Nāras sauciens. Kamilla Lekberga
par ko tu runā, – Ēriks atteica. – Un, lūdzu, runā klusāk.
Luīse salti nopētīja vīru. Viņš bija elegants vīrietis, to nu nevarēja noliegt. Un reiz, sensenos laikos, tas viņai bija šķitis pievilcīgi. Viņi iepazinās universitātē, un daudzas meitenes skatījās uz Luīsi ar skaudību, jo viņai bija izdevies nocopēt Ēriku Lindu. Kopš tā laika viņš bija lēnām, bet pārliecinoši sajājis visu mīlestību, cieņu un uzticēšanos, ko viņa bija jutusi. Un ne jau ar viņu. Ak Dievs, nē. Viņam nebija nekādu grūtību atrast padevīgas mīļākās ārpus laulības gultas.
– Sveiki! Jūs arī te? Cik jauki! – Sesīlija Jānsdotera spraucās pie viņiem un veltīja katram obligāto buču uz vaiga. Viņa bija Luīses friziere un pēdējo gadu arī Ērika mīļākā. Bet, protams, viņi nedomāja, ka Luīse to zina.
– Sveika, Sesīlij, – Luīse smaidīdama teica. Viņa bija jauka meitene, un, ja Luīse turētu ļaunu prātu uz katru, kura pārgulējusi ar viņas vīru, vairs nespētu dzīvot Fjelbakā. Turklāt viņai jau sen bija vienalga. Viņai bija meitas. Un brīnišķīgais izgudrojums – vīns tetrapakā. Kam viņai vēl Ēriks?
– Aizraujoši, ka mums tagad Fjelbakā ir vēl viens rakstnieks! Vispirms Ērika Falka un tagad Kristians. – Sesīlija burtiski lēkāja priekā. – Vai jūs kāds esat lasījuši viņa grāmatu?
– Es lasu tikai biznesa žurnālus, – Ēriks sacīja.
Luīse pārbolīja acis. Tieši tā Ēriks mēdza flirtēt – apgalvojot, ka nelasa grāmatas.
– Es ceru, ka dabūsim savu eksemplāru, – viņa teica, savilkdama ciešāk mēteli. Luīse cerēja, ka rinda kustēsies ātrāk, un viņi drīz tiks iekšā siltumā.
– Jā, Luīse mūsu ģimenē ir tā lielā lasītāja. Bet ko citu lai sadara, ja nav jāstrādā? Pareizi, mīļā?
Luīse paraustīja plecus, palaizdama dzēlīgo piezīmi gar ausīm. Tāpat nebūtu nekāda labuma, ja viņa tagad norādītu, ka tieši Ēriks uzstāja, ka viņai jāpaliek mājās, kamēr meitenes ir mazas. Vai ka viņa vergo no rīta līdz vakaram, lai mājās visa saimniecība ritētu kā pa diedziņu, ko viņš uzskatīja par pašsaprotamu.
Saviesīgās pļāpas turpinājās, kamēr rinda lēnām virzījās uz priekšu. Beidzot viņi tika iekšā vestibilā, pakāra mēteļus un kāpa lejā uz ēdamzāli.
Juzdama mugurā Ērika dedzinošo skatienu, Luīse devās taisnā ceļā uz bāru.
– Tikai nepārpūlies, – Patriks brīdināja Ēriku, noskūpstīdams sievu, pirms viņa ar vēderu pa priekšu izlīgoja pa durvīm.
Maja mazliet pačīkstēja, redzēdama, ka māte pazūd, bet beidza gražoties, tiklīdz Patriks nosēdināja viņu pie televizora skatīties Bolibompa2. Raidījums ar zaļā pūķīša piedalīšanos bija tikko sācies. Pēdējo mēnešu laikā Maja bija kļuvusi niķīgāka un nevaldāmāka, izvirdumus, kas sākās ikreiz, kad kāds viņai pateica “nē”, varētu apskaust katra dīva. Daļēji Patriks viņu saprata. Viņa noteikti juta saspringtās gaidas un bažas, kas bija saistītas ar divu jaunāko bērnu nākšanu pasaulē. Žēlīgā debess. Dvīņi. Lai gan viņi to zināja kopš pirmās ultraskaņas pārbaudes astoņpadsmitajā nedēļā, Patriks joprojām nespēja to līdz galam aptvert. Reizēm viņš prātoja, kā viņi tiks galā. Ar vienu zīdaini jau bija pietiekami grūti. Kā tiks galā ar diviem? Kā organizēs barošanu ar krūti un izgulēšanos, un visu pārējo? Turklāt vajadzēs iegādāties jaunu mašīnu, kurā pietiktu vietas trim bērniem un viņu ratiem.Tas bija tikai viens no daudzajiem jautājumiem, ko vajadzēja apsvērt.
