Šrilanka. Kursa darbs. Romans Arzjancevs
apkārtnē vissausākais laiks ir no janvāra līdz aprīlim-maijam. Taču vispār, lai gan tropiskās lietusgāzes ir stipras, tomēr tās ir neilgas. Lietussargs Šrilankā vienmēr noderēs – no saules vai no lietus.
Iedzīvotāji
Iedzīvotāji uz salas (ap 21 milj.) ir sadalīti nevienmērīgi. Cilvēki apdzīvo galvenokārt auglīgos dienvidrietumus, Kolombo un centrālo kalnieni. Vairāk nekā divas trešdaļas iedzīvotāju dzīvo un strādā ārpus pilsētu robežām: Šrilanka joprojām ir agrāra valsts. Dzīves apstākļi šeit ir labāki nekā citās tā dēvētās trešās pasaules valstīs, piemēram, ir bezmaksas medicīnas apkalpošana. Daudzējādā ziņā pateicoties tam, dzīves ilgums Šrilankā pārsniedz 70 gadus, bet augstais dzimstības līmenis noved pie ievērojama iedzīvotāju skaita pieauguma, kuru nākas bremzēt ar īpašām ģimenes plānošanas programmām, jo lauksaimniecībai derīgu platību uz nelielās salas acīmredzami nepietiek.
Neraugoties uz gluži cienījamo izglītības līmeni, jaunatne cieš no bezdarba. Augstāko mācību iestāžu beidzēji nevar atrast darbu, daudzi ir spiesti emigrēt uz attīstītajām industriālajām valstīm.
Etniskais sastāvs
Visnozīmīgākā etniskā grupa ir singāļi (12 milj.), viņi pārsvarā ir budisti. Savus senčus, kuri V gs. p.m.ē. pārcēlās uz Šrilanku no Ziemeļindijas, viņi vēl tagad godā kā āriešus (sanskritā – araya, “dižciltīgais”).
Ap 3 milj. ir tamili, lielākā daļa hinduisti, viņi veido 19% no iedzīvotāju skaita. Tiek atšķirtas divas lielas grupas: vienu, tā dēvēto Šrilankas tamilu, senči arī tālā senatnē ir pārcēlušies uz šejieni no Dienvidindijas, bet citu, Indijas tamilu senčus (to ir ap 1 milj., viņi apdzīvo galvenokārt kalnu reģionus), bija šurp atveduši briti pēc 1830.g. strādāt plantācijās (tagad lielākajai daļai no viņiem ir Šrilankas pilsonība). Pamatiedzīvotāji tamili dzīvo lielākoties ziemeļos, kur kādreiz atradās tamilu karaliste Ilama, bet pēc tam norisinājās cīņa par autonomu tamilu valsti (Tamil Eelam).
Valoda un aborigēni
Tamili un singāļi runā dažādās valodās. Singāļu valoda pieder pie indoeiropiešu valodu Indijas grupas, tamilu valoda – pie dravīdu valodām. Kā vienas, tā otras valoda rakstības izcelsme ir attiecināma uz brahmi – vienu no senākajiem indiešu zilbju raksta paveidiem, bet to alfabēti ir atšķirīgi. Strīds par valodām ir daudzu gadsimtu ilgā singāļu un tamilu konflikta būtiska sastāvdaļa.
Vietējie tikumi
Šrilankas iedzīvotāji ir viesmīlīgi, atvērti un zinātkāri. Daudzi runā angliski, tāpēc pludmalē vai restorānā nav grūti uzsākt sarunu. Zīmīgi, ka, ja Šrilankā saka “jā”, tad sāk šūpot galvu tā, ka to sākumā neizbēgami pieņem par “nē”. Bet zināt, jums piekrīt.
Daudzas sievietes tradicionāli ģērbjas sari – kas ir 5 līdz 9 m garš auduma gabals, ko prasmīgi un skaisti aptin ap ķermeni. Vīrieši, jo īpaši ārpus pilsētu robežām, bieži valkā sarongu – garu svārku veidā ap gurniem apsietu auduma gabalu. Ēd ar labo roku: Šrilankā ir pieņemts uzskatīt, ka labā roka ir “tīra”, bet kreisā “netīra”. Veci ļaudis pēc paraduma košļā betelu, palaikam izspļaujot šī auga sarkano sulu.
Ņemiet vērā, ka pludmales Šrilankā ir sabiedrisks īpašums, tāpēc zvejnieki un ciemu iedzīvotāji nereti tās izmanto mums neierastam mērķim. Lieta tāda, ka tikai ceturtajai daļai iedzīvotāju ir savs ūdensvads, tāpēc daudzi iet pie akas, upes vai ūdenskrituma ar ziepēm un zobu suku (vīrieši un sievietes atšķirīgā laikā). Lai kā arī negribētos uzņemt šo ainu ar kameru, labāk to nedarīt, lai nevienu neaizvainotu.
