Varoņi ir mana vājība. Sūzana Elizabete Filipsa
eju līdz galam, līdz lifta durvīm. Edgaram Alanam Po piederēja monopoltiesības uz vārdiem “vairs nekad” no dzejoļa “Krauklis”, un žurnāls “Rožu Pumpurs” arī nevienu vairs nebiedēja. “Tu mirsi pēc septiņām dienām,” – tas skanēja pārāk noteikti. Bet viņa bija daudz skatījusies televīziju, kad slimoja, arī “Apokalipsi”…
Atvērusi lifta durtiņas, Annija nolieca galvu un izdvesa klusu, baismu pilnu vaidu.
– Šausmas… – Tas skanēja kā čūskas šņāciens. – Š-šausmas…
Viņai uzmetās zosāda.
Ķertā! Nebēdne aiz sajūsmas iespiedzās.
Bērnišķīgi, bet patīkami, Dillija secināja.
Steigšus atkāpjoties pa to pašu ceļu, pa kuru ieradusies, Annija izgāja no mājas. Turēdamās paēnā, lai nebūtu redzama no torņa, viņa devās prom.
Hārpu namam beidzot bija savs spoks, kādu tas sen bija pelnījis.
Trešā nodaļa
Annija pamodās nedaudz priecīgākā noskaņojumā. Doma par iespēju pamazām iedzīt Teo Hārpu vājprātā bija tik nedabiski patīkama, ka viņas pašsajūta nevarēja neuzlaboties. Viņš nekādā ziņā nespēja sarakstīt savas briesmīgās grāmatas bez bagātīgas iztēles, un ko gan citu viņš bija pelnījis, ja ne šīs iztēles vēršanos pret viņu pašu? Annija apsvēra turpmākās izdarības un ļāvās nelielai fantāzijai – Teo trakokreklā ieslēgts psihiatriskajā slimnīcā.
Un čūskas tur ložņās pa grīdu! Nebēdne papildināja ainu.
Tik viegli tu viņu nedabūsi rokā, Leo ņirdzīgi iebilda.
Savēlies matu kumšķis ieķērās ķemmē, un Annija to aizmeta. Uzvilkusi džinsus un pelēku T kreklu ar garām piedurknēm, viņa apģērbu papildināja ar džemperi, kas brīnumainā kārtā bija saglabājies no koledžas laikiem. Izgājusi no guļamistabas dzīvojamā istabā, viņa apskatījās, ko iepriekšējā vakarā bija izdarījusi pirms iešanas gulēt. Mazos izbāžņus, kas bija ielikti ar dzeloņstiepli aptītā traukā, viņa bija paslēpusi atkritumu maisā. Varbūt Marijai un Džordžijai O’Kīfai kauli šķistu skaisti, bet Annijai gan ne, un, ja viņai šeit jāpavada divi mēneši, tad vismaz kaut nedaudz bija nepieciešams radīt māju sajūtu. Diemžēl kotedža bija tik neliela, ka nekur nevarēja nobāzt zaigojošo ģipša nāriņas krēslu. Annija mēģināja tajā pasēdēt, bet mugurā spiedās nāriņas krūtis.
Divi atrastie priekšmeti viņu satrauca – Portland Press Herald izdevums, datēts pirms septiņām dienām, un svaigi samaltas kafijas paka virtuvē. Tātad nesen te kāds bijis.
Annija iedzēra krūzi tās pašas kafijas un piespieda sevi apēst grauzdētu maizīti. Viņu biedēja izredzes vēlreiz doties uz Hārpu namu, bet tur viņai vismaz būtu WiFi pieeja. Viņa nopētīja gleznā attēloto apvērsto koku. Varbūt līdz dienas beigām viņa noskaidros, kas ir K. Konors un vai mākslinieka darbam ir kāda vērtība.
Vilcināties vairs nevarēja. Ielikusi mugursomā piezīmju burtnīcu, klēpjdatoru un vēl šo to, Annija saģērbās un negribīgi devās gājienā uz Hārpu namu. Šķērsojot tīreļa austrumu malu, viņa nopētīja koka tiltiņu. Tā apiešana padarīja ceļu garāku, tātad jāsāk tas izmantot. Viņa tā arī darīs. Bet ne šodien.
Annija bija satikusies ar dvīņiem Teo un Rīganu Hārpiem divas nedēļas pēc tam, kad Marija un Eljots, kopā aizlidojuši uz Karību salām, atgriezās apprecējušies. Dvīņi kāpa augšup pa klinti no pludmales. Rīgana parādījās pirmā – zeltaini nosauļotām kājām, garajiem, tumšajiem matiem plīvojot ap skaisto seju. Tad Annija ieraudzīja Teo. Kalsns, atturīgs, ar noskrambātu pieri, pārāk lielu degunu viņa sejai, Teo jau sešpadsmit gadu vecumā bija pievilcīgs un uzreiz savaldzināja Anniju. Savukārt viņš, uzlūkojot Anniju, neslēpa, ka meitene viņu garlaiko.
