Varoņi ir mana vājība. Sūzana Elizabete Filipsa
es”. Kaut arī Nebēdne bija atbildīga par lielu daļu nedienu, kurās lelles iekļuva, un izeju no tām nācās meklēt varonīgajai Dillijai un varonim Pīteram, Annijai patika viņas drosme un labā sirds. Saņemies, Nebēdne pavēlēja. Kāp ārā no mašīnas!
Annija juta vēlmi pasūtīt viņu pie velna, bet kāda gan būtu jēga? Pabāzusi nepaklausīgos matus zem mīkstās, siltās jakas apkakles, viņa aizvilka rāvējslēdzēju. Adītajam cimdam īkšķī bija caurums, un durvju rokturis dāvāja ledainu sveicienu kailajai ādai. Annija pavēlēja sev atvērt durvis.
Aukstums sejā iesitās tik spēji, ka viņai aizrāvās elpa. Ar milzu piespiešanos viņa izcēla kājas no mašīnas. Novalkātie zamša zābaki iegrima sniegā, arī džinsi nebija atbilstoši laika apstākļiem. Vairīdamās no vēja, Annija brida uz mašīnas aizmuguri. Tur viņa atklāja tikai to, ka bagāžnieks neglābjami iebrucis kupenā un tam nav iespējams piekļūt. Kāds tur brīnums? Tik sen nekas nenotika tā, kā paredzēts, un viņai jau bija aizmirsies, ko nozīmēja veiksme.
Annija iesēdās atpakaļ mašīnā. Lellēm šeit pa nakti nekas slikts nevarēja notikt, bet ja nu tomēr? Annijai tās bija nepieciešamas. Lelles bija vienīgais, kas viņai atlicis. Ja viņa tās zaudēs, arī pati pagaisīs tukšumā.
Cik nožēlojami, Leo pavīpsnāja.
Annija bija gatava saplosīt lelli gabalos.
Mazulīt, es tev esmu vairāk nepieciešams nekā tu man, Leo atgādināja. Bez manis tava izrāde nevar notikt.
Annija īgņu apklusināja. Smagi elpojot, viņa izcēla somas no mašīnas, paņēma atslēgas, izslēdza priekšējos lukturus un aizvēra durvis.
Nekavējoties viņa tika ierauta biezā, virmojošā tumsā. Krūtis aiz šausmām sažņaudzās.
Es tevi izglābšu! Pīters paziņoja.
Annija ciešāk satvēra somu rokturus, cenšoties neļaut panikai viņu paralizēt.
Es neko neredzu! Princesīte iespiedzās. Es tumsu ienīstu! Vecmodīgā mobilā tālruņa iespējās neietilpa lukturītis, bet…
Nolikusi somas sniegā, Annija izņēma no kabatas automašīnas atslēgas un mazo LED lukturīti, kas bija pievienots atslēgu gredzenam. Jau mēnešiem viņa nebija mēģinājusi to lietot, tāpēc nezināja, vai spuldzīte deg. Sirdij dunot kaklā, viņa ieslēdza lukturīti.
Koši zilas gaismas stars iecirtās sniegā, apspīdot taku, kas bija tik šaura, ka no tās viegli varēja nomaldīties.
Saņemies, Nebēdne aicināja.
Padodies, Leo smējās.
Annija spēra pirmos soļus sniegā.. Vējš izpūta cauri jakai un sagrāba matus, iesitot cirtas sejā. Asas pārslas kapāja skaustu, un Annija sāka klepot. Sāpes spieda ribas, somas dauzījās gar kājām. Drīz vien viņai nācās tās nolikt zemē, lai atpūtinātu rokas.
Sarāvusies viņa centās pasargāt plaušas no ledainā gaisa, slēpjoties aiz apkakles. Pirksti dega no aukstuma, kad viņa atsāka ceļu, saucot palīgā lelles – savas vienīgās sabiedrotās.
Princesīte: Ja tu nometīsi mani, sabojājot manu spīdīgo, mēļo kleitu, es tevi iesūdzēšu tiesā.
Pīters: Es esmu drošākais! Stiprākais! Es tev palīdzēšu.
Leo (smīnot): Vai tu kaut ko vispār spēj izdarīt kā nākas? Dillija: Neklausies Leo. Ej tālāk. Mēs nonāksim pie mērķa.
Un Nebēdne, Annijas nekam nederīgais “otrais es”: Sieviete ar ceļasomu pie rokas ieiet bārā…
Ledainas asaras lipa pie skropstām, aizmiglojot skatu. Vējš sakampa somas, draudēdams tās izraut no rokām. Somas bija pārāk lielas, pārāk smagas. Tās vilka lejup Annijas rokas. Tas bija muļķīgi – ņemt somas līdzi. Muļķīgi, muļķīgi. Bet viņa taču nedrīkstēja pamest savas lelles!