Cienot vietējo iedzīvotāju reliģiskās jūtas, ir jāievēro daži vienkārši noteikumi. Pirmkārt, apavus atstāj pie ieejas mājā vai templī vai pat pie tempļa drupām. Galvassegu vajag noņemt. Šortos un atklātos sporta krekliņos templī ieiet nedrīkst un, protams, Budas acu priekšā smēķēt nav pieņemts.
Vietējie iedzīvotāji ir pārāk pieklājīgi, lai aizrādītu citiem par netaktisku uzvedību. Bet mēdz būt, ka arī viņu pacietībai pienāk gals! Tā, piemēram, vienā no slavenajiem Dambulas alu tempļiem aizliedza fotografēt. Un viss tikai tāpēc, ka kāda tūriste bija nodomājusi iemūžināt sevi Budam uz ceļiem. Un nelaime tāda, ka viņa nebūt nebija pirmā, kas izrādīja šādu necieņu vietējām svētvietām.
Uz salas tikumi ir stingrāki nekā Eiropā. Nūdisms ir aizliegts, sauļoties bez krūštura arī nav pieņemts. Un, ja redzēsit, ka vīrieši ir sadevušies rokās vai apskaujas, tad zināt: daudzās Āzijas un arābu valstīs tas nav nekas vairāk kā draudzības zīme.
Šrilankas iedzīvotāji izturas atturīgi un ar lielu pašcieņu. Centīsimies viņiem atbilst ar smaidu un pacietību, cienot viņu kultūru un paradumus.
Reliģijas
Par to, ka Šrilankā mierīgi līdzās pastāv dažādas reliģijas, ceļotājs var spriest pēc tempļu būvju daudzveidības jebkurā pilsētā. Budistu, hinduistu, kristiešu un musulmaņu dievnami stāv burtiski blakus, un izrādās, ka vietējo iedzīvotāju apziņā visas četras reliģijas savā starpā ir saistītas. Tā, visi ticīgie dodas svētceļojumā uz Ādama smaili, uzskatot to par svētu. Hinduisti, budisti un musulmaņi kopā svin peraheru Katargamā. Gan singāļi, gan tamili aprīlī sagaida Jauno gadu.
Budisms
Mirdzošas baltas dagobas džungļos, milzīgas Budas statujas, budistu mūki ar skūtām galvām spilgtos oranžos tērpos, aromātisko nūjiņu smarža – tie visi ir apliecinājumi reliģijai, par kuras piekritējiem sevi uzskata 70% Šrilankas iedzīvotāju. Katrā ciemā ir savs “Bodhi koks”, un pie tā nāk cilvēki ar pateicību vai ar Budam vērstu lūgumu. Ejot garām templim, cilvēks apstājas, paklanās, saliekot rokas uz krūtīm, un tikai pēc tam iet tālāk. Autobuss nobremzē pie dagobas Kalutarā, konduktors, nolēcis no pakāpiena, iemet monētu tempļa siena spraugā, pasažieri godbijīgi pieliek plaukstas pie pieres, arī iemet pāris monētas, un autobuss brauc tālāk ar Budas svētību.
Kā Sidhārta ieguva apskaidrību
Budisms kā mācība radās Indijā apmēram pirms 2500 gadiem. Reliģijas dibinātājs – indiešu princis Sidhārta, 29 gadu vecumā atstāja galmu, lai nodotos askēzei un meklētu glābiņu no ciešanām. 35 gadu vecumā pilnmēness naktī (aprīlī – maijā) zem Bodhi koka Uruvelas ciemā, tagad Bodh-Gaja (Biharas štats Indijā) viņš piedzīvoja pēkšņu apskaidrību, kas tika sasniegta ar dziļu meditāciju. Un arī mūsdienās šī diena ir svarīgi svētki hinduistiem. Tālā Sidhārta devās uz pilsētām un ciemiem Gangas ielejā, sludinot savu mācību, un nomira 80 gadu vecumā. Kā vēsta nostāsts, viņš trīs reizes esot pabijis arī Šrilankā. Tagad uz Kelaniju, uz Ādama smaili, uz Nainativu pie Džafnas un Mahijanganu pulkiem traucas svētceļnieki.
Apmēram 250.g. p.m.ē. indiešu princis Mahinda atnesa Budas mācību (dharmu) uz Šrilanku, kur tā drīz vien kļuva par valsts reliģiju un arī šobrīd daudzējādā ziņā saglabā savas sākotnējās formas.
Hinduisms
Nākamie pēc budistiem hinduisti Šrilankā (16% piedzīvotāju) veido otro lielāko ticīgo grupu. Viņi pielūdz simtiem dievību, hinduisma izpratnē ietilpst simtiem āriešu un pimsāriešu kultu. Hinduisms ir atklāta sistēma, kas ietver sevī ticējumus un filozofiskus uzskatus, ētiskus jēdzienus un priekšrakstus, bet tam nepiemīt dogmatiska mācība. Guru – skolotājs, sludinātājs un mācītājs, tiek godāts kā otrais tēvs, kurš dod cilvēkam garīgu piedzimšanu. Tādējādi arī pats Buda tika uztverts