Varoņi ir mana vājība. Sūzana Elizabete Filipsa
nav tava darīšana.
Viņam bija taisnība. Nekas saistībā ar Teo vairs nebija viņas darīšana. Annija pagriezās, lai ietu prom, bet paspēra tikai dažus soļus, kad vaids atkārtojās, šoreiz skaņai nākot no citas puses. Viņa atkal atskatījās uz Teo. Rieva viņa pierē iegūla dziļāka, pleci saspringa.
– Vai tev bēniņos paslēpta prātu zaudējusi sieva? – Annija atļāvās minēt.
– Vējš, – Teo izaicinoši atcirta uz viņas dzēlīgo mājienu. Annija stingri satvēra mātes apmetņa mīksto vilnas audumu.
– Es tavā vietā atstātu gaismu iedegtu.
Viņa turēja galvu augstu paceltu, kamēr izgāja cauri hallei uz gaiteni, kas veda uz virtuvi, tad apstājās un apņēma ciešāk sarkano apmetni. Kaktā atkritumu spaiņa virspusē bija redzama saldētu Eggo vafeļu kārba, tukša cepumu paciņa un kečupa pudele. Teo Hārps bija jucis. Ne tāds, kas tikai muļķīgi joko, bet sliktā nozīmē – kā cilvēks, kurš bēniņos slēpj līķus.
Izgājusi atpakaļ arktiskajā gaisā, Annija nodrebēja ne tikai no aukstuma. Viņa bija izmisumā.
Tad viņa izslējās taisnāk. Teo viedtālrunis… Tātad šajā mājā bija mobilie sakari. Vai ārā pie mājas tie arī bija iespējami? Viņa izņēma no kabatas savu vecmodīgo mobilo tālruni un, atradusi piemērotu vietu pie pamestās lapenes, ieslēdza to. Sekunžu laikā atskanēja signāls. Drebošām rokām Annija uzspieda salas tā sauktā rātsnama numuru.
Atsaucās sieviete, stādīdamās priekšā kā Barbara Roza.
– Vills Šovs pagājušajā mēnesī kopā ar ģimeni aizbrauca no salas, – viņa paskaidroja. – Pāris dienu pirms Teo Hārpa ierašanās.
Annijai pamira sirds.
– Tā notiek ar jaunajiem cilvēkiem, – Barbara turpināja. – Viņi dodas prom. Omāru zveja pēdējos gados ne visai veicas.
Tagad Annijai bija skaidrs, kāpēc Šovs neatbildēja uz viņas elektronisko vēstuli. Viņa nolaizīja lūpas.
– Nez kā… Cik būtu jāmaksā cilvēkam, kurš nāktu man palīgā? – Viņa izklāstīja, kas noticis ar automašīnu, tāpat arī par savu neziņu, kā rīkoties ar granulu kurināmo un ģeneratoru.
– Es aizsūtīšu pie jums savu vīru, tiklīdz viņš būs pārnācis mājās, – Barbara mundri paziņoja. – Tā mēs salā risinām jautājumus. Izlīdzam cits citam. Jums nevajadzēs gaidīt ilgāk kā stundu.
– Patiešām? Tas… ir ļoti jauki. – Annija saklausīja stallī klusu grudzināšanu. Tajā vasarā, kad viņa te dzīvoja, stallis bija maigi pelēkā krāsā. Tagad tas bija tumši sarkanbrūns, tāpat kā tuvējā lapene. Annija palūkojās uz māju.
– Visi skuma, uzzinājuši par jūsu mātes nāvi, – Barbara sacīja. – Mums viņas pietrūks. Viņa salai atnesa kultūru un arī slavenus cilvēkus.
– Paldies. – Vispirms Annija nosprieda, ka tas ir gaismas radīts efekts. Viņa samirkšķināja acis, bet tas palika turpat. No augšstāva loga uz viņu lūkojās bāls ovāls.
– Kad Bukers izvilks jūsu mašīnu, viņš parādīs, kā iekurināt māju, kā iedarbināt ģeneratoru. – Barbara uz mirkli apklusa. – Vai Teo Hārpu jau satikāt?
Tikpat ātri kā parādījusies, seja logā nozuda. Annija atradās pārāk tālu, lai izšķirtu vaibstus, bet tas nebija Teo. Vai sieviete? Bērns? Sajukusi sieva, kas ieslēgta mājā?
– Tikai uz brīdi. – Annija skatījās uz tukšo logu. – Vai Teo atbraucis kopā ar vēl kādu?
– Nē, viens pats. Varbūt neesat dzirdējusi, bet pagājušajā gadā viņam nomira sieva.
Vai tiešām? Annija novērsa skatienu no loga, lai iztēle atkal negūtu virsroku. Pateikusies Barbarai par palīdzību, viņa devās atpakaļ uz kotedžu “Mēness zvejnieks”.