Katrs solis šķita kā jūdze, un Annijai sala tik ļoti kā vēl nekad mūžā. Bet viņa taču nupat vēl bija nospriedusi, ka uzsmaidījusi veiksme, jo paspēja uzkāpt uz prāmja, kas uzņēma automašīnas. Tas kursēja neregulāri – atšķirībā no pasažieru vajadzībām pārbūvētā omāru zvejas kuģīša, kas apmeklēja salu reizi nedēļā. Taču, jo tālāk prāmis virzījās prom no cietzemes, jo stiprāks pieņēmās vējš.
Annija turpināja iet, sperdama sniegā soli aiz soļa. Rokas gluži vai kliedza aiz sāpēm no somu stiepšanas, plaušas dega, viņai mēģinot apvaldīt kārtējo klepus lēkmi. Kāpēc viņa nebija ielikusi silto dūnu jaku mašīnas salonā, bet ieslēgusi to bagāžniekā? Kāpēc neizdarīja vēl daudz ko citu? Piemēram, nebija sameklējusi stabilu nodarbošanos. Viņa varēja piesardzīgāk tērēt naudu. Satikties ar kārtīgiem vīriešiem.
Daudz laika bija pagājis, kopš viņa pēdējo reizi ieradās salā. Agrāk ceļš izbeidzās līdz ar pagriezienu uz kotedžu un Hārpu namu. Ja nu viņa bija pagājusi tam garām? Kas zina, kādas pārmaiņas šeit notikušas.
Annija paklupa un nokrita uz ceļiem. Atslēgu saišķis ar lukturīti izslīdēja no rokas. Gaisma nodzisa. Atbalstam viņa pieturējās pie vienas no somām. Aukstums stindzināja, savukārt plaušas dedzināja karstums. Tverot pēc gaisa, viņa drudžaini lūkojās apkārt sniegā. Ja viņa pazaudēs lukturīti…
Pirksti bija tik sastinguši, ka viņa tos gandrīz nespēja sajust. Beidzot sataustījusi sniegā lukturīti, viņa to ieslēdza no jauna un ieraudzīja koku rindu, kas vienmēr bija norādījusi uz ceļa galu. Annija aizvirzīja staru pa labi, kur tas atdūrās pret lielu granīta akmeni tieši pie pagrieziena. Uzraususies atkal kājās, viņa pacēla somas un brida tālāk cauri kupenām.
Pagaidu atvieglojums par atrasto pagriezienu izgaisa. Klajumā viņai uzbruka okeāna vējš un sagrieza somas kā vērpetē. Neizlaižot tās no rokām, Annijai izdevās pavērsties ar muguru pret brāzmām. Sperot pa dziļo sniegu soli pēc soļa, viņa stiepa somas un centās nepadoties vēlmei nogulties kupenā un ļaut aukstumam izdarīt ar viņu to, ko nu tas gribēja.
Pieliekusi galvu pret vēju, Annija gandrīz nepamanīja mērķi. Tikai brīdī, kad somas stūris atsitās pret zemu, sniega appūstu akmens žogu, viņa aptvēra, ka sasniegusi kotedžu “Mēness zvejnieks”.
Nelielā, pelēkā māja ar lubiņu jumtu sniegotajā klajumā atgādināja amorfu veidojumu. Nebija nedz iztīrītu celiņu, nedz iedegtu gaismu logos. Pēdējā reizē, kad Annija te atbrauca, durvis bija nokrāsotas dzērveņu sarkanas, bet tagad tās bija auksti zilā kapmiršu tonī. Zem priekšējā loga nedabiski liela sniega kupena klāja vecus omāru zvejas rīkus – atgādinājumu par vēsturiski agrāko zvejnieku būdiņu tagadējās kotedžas vietā.
Aizbridusi līdz durvīm, Annija nolika ceļasomas. Mēģinādama ielikt atslēgu slēdzenē, viņa atcerējās, ka ciemata ļaudis reti mēdza aizslēgt savas mājas.
Atvērusi durvis, Annija ar pēdējiem spēkiem ievilka somas iekšā. Gaiss plaušās šņāca, un viņas smagā elpa vairāk atgādināja elsas. Aiztaisījusi durvis ciet, viņa sabruka uz tuvākās somas.
Tad viņa sāka uztvert ledaini aukstās telpas pelējuma smaku. Piespiedusi degunu pie jakas piedurknes, viņa taustījās pēc slēdža. Taču gaisma neiedegās. Vai nu mājas pārvaldnieks nebija saņēmis viņas elektronisko vēstuli ar lūgumu iedarbināt ģeneratoru un iekurināt mazo pavardu, vai arī bija to ignorējis. Annijai trīsēja ikviena viņas nosalušā ķermeņa daļiņa. Viņa nometa apsarmojušos cimdus uz nelielā audekla paklāja turpat pie durvīm, bet nepūlējās nopurināt sniegu no izspūrušajiem matiem. Džinsi bija piesaluši pie kājām, un viņai vajadzēja vispirms noaut zābakus, lai no tiem atbrīvotos, taču aukstums neļāva kustēties.
Lai cik slikti jutās, Annija apzinājās, ka