Varoņi ir mana vājība. Sūzana Elizabete Filipsa
no sāpēm, ja nepiedēvētu romantiskas jūtas tiem vīriešiem, kuros iemīlējās, iztēlodamās viņus par savu sapņu varoņiem, nevis saprazdama, ka viens ir krāpnieks, bet otrs – Narciss. Ar Leo tomēr bija citādi. Viņa pati bija radījusi lelli no auduma un dzijas. Viņa to kontrolēja.
Tā tu domā, Leo nočukstēja.
Nodrebinājusies Annija iegāja guļamistabā. Bet, palienot zem segas, viņa tomēr nespēja atvairīt melno mājas vīziju uz klints.
Pagājušo nakti sapņoju, ka atkal biju Manderlijā…
Nākamajā rītā pamodusies, Annija nejuta izsalkumu, tomēr ar piespiešanos apēda sauju apvecējušu brokastu pārslu. Kotedža bija ledaini auksta, diena pelēka, un Annija vēlējās vienīgi ielīst atpakaļ gultā. Bet viņa taču nevarēja dzīvot mājā bez siltuma un tekoša ūdens, un, jo vairāk viņa domāja par nezin kur esošo pārvaldnieku, jo dusmīgāka kļuva. Viņa paņēma vienīgo Peregrīnailendas telefona numuru, kāds viņai bija – salas rātsnama, pasta un bibliotēkas apvienoto numuru –, taču, kaut arī aparāts bija uzlādēts, signāls neskanēja. Annija apsēdās uz sārtā samta dīvāna un saņēma galvu rokās. Tātad nāksies pašai iet pakaļ Villam Šovam, tātad jādodas uz Hārpu namu. Atpakaļ uz vietu, kurai bija zvērējusi nekad vairs pat netuvoties.
Uzvilkusi tik daudz siltu drēbju kārtu, cik spēja atrast, viņa apņēma apkārt vēl mātes sarkano apmetni un sasēja ap kaklu veclaicīgu Hermés šalli. Tad, sakopojusi visu savu enerģiju un gribasspēku, izgāja laukā. Diena bija tikpat pelēcīga kā viņas nākotne, sāļais gaiss ledains, bet attālums starp kotedžu un māju augšā klintī nepārvarams.
Es tevi nesīšu katru soli šajā ceļā, Pīters paziņoja.
Nebēdne nicīgi pavīpsnāja.
Okeānā bija bēgums, bet apledojušie akmeņi gar piekrasti pārāk bīstami, lai pa tiem ietu šajā gadalaikā, tātad viņai bija jāveic garāks ceļš apkārt tīrelim. Bet ne jau tikai tālums lika Annijai baidīties.
Dillija centās iedvest viņai drosmi.
Astoņpadsmit gadu pagājuši, kopš tu gāji uz Hārpu namu.
Spoki un mājas gari jau sen pazuduši.
Annija aizklāja ar apmetņa malu degunu un muti.
Neuztraucies, Pīters mierināja. Es tevi sargāšu.
Pīters un Dillija bija sava uzdevuma augstumos. Pīters un Dillija bija tie, kuri atbildēja par izkļūšanu no Nebēdnes radītajām likstām un iestājās pret Leo uzbrukumiem. Abi piederēja pie tiem, kuri protestēja pret narkotikām, atgādināja bērniem, ka jāēd dārzeņi, jātīra zobi un nevienam nedrīkst ļaut pieskarties intīmajām ķermeņa daļām.
Bet tas būtu vareni, Leo ņirdzīgi noķiķinājās.
Reizēm Annija vēlējās, kaut nebūtu Leo radījusi. Leo bija tāds īsts neģēļa iemiesojums – agresīvs, tirgoja narkotikas, lietoja sliktu pārtiku un vilināja svešus bērnus no spēļu laukumiem.
Nāciet man līdzi, mazulīši, es jums iedošu saldu konfektīti.
Izbeidz, Annij, Dillija aizrādīja. Līdz vasarai neviens no Hārpu ģimenes te nerādīsies. Mājā dzīvo tikai pārvaldnieks.
Leo tomēr nelika Annijai mieru.
Man ir “Skittles”, “M&M”, “Twizzlers”… un atgādinājumi par tavām kļūmēm. Kā tev veicas ar tavu dārgo aktrises karjeru? Annija uzrāva plecus. Viņai bija jāsāk meditēt vai nodarboties ar jogu – jebko, kas disciplinē prātu, nevis ļauj tam klīst, kur tas grib… vai negrib. Nu un tad, ja sapņi par aktrises profesiju neīstenojās tā, kā viņa bija iecerējusi? Bērni jūsmoja par viņas leļļu izrādēm.
Sniegs gurkstēja zem zābakiem. Ziemas miegā guļošajā tīrelī no sērsnas sliecās smilgu un niedru sarmas klātās skaras. Vasarā tīrelis ņudzēja no dzīvības, bet tagad tas bija drūms, pelēks un kluss kā Annijas cerības.
