Raganas jāj mēnesi maitāt. Народное творчество
dziedādama, vedekla nejauši pacēlusi acis uz dzirnavu milla (milna) jeb puļķa galu un ieraudzījusi mazu putniņu tur sēžam. Ņēmusi nosist putniņu. Bet kā nositusi – vācele drīzi jo drīzi tukša – maļamais samalts. Ienāk vīramāte – tā sauc vaimanas un meklē savu putniņu – pūķi – pa kaktu kaktiem; bet nav putniņa vairs ne te, ne tur. No tā laika bagātais saimnieks palicis tukšs un nabags.
Pa vecam bij iespējams Rīgā pūķus nopirkt. Tā reiz arī viens zemnieks nobraucis Rīgā un gājis pie pūķu pārdevēja vienu pirkt. Labi. Bet pārdevējs vaicājis: “Kāds pūķis tev vajadzīgs?” Saimnieks atteicis: “Man vajadzīgs tāda pūķa, kas vīžu nes.” (Viņš gribējis izteikt: tādu, kas visu nes.) Pārdevējs domājis: – saimniekam vajadzīgs tāda pūķa, kas viņam vīžu nestu, un iedevis arī tādu.
Saimnieks pārbraucis mājā, un viņa pūķis sāk strādāt: nes un nes no malu malām vīzes vien, vīzes vien un krauj kaudzē. Drīzumā ar vīzēm visu sētas vidu pienesa. Ko nu darīt? Brauca atkal uz Rīgu teikt pārdevējam, ka viņa pūķis tā un tā strādā. Un nu tikai abi atjēdzās, ka pārpratums izcēlies.
Dzīvojuši reiz divi pušelnieki. Tam vienam bijis pūķis, tam otram nebijis. Reiz tas, kam nebijis, vētījis savā piedarbā zirņus. Edzk (redez, kur) ienāk viņas sētas gailis. “Tiš! vai te man gan zirņus ēst! es tev gan!” Paņēmis spriguli un tik sist zemē. Kā sit, – ne gaiļa, nekā… tik zirņu pieradies piedarbā līdz trešam vaiņakam. Kas nu gaili devis, – bijis pušelnieka pūķis.
Viens vīrs vētījis klonā labību. Iegājis rijā uzsmēķēt un aizmirsis gubai krustiņu uzdurt. Smēķējis, smēķējis – ieraudzījis pa durvju šķirbu pūķi atskrienam. Pūķis grābis labību un mērodams skaitījis: “Simtu lastu pūrā!..”
Nu rāvis durvis vaļā – krāvis pūķim ar liekšķeri. Pūķis ātri aizskrējis, aizmirsdams vēl savu pūru (par pūru viņam cūkas nags bijis) līdzi paņemt.
Vīrs paņēmis pūķa pūru (cūkas nagu), grābis ar to labību un teicis tos pašu vārdus ko pūķis: “Simtu lastu pūrā, simtu lastu pūrā!” Cik cūkas nagu iegrābis, tik pūru labības izbiris. Nu šis nēsājis vienmēr pūķa pūru klāt un trīs gadu laikā palicis par bagātu vīru. Tad vienreiz aizgājis uz pirti un mazgādamies nolicis pūķa pūru turpat pirts lodziņā; bet pūķis piemanījies – nozadzis savu pūru atpakaļ.
Reiz sievas grābušas sienu. Te piepēži, kur gadījies, kur ne, pūķis laidies viņām taisni gar galvām. Bet tai pašā brīdī nabagam aste pārplīsuse, un viss nesamais – zelta nauda – izbiruse turpat pļavā.
Citā reizē atkal vīri metuši labības stirpu. Te paskatās: pūķis drāž iešņākdamies metējiem pār galvām. Pūķim galva izskatījusies melna, pats vidus bijis tievs, bet brūnā aste bijuse kupla, un tā sprēgājuse vēl tīri kā egles malka.
