Varoņi ir mana vājība. Sūzana Elizabete Filipsa

      Pirmā nodaļa

      Parasti Annija nemēdza sarunāties ar ceļasomu, bet pēdējā laikā viņa gandrīz vai nepazina pati sevi. Automašīnas priekšējo lukturu gaismas stari tik tikko izlauzās cauri ziemas tumsai un virpuļojošā puteņa haosam, un vecā Kia stiklu tīrītāji nespēja sacensties ar vētras spēku, kas plosīja salu.

      – Tikai nedaudz snieg, – viņa apgalvoja piebāztajai sarkanajai somai, kas bija nolikta blakus uz pasažieru sēdekļa. – Sajūta, ka pienācis pasaules gals, vēl nenozīmē, ka tas tiešām ir klāt.

       Tu zini, ka es neciešu aukstumu, no ceļasomas atskanēja kaitinoši gaudulīga balss – kā bērnam, kas grasās piecirst kāju, lai tikai panāktu savu. Kā tu uzdrošinājies mani atvest uz šo briesmīgo vietu?

      Bet Annijai vairs nebija citas ispējas.

      Ledainais vējš raustīja mašīnu. Vecajām eglēm gar neasfaltēto ceļu zari plivinājās gluži kā raganas matu šķipsnas. Annija nodomāja, ka kļūdās tie, kuriem elle nozīmē karstu spelti. Elle bija šī drūmā, naidīgā sala bargajā ziemā.

       Vai tu nekad neesi dzirdējusi par Maiami pludmali? Izlutinātā Princesīte viņas ceļasomā nerimās. Nē, tās vietā tu mūs atvilki uz pamestu salu Ziemeļatlantijas okeāna vidū, kur mūs, iespējams, apēdīs polārlāči!

      Ātruma pārslēgs smagi noklakšķēja, Kia cīnoties augšup pa šauro, slideno salas ceļu. Annijai sāpēja galva un krūškurvis no klepošanas un mācās virsū reibonis no kakla staipīšanas, lai putenī kaut ko saskatītu caur priekšējo stiklu. Viņa bija atstāta pasaulē viena pati. Tikai iedomu balsis noturēja viņu realitātē. Lai arī cik slikti viņa jutās, tomēr spēju ironizēt nebija zaudējusi.

      Annija ieklausījās, ko runā daudz mierīgākā Princesītes līdzgaitniece – praktiskā, kārtīgā meitene Dillija, iespiesta pieskaņotā sarkanā somā uz aizmugurējā sēdekļa.

       Mēs neatrodamies Atlantijas okeāna vidū, aizrādīja prātīgā Dillija. Mēs esam uz salas desmit jūdžu attālumā no Jaunanglijas krasta, un, cik es esmu dzirdējusi, Menas štatā nav polārlāču. Turklāt Peregrīnailenda nav pamesta.

       Tikpat labi viņi te varētu būt. Ja Princesīte sēdētu Annijai uz rokas, viņa izslietu gaisā degunteli. Ļaudis šeit tik tikko spēj izdzīvot vasarā, kur nu vēl ziemā. Saderēsim, ka viņi ēd savējo līķus.

      Automašīna viegli saslīdēja. Annija stingrāk satvēra stūri cimdotajās rokās. Sildītājs strādāja ļoti vāji, bet viņai zem jakas uz miesas izspiedās sviedri.

       Princesīt, tu nedrīksti žēloties, Dillija sabāra sapīkušo līdzgaitnieci. Peregrīnailenda ir slavens vasaras kūrorts.

       Tagad taču nav vasara! Princesīte nepadevās. Ir tikai februāra pats sākums, mēs pirms brīža nobraucām no prāmja, kur man piemetās jūrasslimība, un uz salas nevar būt vairāk kā cilvēku piecdesmit. Piecdesmit muļķu!

       Tu zini, ka Annijai neatlika nekas cits kā braukt šurp, Dillija aizrādīja.

       Tāpēc ka viņa ir liela neveiksminiece, atskanēja vīrieša balss – nepatīkama, ņirdzīga.

      Leo piemita paradums izteikt vārdos Annijas dziļākās bailes, un viņš nenovēršami mēdza ielauzties viņas domās. Leo bija Annijas vismazāk iecienītā lelle, taču katrai pasakai bija nepieciešams savs ļaunais.

       Cik nelaipni, Leo, rājās Dillija. Pat ja tā ir taisnība.

      Neiecietīgā Princesīte turpināja žēlošanos.

       Tu esi varone, Dillij, tāpēc tev vienmēr viss izdodas. Bet ne jau mums, pārējiem. Nekad. Tāds ir mūsu liktenis! Mēs esam neveiksmei nolemtie, es saku! Uz mūžu…

      Klepus pārrāva Annijas lelles tēlojumu. Agrāk vai vēlāk organisms atlabs no plaušu karsoņa izraisītajām ilgstošajām sekām – vismaz viņa tā cerēja. Bet kā būs ar pārējo? Viņa bija zaudējusi ticību sev, apziņu, ka trīsdesmit trīs gadu vecumā labākais viņu vēl gaida. Viņa bija fiziski novājināta, emocionāli iztukšota un diezgan pamatīgi nobijusies, līdz ar to noteikti ne tādā stāvoklī, lai turpmākos divus mēnešus piespiedu kārtā pavadītu izolētajā Menas štata salā.