Annija ārkārtīgi gribēja abiem iepatikties, taču viņu biedēja dvīņu pašpārliecinātība, kas sasaistīja mēli viņu klātbūtnē. Rīgana bija draudzīga un laipna, turpretī Teo rupjš un dzēlīgs. Eljots centās izdabāt abiem, pūloties atlīdzināt par to, ka pametis viņu māti, kad bērniem bija pieci gadi, bet viņš arī uzstāja, lai dvīņi pieņem Anniju. Teo nelabprāt uzaicināja Anniju doties līdzi braucienā ar burulaivu. Taču, kad Annija ieradās piestātnē, Teo, Rīgana un Džeisija jau bija devušies prom bez viņas. Nākamajā dienā viņa aizgāja turp stundu agrāk, bet pārējie neieradās vispār.
Kādu pēcpusdienu Teo Annijai ieteica, ka viņai būtu jāapskata veca omāru zvejas laiva nedaudz tālāk piekrastē. Mazliet par vēlu Annija atklāja, ka laiva bija kļuvusi par salas kaiju ligzdošanas vietu. Putni metās viņai virsū, sitot ar spārniem, un viena pat triecās viņai pret galvu – gluži kā Hičkoka filmā “Putni”. Kopš tā laika Annija bijās no kaijām. Teo ļaundarībām nebija gala: beigtas zivis gultā, agresīva bumbas spēle peldbaseinā, un kādu vakaru viņš atstāja Anniju tumsā vienu jūras krastā.
Annija atvairīja atmiņas. Par laimi, viņai nekad vairs nebūs piecpadsmit gadu.
Viņa sāka klepot, bet, apstājusies ievilkt elpu, aptvēra, ka šorīt tā bija pirmā lēkme. Varbūt beidzot kļūs labāk. Viņa iztēlojās sevi siltā birojā, ar siltu datoru pie silta galda strādājam darbu, kas viņai izraisa asaras, taču galu galā nodrošina pastāvīgu atalgojumu.
Bet kā tad mēs? Princesīte pažēlojās.
Annijai nepieciešams kārtīgs darbs, prātīgā Dillija iebilda.
Viņa nevar mūžīgi būt vēderrunātāja.
Nebēdnei arī bija kaut kas piebilstams.
Tev vajadzēja taisīt pornogrāfiskās lelles. Tu varētu prasīt daudz lielāku samaksu par izrādēm.
Pornogrāfiskas lelles – tā bija ideja, kas Anniju izklaidēja, mokoties drudža karstumā.
Beidzot viņa sasniedza klints virsotni. Ejot garām stallim, viņa sadzirdēja zirga grudzināšanu. Tiklīdz viņa paspēja nogriezties koku audzē, staļļa durvīs parādījās Teo. Pat dūnu jaka nespēja Anniju sasildīt, bet Teo bija ģērbies tikai melnā džemperī un džinsos, ar jātnieku zābakiem kājās.
Teo apstājās. Viņam aiz muguras, paslēpusies starp retajiem kokiem, Annija mēmi lūdzās, lai viņš nepaskatās atpakaļ. Vēja virpulis sagrieza gaisā rēgainu sniega dervišu. Teo sakrustoja rokas uz krūtīm, tad, satvēris džemperi aiz apakšējās malas, pārvilka to pār galvu. Zem džempera viņam mugurā nekā nebija.
Annija pārsteigumā tomēr nenovērsa acis. Tur nu viņš stāvēja nepakustēdamies, kailām krūtīm, mezdams izaicinājumu Menas ziemai, ļaudams vējam raustīt tumšos matus.
Tikpat labi Annija tagad varētu skatīties vecu televīzijas seriālu, kurā, kā zināms, derēja jebkurš attaisnojums, lai galvenais varonis novilktu kreklu. Tomēr šobrīd valdīja sīvs aukstums, un Teo Hārps nebija nekāds varonis, tātad vienīgais skaidrojums viņa rīcībai bija neprāts.
Teo savilka gar sāniem nolaistās rokas dūrēs, pacēla zodu un lūkojās uz māju. Kā tik skaists vīrietis varēja būt tāds cietsirdis? Stingrie muskuļi uz muguras, vīrišķīgie platie pleci… Kā viņš tur stāvēja, pavērsies pret debesīm… Tas bija ļoti dīvaini. Viņš vairs nelikās parasts mirstīgais, drīzāk daļa no ainavas – primitīvs radījums, kuram nebija nepieciešams cilvēcisks mierinājums, ko sniedz siltums, ēdiens… mīlestība.
Annija nodrebēja, vērojot, kā Teo, šūpojot rokā džemperi, nozūd durvīs, kas ved uz torni.
Džeisija aizkustināta priecājās par Annijas ierašanos.
– Neticami, ka tu atgriezies! – viņa iesaucās, kad