Patriks apsēdās uz dīvāna blakus Majai un blenza tukšumā. Viņš pēdējā laikā jutās tik ļoti noguris. Šķita, ka visa enerģija ir izsīkusi, un dažus rītus viņš tik tikko spēja izvelties no gultas. Bet varbūt tas nemaz nebija tik dīvaini. Pie visa tā, kas notika mājās, – Ērika bija pārgurusi un Maja pārvērtusies par mazu kareivīgu briesmonīti – viņam arī darbā gāja grūti. Pēdējos gados, kopš atkal bija saticis Ēriku, viņam ar kolēģiem bija nācies izmeklēt ļoti smagas slepkavības, drūmais darbs un pastāvīgie cīniņi ar priekšnieku Bertilu Melbergu prasīja savu.
Tagad viņi izmeklēja Magnusa Šelnera pazušanu. Patriks nezināja, vai tā lika domāt pieredze vai instinkts, bet viņš bija pārliecināts, ka ar vīrieti kaut kas noticis. Nebija zināms, vai viņš kļuvis par nelaimes gadījuma vai nozieguma upuri, bet Patriks bija gatavs derēt uz savu policista apliecību, ka Šelnera vairs nav starp dzīvajiem. Fakts, ka katru trešdienu bija jātiekas ar vīrieša sievu, kura ar katru reizi izskatījās arvien sīkāka un nekoptāka, jau sāka krist uz nerviem. Policija darīja visu iespējamo, bet viņš joprojām nespēja izmest no prāta Sīas Šelneres seju.
– Tēti! – Maja izrāva viņu no pārdomām, pati neapzinādamās savas balss jaudu. Viņa rādīja ar pirkstu uz televizoru, un viņš uzreiz saprata, kas izraisījis neapmierinātību. Acīmredzot viņš bija aizsapņojies daudz ilgāk, nekā pašam šķita, jo Bolibompa bija beigusies un sācies raidījums pieaugušajiem, kas Maju absolūti nemaz neinteresēja.
– Tētis palīdzēs, – viņa teica, paceldama rokas. – Varbūt Pepiju Garzeķi?
Pepija pēdējā laikā bija topā, tāpēc Patriks jau zināja, kāda būs meitas atbilde. Viņš ielika disku un, tiklīdz parādījās filmas “Pepija Dienvidjūrā” pirmie kadri, atkal apsēdās blakus Majai un apskāva viņu. Kā mazs, silts zvēriņš meita ieritinājās viņam padusē. Pēc piecām minūtēm Patriks bija aizmidzis.
Kristians pamatīgi svīda. Gabija bija tikko pavēstījusi, ka drīz būs jākāpj uz skatuves. Ēdamzāle nebija gluži stāvgrūdām pilna, bet apmēram sešdesmit viesu ar gaidpilnām sejām sēdēja pie galdiņiem ar ēdiena šķīvjiem un alus vai vīna glāzēm priekšā. Kristians pats nespēja neko ieēst, taču viņš dzēra sarkanvīnu. Šī bija trešā glāze, lai gan viņš zināja, ka nevajadzētu tik daudz dzert. Nebūs labi, ja viņš intervijas laikā sāks šļupstēt mikrofonā. Taču bez vīna viņš vispār nespētu funkcionēt.
Viņš pārlaida skatienu telpai, kad sajuta plaukstu uz savas rokas. – Sveiks. Kā iet? Izskaties sasprindzis. – Ērika bažīgi skatījās uz viņu.
– Esmu tikai mazliet uztraucies, – viņš atzinās, izjuzdams atvieglojumu, ka var kādam to pateikt.
– Es lieliski zinu, kā tu jūties, – Ērika sacīja. – Mana pirmā uzstāšanās bija Stokholmā jauno rakstnieku saietā, pēc tam mani burtiski vajadzēja kasīt nost no grīdas. Neatceros nevienu vārdu, ko teicu uz skatuves.
– Man šķiet, ka mani arī vajadzēs kasīt no grīdas, – Kristians teica, pielikdams plaukstu pie kakla. Viņš iedomājās par vēstulēm, un viņu pārņēma panika. Ceļi sāka ļimt, un viņš nenokrita uz sejas tikai tāpēc, ka Ērika turēja.
– Opā, – Ērika teica. – Izskatās, ka ar dzērieniem esi pāršāvis pār strīpu. Pirms uzstāšanās vairāk nevajadzētu dzert. – Viņa uzmanīgi izņēma sarkanvīna glāzi Kristianam no rokas un nolika uz tuvākā galdiņa. – Es apsolu, ka viss būs kārtībā. Vispirms Gabija iepazīstinās ar tevi un tavu romānu. Pēc tam es uzdošu dažus jautājumus, mēs jau apspriedām, kādi tie būs. Uzticies man. Vienīgā problēma – kā uzdabūt šo rumpi uz skatuves.
Viņa iesmējās, un Kristians pievienojās. Smiekli gan neskanēja no sirds un bija mazliet spalgi, bet joks sasniedza mērķi. Spriedze atslāba, un viņš juta, ka atkal var elpot. Kristians aizgaiņāja domas par vēstulēm. Viņš neļaus, lai tas šovakar viņu ietekmē. Nāra caur viņa grāmatu bija ieguvusi balsi, un tagad viss bija cauri.
– Sveiks,
Populārs Zviedrijas TV bērnu raidījums.