       Tās ir tikai sešdesmit dienas, Dillija mēģināja viņu mierināt. Turklāt tev nav citas vietas, kurp doties…

      Tā tas bija. Rūgtā patiesība. Annijai nebija citas vietas, kurp doties. Viņa varēja vien meklēt mantojumu, kuru māte varbūt bija viņai atstājusi.

       Kia trāpīja sniega pieputinātā grambā, un drošības josta pavilkās ciešāk. Spiediens Annijai uz krūtīm izraisīja jaunu klepus lēkmi. Kaut viņa būtu varējusi pārlaist nakti ciematā, bet viesnīca “Sala” bija slēgta līdz maijam. Un šā vai tā viņa tādu greznību nevarēja atļauties.

      Automašīna ar pūlēm rāpās augšā kalnā. Gadiem ilga pieredze vadāt savas lelles jebkuros laika apstākļos palīdzēja, tomēr šādā piesnigušā ceļā pat izveicīgam braucējam bija ierobežotas iespējas, īpaši ar viņas Kia. Ne velti Peregrīnailendas iedzīvotāji pārvietojās ar pikapiem.

       Lēnām, ieteica vēl viena vīrieša balss no somas aizmugurē. Uzvar tie, kuri brauc rāmi un vienmērīgi. Pīters, Annijas varonis – viņas bruņinieks spožās bruņās – bija uzmundrinātāja balss atšķirībā no bijušā mīļākā – aktiera, kurš iedrošināja tikai pats sevi.

      Tikusi kalnā, Annija apturēja mašīnu pavisam, bet tad lēnām sāka virzīties lejup. Pusceļā tas notika.

      Ne no kurienes uzradās rēgs.

      Pašā apakšā pāri ceļam pārlidoja vīrietis melnā uz melna zirga. Annijai vienmēr bija piemitusi spilgta iztēle – par to liecināja kaut vai viņas iekšējās sarunas ar lellēm –, un viņai šķita, ka vīzija tikai parādījusies. Taču tā bija reāla. Pa sniegu auļoja jātnieks, zemu noliecies pie zirga plīvojošajām krēpēm. Kā dēmoniski radījumi, kā pusnakts murgi zirgs un vīrietis neprātīgi aizaulekšoja putenī.

      Viņi nozuda tikpat ātri, kā bija parādījušies, bet Annijas kāja automātiski piespieda bremzes pedāli, un automašīna saslīdēja. Sagriezusies šķērsām uz ceļa, tā ar biedējošu būkšķi ietriecās sniega pieputinātā grāvī.

       Kāda tu esi neveiksminiece, noņirdza ļaunais Leo.

      Annijai acīs saskrēja izmisuma asaras. Rokas trīcēja. Vai jātnieks un zirgs bija reāli, vai arī viņa būtu tos iztēlojusies? Viņai bija nepieciešams koncentrēties. Ieslēgusi atpakaļgaitu, viņa mēģināja mašīnu izšūpot laukā no grāvja, taču riteņi iegriezās vēl dziļāk. Annijas galva atslīga pret sēdekļa atzveltni. Ja viņa paliks te, gan jau sagaidīs, ka viņu kāds ieraudzīs. Bet kad? Šā ceļa galā atradās vienīgi kotedža un lielā māja.

      Viņa centās domāt loģiski. Vienīgais cilvēks, ar kuru sazināties uz salas, bija atbildīgais par māju un kotedžu, bet Annijas rīcībā bija tikai viņa elektroniskā adrese. Viņa bija aizsūtījusi vēstuli, brīdinot par ierašanos un lūdzot ieslēgt apkuri kotedžā. Pat ja viņai būtu Villa Šova (tā sauca pārvaldnieku) telefona numurs, viņa šaubījās, vai šeit ir iespējami mobilie sakari.

       Neveiksminiece. Leo nekad nerunāja parastā balsī. Viņš vienmēr ņirgājās.

      Annija izvilka salveti no saburzītas paciņas, taču nevis apsvēra savu turpmāko rīcību, bet domāja par zirgu un jātnieku. Kāds neprātīgais gan dzen dzīvnieku laukā tādā sniegputenī? Viņa aizmiedza acis un pūlējās aizgainīt nelabuma vilni. Kaut varētu saritināties kamolā un aizmigt! Vai tad bija tik briesmīgi atzīties, ka dzīve viņu nospiedusi uz ceļiem?

       Nekavējoties izbeidz, saprātīgā Dillija pavēlēja.

      Annijai dunēja galva. Vajadzēja dabūt rokā to Šovu, lai viņš izvelk no grāvja mašīnu.

       Lai nu paliek Šovs, varonis Pīters paziņoja. Es pats to