MIĶELIS
Dzīvojis nabags saimnieks tādās pussakritušās mājās, ka bailes bij vidū iet: jumti sazvēlušies, noplīsuši, lietus pa griestiem plikšķēdams tecējis istabā – tik traki. Zirgi vīram gan bijuši – divi gabali bijuši – bet tikai jau nu arī tukšus ratus jaudājuši pavilkt. Un govis – cik jaunu bijis – tās pašas kauli un āda; stumjamas, ceļamas. Bērni atkal – to bijis Dieva svētība – tekājuši puspliki ir vēlākā rudenī, krimzdami sakaltušo garoziņu. Pienākuse ziema – malkas mājā ne pagales – gājis uz mežu ar sausu maizes riecientiņu kulītē. Aizgājis, pakarinājis kulīti nokaltušā zarā un sācis cirst. Izcirtis visu cēlienu, skatījies pēc uzkožamā – nava vairs. Ko nu? – ēst gribējies aplam – sācis skumt. Te piepeši ieraudzījis smalku kungu – tas tur gadījies, it kā no gaisa būtu nokritis. Kundziņš vaicājis: kamdēļ šis skumstot? Tā un tā – maizīte nozagta. Ai, kungs nosodījies par tādu bezkaunīgu zagli un bažījies: kad tikai viņa paša puiši nebūšot tie paņēmēji? Un – skaļi nosvelpies, tūliņ saucis: “Juri, Ješki, Brenči, Miķeļi! – kur jūs esiet?” Nu saskrējuši gan lieli, gan mazi. Kungs prasījis: “Vai visi še esiet?” Miķeļa vēl neesot! Kungs apskatījies, un patlaban arī Miķelis kaunīgs un bailīgs līdis no krūmiem. “Vai tu nepaņēmi šā nabaga vīra maizes kulīti?” “Paņēmu gan!” “Nu, tad par sodu tev tūliņ jāstājas šā saimnieka kalpībā un vesels gads par velti jānokalpo!” To teicis, velna kungs ar citiem puišiem aizgājis, bet Miķelis paķēris saimnieka cirvi un sācis cirst, ka viss mežs atklimst – saimnieks lai tik eimot uz māju! Cirtis – nogāzis līdz vakaram veselu meža gabalu. Rītā prasījis saimniekam zirgu malku mājā pārvest. Kāds šim tas nātna zirģelis bijis – tādu iedevis. Bet nu velna kalps – Miķelis – mežā nokrāvis tādu vezumu, ka rati tik tik nelūzuši – uzsaucis zirģelim, lai velk. Gan rāvis zirdziņš stiepdamies – kur nu pavilksi! – ne pakustināt nepakustinājis. Nu, kad tā lieta tā – šis uzsējis zirgu uz vezuma, licies pats ilksīs un viegli jo viegli pārvilcis mājā. Otrā dienā jau zirga vairs neņēmis līdzi – pats vien visu malku – pusmežu – pārrāvis mājā un visas malu malas pieblīvējis. Pēc tam vēl Miķelis veselu lielu cirtumu baļķu savācis, uzcēlis visas māju ēkas gluži par jaunu un tad ievaicājies saimniekam: vai naudas nemaz nevajagot? Atteicis: “Kā nu nevajadzētu, bet kas tad dos?”
“Labi!” velna Miķelis pavīpsnājis, “brauksim uz mežu!” Aizbraukuši – sākuši sūnas plēst: vienā vezumā plēsuši no celmiem ķērpjus, otrā mīkstas, purva sūnas. Pieplēsuši vezumus pilnus – braukuši uz pilsētu. Aizbraukuši tur – nu sūna izskatījusies pēc vilnas – pēc tik mīkstas vilnas, ka ļaudis drūzmēdamies apstājuši vezumus: – “Ūja, kas par teicamu vilnu! Cik maksājot mārciņā?” – Tik un tik. Tūliņ devuši bez runas, ko tikai vien mārciņā prasījuši, un izpirkuši abus vezumus – purva sūnas par nobaru vilnu, ķērpjus par pakājām – milzumis naudu sagrābuši. Tas nu tas. Bet nu velna puisim taču beidzot pa mājām darba aptrūcis – teicis saimniekam, ka iešot uz lielkungu, prasīšot meža gabalu un līdīšot līdumu. Labi. Lielskungs neko nepretojies arī – domājis: ko tāds vīrelis taču nolīdīs? un atvēlējis. Bet tad nu puisis ņēmies, melnas zemes kampdams, un nebijis ne apskatījies – viss mežs uzplēsts un apsēts. Izauguši tādi mieži pāri par galvu; un lielkungam tik žēl: – viņš nevarot atdot tādus miežus vairs saimniekam, lai kas. Velna puisis atteicis: “Kad nu nē, nē!” Bet vienu nastu taču par iekopumu, apsējumu lai neliedzot. Jā, jā – to labprāt! Bet ko mans puisis – tas tikai plēš lūkus vezumiem un novij tādu striķi, ka saimnieks galu vien nespējis pacelt. Ar to velna Miķelis aizgājis uz muižu, iesējis itin visu miežu pļāvumu vienā nastā, saņēmis ar muguru un pārstiepis savam saimniekam noteikdams: “Lielskungs gan vēlēja veselu nastu ņemt, bet pusnasta vien tika!” Nu izkūlis miežus, sabēris apcirkņos un tad teicis saimniekam: “Ēd nu kūlumu ar sātu – es tagad aiziešu, jo mans kalpojuma laikmets nobeidzies.” Un tā viņš aizgājis – uz kurieni? to lai Dievs zina.
NABAGĀ BRĀĻA DZIRNAVIŅAS
Vecos laikos bijuši divi brāļi: viens bagāts, otrs nabags. Bagātais nabadziņu ne acu galā neieredzējis. Reiz nabadzīgam aptrūcis maizes – gribējis pirkt, bet ar ko tad pirksi, ja nav ne graša pie dvēseles. Gājis pie bagātā lūgties. Bagātais, tikko šo ieraudzījis, izsviedis sapelējušu cūkas pleciņu pa logu un uzsaucis bargi: “Ko nāci! Še cūkas pleciņš, skrej uz elli viņu pārdot, tad dabūsi naudu.”
Nabadziņš patencinājis par to pašu un gājis uz elli raudādams. Te piestājis balts vīriņš:
“Ko tu raudi?”
“Jā,