mīa Krīgere stāvēja ārā uz terases. Viņš nolēma, ka dosies uz sanāksmju telpu pēc dažām minūtēm. Droši vien ierasties agrāk bija labāk nekā kavēties, lai arī ko tas nozīmētu šajā noslēpumainajā vietā.
15. nodaļa
Toms Laurics Larsens, cūku audzētājs no Tangenas, sākumā bija ļoti iebildis pret internetu. Taču, kad brīvajā guļamistabā bija ievācies jaunais palīgstrādnieks Jūnass, viņš bija uzstājis, ka sešdesmit sešus gadus vecajam lauksaimniekam jāierīko platjoslas internets, citādi viņš nestrādāšot. Toms Laurics Larsens bija nikns, kas bija pats par sevi saprotams: nīgrums bija viņa normālais stāvoklis, dzīvē nebija nekā, par ko smaidīt. Un tagad viņam plaušās bija slimība. Iet slimības atvaļinājumā? Kas tās par blēņām? Viņa ģimenē neviens nekad nebija devies slimības atvaļinājumā. Ko tas ārsts-šarlatāns viņam gvelž? Vai viņš gribēja teikt, ka Toms Laurics Larsens netiek galā pats ar savu fermu? Tangenā bija dzīvojuši cūku audzētāji trīs paaudzēs, un neviens no viņiem nekad nebija devies slimības atvaļinājumā vai saņēmis sociālo pabalstu. Tas nebeigsies labi. Bet tad viņam sāka uznākt ģīboņi. Ļoti bieži un kur pagadās. Pēdējo reizi viņš noģība cūkkūtī pie vaļējām durvīm. Nācis pie samaņas, viņš attapās, ka visapkārt ir kaimiņi, cūkas bija izklīdušas pa visu ciematu, un Toms Laurics Larsens tā nokaunējās, ka paklausīja ārsta padomam jau nākamajā dienā. Apmeklēja ārsta vizītes slimnīcā Hamārā. Paņēma slimības lapu. Un ar nodarbinātības aģentūras palīdzību atrada palīgstrādnieku.
Deviņpadsmitgadīgais Jūnass no Stanges bija izcils strādnieks. Tomam Lauricam Larsenam puisis bija uzreiz paticis. Viņš nebija nekāds tur lauksaimnieks-baltrocītis, kas nezina, kas ir smags darbs; nē, šim puisim viss lieliski padevās. Vienīgi tā aizraušanās ar internetu, kura dēļ Tomam Lauricam Larsenam nācās atteikties no kravas mašīnas iegādes. Bet viņš tik un tā bija to ievilcis. Tā deviņpadsmitgadīgā zeļļa dēļ, kas mitinājās brīvajā guļamistabā. Kaut kas par draudzeni Vestlandetā un milzīgiem telefona rēķiniem, un izrādās, ka runāšana internetā esot par velti, viņi varot pat viens otru redzēt, un Dievs vien zina, ko vēl. Ko tad viņš par to visu varēja teikt? Tad nu Telenor bija nosūtījis meistaru no Hamāras, un, nu, jau vairākus mēnešus mazajā fermā bija pieejams internets.
Toms Laurics Larsens vēlreiz piepildīja savu brokastu kafijas krūzi un meklēja Norvēģijas Laukstrādnieku biedrības mājas lapu. Iepriekšējā vakarā viņš bija ātri pārskrējis pāri ļoti interesantam rakstam, bet viņš gribēja to izlasīt kārtīgāk. Pēc Norsvin sanāk, ka kopš 2007. gada Hedmarkā no katriem četriem audzētājiem viens ir pārtraucis nodarboties ar cūku audzēšanu, jo tas vairs neesot ienesīgi. Atlikušajiem cūku audzētājiem piederēja vidēji 53,2 cūkas, lai gan iepriekšējā gadā šis skaitlis bija 51,1. Nebija jābūt ģēnijam, lai saprastu, kas par lietu: lielās fermas palika lielākas, un mazās – izputēja.
Toms