Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi. Laiena Moriartija
mums mocīties neziņā. Kas tas par noslēpumaino jautājumu, kas mums jāapspriež?
Ērika pamanīja, ka Olivera sejā pazib panika. Visi vēl aizvien mīņājās priekšnamā. Tā tas nebija iecerēts.
– Mēs neteiksim ne vārda, kamēr visi nebūs klusi apsēdušies katrs savā vietā, – Ērika paziņoja. Iespējams, tablete bija sākusi iedarboties. Viņas sirds pukstēja vienmērīgi.
– Viņa nu gan ir herrschuchtige Frau, – Klementīne noteica.
– Ko tu teici? – Hollija gribēja zināt.
– Vācu valodā tas nozīmē "valdonīga sieviete", – Ērika paskaidroja. – Jābrīnās, ka tava mamma spēj paturēt prātā tik garu vārdu. Varbūt palūgsim, lai viņa to atkārto pa burtiem?
Trīspadsmit gadu vecumā Ērika un Klementīne skolā bija mācījušās vācu valodu un pamazām sākušas jūsmot par apvainojošiem vārdiem. Ģermānisko zilbju skarbie sprakšķi viņām sagādāja prieku. Dažreiz viņas vienlaicīgi pagrūda viena otru; tikai tik stipri, lai otra gandrīz, bet ne pilnīgi zaudētu līdzsvaru.
Tā bija viņu kopīgā aizraušanās. Viena no dažām.
– Tikai tāpēc, ka viņai bija augstāks vērtējums nekā man, – Klementīne izteiksmīgi saviebās.
– Jā, tikai aptuveni par divdesmit punktiem augstāks, – Ērika piekrita. – Dummkopf.
(Viņas vērtējums bija tieši par divdesmit diviem punktiem augstāks nekā Klementīnei.)
Klementīne iesmējās šķietami sirsnīgi, un Ērika juta, ka nomierinās. Vajadzēja paturēt prātā, ka viņai vienmēr jāuzvedas šādi: savā ziņā vieglprātīgi un nesatricināmi, ne tik uzstājīgi. Vai arī uzstājīgi, taču nevis kaitinoši, bet gan uzjautrinoši un mīļi.
Pēc dažām minūtēm visi jau atradās savās vietās. Meitenes priecīgi līmēja uz kartona loksnēm sārtus vizuļus. Ērika ar pamatotu lepnumu secināja, ka viņas spēļu galds izpelnījies lielu atzinību. Citādi jau nemaz nevarēja būt. Mazām meitenēm ļoti patika gatavot dažādas lietiņas. Ērikas bērnībā arī Klementīnes māte bija sēdinājusi viņu pie tāda paša spēļu galda. Ērika bija dievinājusi gan mazos, kārtīgi sarindotos trauciņus ar zeltainu zvaigžņu uzlīmēm, gan līmes podiņus. Klementīnei tas galds taču noteikti bija paticis tikpat ļoti kā Ērikai. Kāpēc viņa tādu nebija sarūpējusi arī saviem bērniem? Ērikai bija pieticis prāta par to neieminēties. Viņas interese par meitenēm pārāk bieži tika uztverta kā kritika.
– Man ļoti garšo tie cepumi ar sezama sēkliņām, – Klementīne paziņoja, kad abi pāri dzīvojamajā istabā bija apsēdušies viens otram pretī. Viņa nepieceldamās pavirzījās uz priekšu, lai paņemtu cepumu, un Ērikas acu priekšā uz mirkli pazibēja viņas krūšu bedrīte. Balts krūšturis. Klementīnei kaklā karājās smaragda kulons, ko Ērika viņai bija uzdāvinājusi trīsdesmitajā dzimšanas dienā. Mazais galdiņš atradās pārāk tālu no dīvāna, un Klementīne graciozi kā geiša noslīga uz ceļgaliem.
Viņa bija uzvilkusi baltu krekliņu, tirkīzzilu jaku un kuplus svārkus ar milzīgām, baltām margrietiņām uz dzeltena fona. Nu šie svārki izklājās ap viņu uz grīdas. Viņa bija kā krāsas šļaksts Ērikas gaiši brūnajos toņos iekārtotās dzīvojamās istabas vidū.
– Man prātā bija palicis, ka tev tie vai nu ļoti garšo, vai riebjas, – Ērika sacīja.
Klementīne vēlreiz iesmējās.
– Es kaislīgi dievinu sausos cepumus.
– Viņa ir kā traka pēc cepumiem, – Sems pievienojās, kamēr Klementīne pat neapvaicājusies nogrieza siera šķēlīti, uzlika to uz cepuma un pasniedza viņam.