Kaut arī viņai joprojām sala, sāpēja plaušas un no prāta neizgāja seja logā, noskaņojums nedaudz uzlabojās. Drīz viņa atgūs mašīnu, bet kotedžā parādīsies siltums un elektrība. Tad viņa nopietni varēs ķerties klāt pie Marijas atstātā mantojuma meklēšanas. Kotedža nebija liela. Nevajadzētu būt grūti to atrast.
Jau atkal Annija vēlējās, kaut varētu pārdot “Mēness zvejnieku”, bet viss, kas saistīts ar Mariju un Eljotu Hārpu, bija sarežģīts. Viņa apstājās, lai atpūstos. Eljota vectēvs bija uzcēlis Hārpu namu divdesmitā gadsimta sākumā, un Eljots iegādājies tam tuvākos īpašumus, arī kotedžu “Mēness zvejnieks”. Kaut kāda iemesla dēļ Marija bija iemīlējusi kotedžu un, šķiroties no Eljota, pieprasīja, lai to atdod viņai. Eljots atteicās to darīt, taču procesa beigās abi panāca kompromisu. Kotedža piederēs Marijai tik ilgi, kamēr viņa tajā dzīvos sešdesmit dienas pēc kārtas katru gadu. Citādi tā tiek nodota atpakaļ Hārpu ģimenei. Termiņu nedrīkstēja pārtraukt. Arī pagarināt ne. Ja viņa aizbrauktu, pirms beidzas sešdesmit dienas, viņa nedrīkstētu atgriezties un sākt tajā dzīvot no jauna.
Marija bija pilsētas meitene, tāpēc Eljotam likās, ka viņš guvis virsroku. Ja viņa divu mēnešu laikā atstātu salu kaut uz vienu dienu, viņa zaudētu kotedžu uz mūžu. Bet, Eljotam par apjukumu, Mariju visnotaļ apmierināja viņa nosacījumi. Viņa mīlēja salu, pat ja vairs ne Eljotu, un, tā kā viņai bija liegta iespēja divus mēnešus redzēt draugus, viņa aicināja visus pie sevis. Daži bija mākslinieki ar vārdu, citi – jaunie talanti, kuriem vajadzēja iedrošinājumu. Visus viņus “Mēness zvejniekā” gaidīja vieta, kur gleznot, rakstīt, radīt kotedžas studijā. Māksliniekus Marija loloja daudz vairāk nekā jebkad savu meitu.
Ietinusies ciešāk apmetnī, Annija atsāka iet. Kotedžu viņa bija mantojusi ar tiem pašiem nosacījumiem, kādiem reiz piekrita māte. Viņai kotedžā bija jāpavada sešdesmit dienas pēc kārtas – vai arī tā atkal pārietu Hārpu īpašumā. Bet atšķirībā no mātes Annija necieta šo salu. Tomēr šobrīd viņai nebija citas apmešanās vietas – vienīgi uz kožu saēstās sofas noliktavas istabā kafejnīcā, kur viņa strādāja. Kad māte slimoja un sasirga arī Annija pati, viņa nespēja saglabāt darba vietu, un viņai nebija ne naudas, ne spēka sameklēt, kur apmesties.
Kājas ļodzījās, līdz Annija sasniedza sasalušo tīreli. Viņa novirzīja uzmanību, izmēģinādama dažādus spokainus vaidus. Izlauzās kaut kas gandrīz līdzīgs smiekliem. Iespējams, ka viņa bija cietusi neveiksmi kā aktrise, bet ne kā vēderrunātāja.
Un Teo Hārpam nebija radušās ne mazākās aizdomas.
Nākamajā rītā Annijai bija ūdens, elektrība un drēgna, bet apdzīvojama māja. No Barbaras Rozas pļāpīgā vīra Annija uzzināja, ka Teo Hārpa atgriešanās bijusi salas sarunu galvenais temats.
– Traģēdija, kas notika ar puiša sievu, mums liek just viņam līdzi, – Bukers klāstīja pēc tam, kad bija apmācījis Anniju, kā pasargāt caurules no aizsalšanas, rīkoties ar ģeneratoru un glabāt propāna gāzi. – Kaut arī viņš ir dīvainis, tomēr šeit pavadījis daudzas vasaras. Vai esat lasījusi viņa grāmatu?
Annijai nepatika atzīties, tāpēc viņa atturīgi paraustīja plecus.
– Manai sievai tā likās biedējošāka nekā Stīvena Kinga darbi, – Bukers turpināja. – Diez no kurienes viņam tāda iztēle?
“Sanatorija” bija pārspīlēti šaušalīgs romāns par psihiatrisko slimnīcu, kurā atsevišķā telpā tiek turēti vājprātīgi kriminālnoziedznieki, īpaši tādi, kam baudu sagādā citu spīdzināšana. Šīs istabas iemītniekus pārvieto laikā. Annijai grāmata šķita pretīga. Teo no vecmāmiņas bija mantojis bagātīgu trasta fondu, tāpēc viņam nebija jārada literatūra, lai pelnītu