Viņa vēlreiz apstājās atpūsties, tuvojoties svaigi iztīrītam grants ceļam, kas veda augšup klintī uz Hārpu namu. Ja Šovs varēja iztīrīt ceļu, tad viņš bija spējīgs arī izvilkt viņas mašīnu no grāvja. Annija piespieda sevi iet tālāk. Pirms saslimšanas ar plaušu karsoni viņa skriešus uzsteigtos kalnā, bet tagad, iekams viņa tika augšā, plaušas dega kā ugunī un elpa kļuva sēcoša. Tālu lejā kotedža atgādināja pamestu rotaļlietu, vienu cīņā pret bangojošo okeānu un roboto piekrastes līniju. Ieelpojusi vēl uguni plaušās, viņa saņēmās pacelt galvu.
Hārpu nams slējās acu priekšā kā draudīgs siluets pret svina pelēkajām debesīm. Ar granīta pamatiem tas droši turējās pretī vasaras vējiem un ziemas vētrām. Citi vasarām paredzētie mājokļi bija būvēti vairāk aizsargātajā salas austrumu daļā, bet Hārpu nams nicināja vieglāko izvēli. Atšķirībā no pārējiem tas atradās klinšainajā rietumu pusē, augstu virs jūras – brūns koka cietoksnis, aplikts ar lubiņām, draudīgs ar savu neviesmīlīgo torni vienā pusē.
Mājas formu veidoja asi leņķi: smaili jumti, ēnainas dzegas un ļaunu vēstošas kores. Annijai bija ļoti paticis Hārpu nama gotiskais drūmums, kad viņa atbrauca šurp dzīvot vasarā pēc mātes kāzām ar Eljotu Hārpu. Viņa iztēlojās sevi peļu pelēkā kleitā, ar saliekamo čemodānu rokā – augstdzimusi, bet trūcīga un nelaimīga, spiesta pieņemt pieticīgo guvernantes vietu. Zodu uz augšu pacēlusi, plecus atliekusi, viņa stāsies pretim brutālajam (bet izcili skaistajam) mājas saimniekam ar tādu apņēmību, ka galu galā viņš bezpalīdzīgi iemīlēs jauno meiteni. Abi apprecēsies, un tad viņa pārkārtos šo māju.
Nepagāja ilgs laiks, kad piecpadsmit gadu vecā pusaudze, kas pārāk daudz lasīja un pārāk maz bija pieredzējusi, saskārās ar skarbo realitāti, kas izgaisināja romantiskos sapņus.
Tagad peldbaseins bija rēgaini tukšs, un parastās dēļu kāpnes uz mājas otru pusi un sānu ieeju bija nomainītas ar akmens pakāpieniem, kurus sargāja fantastiskas figūras.
Annija pagāja garām stallim un pa raupjas grants taku devās uz pagalma puses durvīm. Šovam būtu jāatrodas tur, nevis jārikšo apkārt uz viena no Eljota Hārpa zirgiem. Annija piespieda zvana pogu, taču nedzirdēja skaņu iekšpusē.
Māja bija pārāk liela. Viņa pagaidīja, tad piezvanīja vēlreiz, bet neviens nenāca. Uz paklājiņa bija pēdas, it kā tur kāds nesen būtu nopurinājis sniegu. Annija stingri pieklauvēja.
Durvis pašas atsitās vaļā.
Annijai bija tik auksti, ka viņa nevilcinādamās gāja iekšā. Koridorā pie sienām bija pakarināti dažādi apģērba gabali, turpat stāvēja arī sukas un slotas. Pagriezusies ap stūri, Annija devās uz virtuvi un apstājās.
Telpa bija pārvērtusies. Tur vairs nebija riekstkoka skapīšu un nerūsējošā tērauda sadzīves tehnikas, ko viņa atcerējās no laika pirms astoņpadsmit gadiem. Tagad viņai radās iespaids, ka virtuve aizsūtīta atpakaļ uz deviņpadsmito gadsimtu.
Siena starp virtuvi un telpu, kas reiz bija brokastu istaba, bija nojaukta, radot divreiz lielāku platību nekā agrāk. Augstie, horizontālie logi ielaida gaismu, bet, tā kā tie atradās vismaz sešas pēdas no grīdas, tikai gara auguma cilvēks varēja paskatīties ārā pa tiem. Raupjš ģipsis klāja sienu augšējo daļu, un zemāk rēgojās četrreiz četras collas lielas kvadrātveida flīzes, kas agrāk bijušas baltas, taču stūros nodrupušas, citas laika gaitā ieplaisājušas. Grīdu veidoja vecas akmens plāksnes, nokvēpušais pavards bija tik liels, ka uz tā varēja cept mežacūku… vai cilvēku, kam pietrūcis prāta, un viņš pieķerts apzogam saimnieku.
Skapīšu vietā bija raupji plaukti ar keramikas traukiem un dažādiem māla podiem.