– Tēta jociņi, – Klementīne izteiksmīgi saviebās un noslīga atpakaļ uz dīvāna.
– Vai tu esi bijis pie manikīres, vecīt? – Olivers noprasīja Semam, un Ērika nodomāja: ko viņš tur runā? Vai viņš neveiksmīgi cenšas izlikties, ka ir tāds pats draudzīgs un vienkāršs austrāliešu puisis kā Sems?
Taču Sems pacēla roku un parādīja nagus, kas bija nolakoti koraļļu sārti.
– Jā, tas ir Hollijas darbs, – viņš atteica. – Par šo izrādīto godu man nācās samaksāt.
– Viņai tas padodas gluži labi, – Klementīne sacīja. – Tikai nedrīkst aizmirst, ka laka būs jānotīra, pirms viņš rīt dosies uz darbu, lai neviens nesāktu apšaubīt viņa vīrišķību.
– Lai neviens neuzdrošinās apšaubīt manu vīrišķību! – Sems pabungoja sev pa krūtīm, un Olivers iesmējās. Varbūt nedaudz pārāk aizrautīgi, tomēr patiesībā gluži labi. Tonis bija īstais.
– Nu ko, – Olivers iesāka un noklepojās. Ērika ievēroja, ka viņa ceļgals nemierīgi raustās. Viņš uzlika uz ceļgala plaukstu, kā vēlēdamies to apturēt.
– Lai jūs izprastu cēloni… – Ērika iesāka.
– Tas noteikti būs kaut kas nopietns. – Klementīne savilka uzaci. – Cēlonis.
– Mēs jau divus gadus nesekmīgi pūlamies tikt pie bērna, – Ērika paziņoja. Vienkārši vajadzēja sākt runāt. Un pēc tam turpināt.
Klementīne nolaida roku ar cepumu, kurā nupat bija grasījusies iekost, un tas palika viņai priekšā.
– Ko?
– Mēs vienpadsmit reizes esam izmēģinājuši mākslīgo apaugļošanu, – Olivers sacīja.
– Ko? – Klementīne atkārtoja.
– Tas nu gan ir bēdīgi, – Sems klusi noteica.
– Bet jūs taču nekad… – Klementīne izskatījās apmulsusi. – Man likās, ka jūs negribat bērnus. Jūs vienmēr esat teikuši, ka negribat bērnus.
– Mēs ļoti gribam bērnus, – Olivers iebilda un paslēja zodu augstāk.
– Es tā teicu, kad biju jaunāka, – Ērika paskaidroja. – Tagad esmu pārdomājusi.
– Bet es biju pieņēmusi, ka arī Olivers domā tāpat, – Klementīne sacīja un apsūdzoši paskatījās uz Oliveru, kā cerēdama, ka viņš atkāpsies, atzīs, ka viņai ir taisnība, un noteiks: "Ak, piedod, protams, tev ir taisnība, mēs nemaz negribam bērnus. Ko mēs vispār bijām iedomājušies?"
– Es vienmēr esmu gribējis bērnus, – Olivers iebilda. – Vienmēr. – Viņa balss aizsmaka, un viņš noklepojās.
– Bet vienpadsmit mākslīgās apaugļošanas reizes? – Klementīne uzrunāja Ēriku. – Un tu man neko neteici? Tu to visu pārdzīvoji, nebilzdama ne vārda? Tu glabāji šo noslēpumu divus gadus? Kāpēc tu man neko neteici?
– Mēs vienkārši nolēmām nevienam neko nestāstīt, – Ērika nedroši paskaidroja. Izklausījās, ka Klementīne ir aizvainota. Gandrīz dusmīga. Ērika juta, ka viss pēkšņi sāk mainīties.
Pag… vai tas bija slikti? Viņai nekad pat prātā nebija ienācis, ka viņa spētu ievainot Klementīni. Klementīne varēja nodarīt pāri viņai, bet ne otrādi, taču nu Ērikai kļuva skaidrs, ka viņa kārtējo reizi bija visu pārpratusi. Klementīne bija viņas tuvākā draudzene, un ar draugiem bija pieņemts dalīties gan problēmās, gan noslēpumos. Protams, ka bija. Ak dievs, to taču zināja visi. Sievietes bija bēdīgi slavenas ar savu vēlmi dalīties visā.
Diemžēl Olivers bija ļoti uzstājis, ka viņi par to nedrīkst nevienam stāstīt, un, godīgi sakot, Ērika nebija iebildusi. Viņai nemaz negribējās dalīties. Viņa nevēlējās nevienam par to stāstīt. Viņa bija iztēlojusies, ka reiz piezvanīs Klementīnei,