2005 / 2006 / 2012 / 2017. Romans Arzjancevs

      Mūsdienu sporta psiholoģijā izdala jaunu jēdzienu – «mentālais treniņš».

      ASV un Kanādas sporta psiholoģi par «mentālo treniņu» sauc jebkuru mērķtiecīgu un īpaši organizētu psihisko iedarbību uz sportistu, sagatavojot viņu sacensībām. Latvijā šim terminam ir sākotnējā nozīme: prāta, izziņas (kognitīvā) sagatavošana. Te domāta sistēma mutiskai (mazākā mērā tēlu) iedarbībai uz sportista apziņu ar mērķi – optimizēt indivīda psihiskos procesus un paaugstināt psihiskās darbības spēju.

      Viens no vadošajiem zviedru speciālistiem (L. E. Unestahl) mentālā treniņa jomā uzskata, ka mentālo treniņu var saukt par apzinātas pašprogrammēšanas sistēmu veiksmes sasniegšanai gan sportā, gan dzīvē, pamatojoties uz dabisku relaksācijas un prāta treniņa apvienojumu.

      Mentālo treniņu jāsaprot kā psihisko līdzekļu kompleksu, kas ietver:

      – apkārtējās situācijas izzināšana un novērtēšana;

      – psihofizioloģisko un uzvedības reakciju kontrole;

      – efektīvas darbības iedvešanas un pašiedvesmas paņēmieni relaksācijai un nepieciešamo priekšnoteikumu radīšanai.

      Tāds komplekss mentālais treniņš ļauj sportistam veidot nepieciešamo uzstādījumu priekšāstāvošajai darbībai un pārvarēt treniņu un sacensību ekstremālo apstākļu negatīvo iedarbību [38; 487—488].

      Izvēloties un pielietojot konkrētus paņēmienus emocionālo stāvokļu regulācijā liela nozīme ir sportista individuālo īpatnību pareizai uzskaitei. Emocionālo stāvokļu pašregulācijas sistēmai piemīt būtiskas īpašības, kas raksturīgas visām emocijām. Izdala sekojošus novirzīšanas (abstrahēšanas) un nomierināšanas paņēmienus:

      – apzināta izteiksmīgu kustību izpausmes aizkavēšana vai izmainīšana;

      – īpaši kustību vingrinājumi;

      – atslābināšanās vingrinājums un sekojoša izvingrināto muskuļu sasprindzināšana;

      – individuāla iesildīšanās pirms sportista uzstāšanās;

      – elpošanas vingrinājumi, pielietoti dažādā ritmā; ar ieelpas, izelpas un pauzes starp tām dažāda ilguma attiecībām, atkarībā no uzdevuma [53; 63—68].

      Nereti pirms sacensībām emocionālā situācija darbojas tik spēcīgi, ka sportists nevar savu emocionālo uzbudinājumu novest līdz optimālam līmenim, nevar saglabāt vai atjaunot to. Rodas vajadzība to regulēt no ārienes, pirmkārt, tas jādara trenerim.

      Tāda regulācija notiek trenera un sportista ierastas sarunas procesā, pamatojoties uz iepriekš izveidotajām attiecībām. Visbiežāk sarunas virzītas, lai samazinātu pārlieku lielu uzbudinājumu, kas raksturīgs starta drudža stāvoklim.

      Vislielākā nozīme emocionālā uzbudinājuma līmeņa vadīšanā ir sportista brīvā laika organizācijai starta dienā. Uzdevums ir šāds – nepieļaut pārlieku sportista koncentrēšanos uz domām par sacensību gaitu, īpaši kontrasta veida domas par to pozitīvu vai negatīvu iznākumu [23; 112—113].

      Optimālu sportista psihiskā stāvokļa regulāciju iedala: «cīņas», «mobilizācijas» gatavības un sportista psihisko gatavību sacensībām. «Cīņas gatavību» raksturo:

      – uzmanības koncentrēšana priekšā stāvošām sacensībām, uzmanības apjoma paaugstināšana;

      – uztveres un domāšanas procesu paasinājums;

      – trauksmes stāvokļa emocijas, kas veicina sekmīgu piedalīšanos sacensībās.

      «Mobilizācijas gatavību» saprot kā stāvokli, kādā atrodas sportists tieši pirms sacensībām. To raksturo visu spēku un iespēju mobilizācija mērķa sasniegšanai [15; 4—5].

      Pirms jebkuras sacensību darbības sākuma jāformulē tāda mobilizācijas gatavība, kas pēc iespējas būtu vistuvākā dalībnieka sagatavošanās līmenim sacensībām un vienlaicīgi tiktu sasniegta visīsākajā laikā.

      Šie fakti dod mums pamatu nosaukt tiešo sportista gatavību pirms sacensībām un pirms dotās sportiskās darbības izpildīšanas par mobilizācijas gatavību [42; 247].

      Sportista psihiskās gatavības stāvoklis sacensībām – sarežģīta, pilnīga personības izpausme, ko raksturo:

      – skaidra sportista pārliecība par saviem spēkiem;

      – cenšanās aktīvi un aizrautīgi, ar pilnu spēku atdevi cīnīties līdz galam izvirzītā mērķa sasniegšanai;

      – optimāls emocionālā uzbudinājuma līmenis;

      – augsta traucējumu noturība attiecībā pret sportistam nozīmīgu ārējās un iekšējās iedarbības nelabvēlīgu ietekmi;

      – spēju patvaļīgi vadīt savas darbības, jūtas bezgalīgi mainīgās sportiskās cīņas apstākļos [15; 4—5].

      Treniņu procesā psihisko spriedzi var regulēt, pielietojot treniņu līdzekļu un metožu nosacītu gradāciju.

      Svarīga psihiskās spriedzes regulēšanas daļa ir racionālas stratēģijas izstrādāšana sportista attieksmei pret uzstāšanās kļūdām un neveiksmēm, kas ietekmē aktīvo pozīciju. Konkrēti, tiek piedāvāts:

      – kļūdas un neveiksmīgas uzstāšanās apskatīt kā nepatīkamu izņēmumu, bet sekmīgas uzstāšanās – kā normālu stāvokli;

      – maksimāli ātri jāatgriežas pie sekmīgas uzstāšanās, neļaujot neveiksmēm pazemināt pārliecības par saviem spēkiem sajūtas;

      – pēc neveiksmīgas uzstāšanās uzreiz veikt izveidojušās situācijas analīzi, atklāt kļūdu iemeslus, izveidot veiksmīgas uzstāšanās tēlu un domās vizualizēt to;

      – kļūdas un neveiksmes apskatīt kā tālākas pilnveidošanās faktoru;

      – nelabvēlīgu kļūdas un neveiksmju psiholoģisko ietekmi aizvietot ar atmiņām par veiksmīgu uzstāšanos, sekmīgi izpildītām darbībām utt. (Unestahl, 1992) [34; 242].

      Svarīgākie faktori, kas palīdz regulēt emocionālā uzbudinājuma stāvokļus:

      – uzmanības novēršana no uzbudinošiem vai kavējošiem kairinātājiem;

      – uzmanības fiksēšana uz pozitīviem, patīkamiem stāvokļiem;

      – miera, līdzsvara, možuma, veselīgas aktivitātes stāvokļi.

      Kad pašregulācijas