Kad pudeļkokā dzied vējš. Kārena Vaita
kveldinošo sauli, šķērsoja zālāju, uzkāpa pa kāpnēm un tuvojās tam, kas viņu bija tik ļoti pārsteidzis. Abās tumšā ķirškoka durvju vērtnēs bija stikla ielaidumi, kurus rotāja iegravēts pudeļkoka attēls. Krietnu brīdi viņa pētīja mezglainos zarus un pudeļu formas, lai pārliecinātos, ka nesapņo. Emija juta, ka viņai uzmetas zosāda. Saule kveldēja, gar acīm sametās raibs. Emija piespieda pieri vēsajam stiklam, lai palūkotos iekšā, un stiklā pamanīja nevis savu, bet svešu atspulgu. Tā bija veca sieviete ar divās bizēs sapītiem matiem. Tēls pagaisa, līdzko viņa to bija pamanījusi. Emija ieelsās, atrāvās no durvīm un samirkšķināja acis, tad atkal piespieda pieri stiklam. Šoreiz viņa redzēja plašu, lakoniski mēbelētu telpu, kurā, par laimi, neviena nebija.
Emija grīļīgiem soļiem aizgāja līdz šūpuļkrēslam, apsēdās un ļāvās vēja veldzējošajiem glāstiem. Tas noteikti bija mākoņa atspulgs, ko viņa redzēja. Noteikti mākonis vai arī karstuma izraisīta halucinācija. Mati uzplandīja spējā vēja brāzmā, atvēsinot kaklu un vaigus, un Emija atviegloti nopūtās, jo bija atradusi loģisku izskaidrojumu noslēpumainajam atspulgam durvju stiklā. Viņa jutās kā muļķe, jo bija pieradusi pie karstām vasarām un mitruma. Tas bija kas cits, un Emija to zināja, gluži kā pirms daudziem mēnešiem bija zinājusi, ka Bens ir miris. Viņai juta, ka šī māja viņu gaidījusi, ka viņai bijis lemts te ierasties.
Kad nelabums atkāpās, viņa palūkojās pāri margām un pamanīja, ka starp divām mājām ielas pretējā pusē paveras lielisks skats uz okeānu. Tas bija par tālu, lai to sadzirdētu, bet Emija redzēja saules atspīduma, ēnu ņirbu sīkajos vilnīšos un apvāršņa līniju, kur beidzās pasaule un okeāns sastapās ar debesīm.
Viņa sajuta vieglu dūrienu sirdī, it kā jaunajai un svešādajai videi būtu kāda īpaša loma viņas dzīvē, it kā okeāna vilinājums viņai būtu asinīs un viņa vienmēr būtu pazinusi šo vietu. Viņa nekad nebija redzējusi okeānu, bet tam nebija nozīmes, jo Emija jau apzinājās, cik būtiski viņai ir saskatīt okeānu, izejot pa mājas durvīm.
Emija lēnām nokāpa pa kāpnēm un lūkojās pēc taciņas, kas viņu aizvestu mājai otrā pusē. Ebigeila bija stāstījusi, ka dēls izvēlējies vietu mājai starp Folijas upi un okeānu, bet saprast to, kāpēc viņam tā šķitusi vispiemērotākā, viņa atstāja Emijas ziņā. Ebigeila bija atstājusi atslēgu kastītē pie sētas durvīm, un Emija ilgā pārbrauciena laikā neskaitāmas reizes balsī atkārtoja nosaukto kastītes kodu.
Viņa nogāja zem mājas, kur bija vieta divām automašīnām, pēc tam izsteidzās zālainā klajumā un ieraudzīja koka kāpnes, kas veda uz moskītu tīkliem ieskautu terasi un, cik nu varēja noprast, otrām ieejas durvīm. Sajutusi dzēlienu kājā, viņa notrausa knisli un pielika soli, lai ātrāk nokļūtu līdz pēdējam pakāpienam un atvērtu aizbultētās pretknišļu durvis. Spēcīga vēja brāzma lika Emijai pacelt acis un pavērties tumstošajās debesīs. Skatiens pievērsās ainavai, kas pavērās mājas otrā pusē – plašam mauriņam, ko pakāpeniski nomainīja nelīdzens zāliens, un piestātnei līdzīgai celtnei tālumā. Viņas acu priekšā bija visas iespējamās brūnās, zaļās un dzeltenās nokrāsas, kas, izstiepušās kā raibs kaķis, gulēja ūdens malā, un tālumā bija skaidri saredzama bāka. It kā iznirusi no jūras dziļumiem, bākas rūsgani balti svītrotā smaile izcēlās uz tumšās debess fona.
Atkal uzmetās zosāda. Kad Emija satvēra durvju rokturi, viņa izdzirdēja mauriņā aiz muguras pazīstamas skaņas. Durvis vēlreiz ar troksni aizcirtās, kājas pašas nesa lejup pa kāpnēm – turp, no kurienes plūda vēja un pudeļu dziesma. Apstājusies pagalma vidū, Emija uz mirkli aizvēra acis un ieklausījās, tad, sekojot skaņai, devās aiz brangas pundurpalmas. Pudeļkoks bija Emijas augumā, un tā metāla stumbrs bija tik resns kā viņas roka. Smalkie zari slējās debesīs, to nejaušais raksts koku darīja neticami skaistu. Katra zara galā bija pa pudelei, kuras zaigoja visās varavīksnes nokrāsās. Tās bija droši nostiprinātas, lai spēcīgāka vēja brāzma koku neizpostītu. Kā negaidīts pērkona grāviens Emiju pārņēma ilgas pēc mājām. Koks bija tik līdzīgs mammas pudeļkokam! Viņa pastiepa roku un pieskārās zaļai pudelei, kas stingri turējās zarā, it kā pārliecinot viņu, ka nav tikai iztēles auglis. Emija lēnām virzījās apkārt kokam, apbrīnojot tā skaistumu un veidotāja prasmi. Tīksminoties par kādam zaram teju šķērsām piestiprinātu dzintarkrāsas pudeli ar platu kaklu, Emija pamanīja, ka pudelē kaut kas ir.
Pieliekusies tuvāk, viņa pārbaudīja, vai to ir iespējams noņemt, tad pietupās un ielūkojās pudelē. Tajā bija saritināta papīra strēmele. Ziņkārība un vājība uz rakstītām liecībām un to vēsturi bija spēcīgāka par sirdsapziņas pārmetumiem – Emijai izdevās pieripināt sarullēto papīra gabaliņu tuvāk pudeles kaklam un atbrīvot to no stikla cietuma.
Papīrs bija mitruma pievilcies, bet ne nodzeltējis, liekot noprast, ka pudelē atradies ne pārāk ilgu laiku. Zinātkāre apklusināja sirdsapziņu, un Emija atritināja papīra strēmeli. Uz tās lieliem, ķeburainiem burtiem bija uzrakstīts viens vienīgs teikums:
“Atgriezies pie manis.”
– Jūs pārkāpjat robežas.
Emijai izbīlī zīmīte izkrita no rokas, un viņa pagriezās turp, no kurienes skanēja sievietes balss.
– Atvainojiet, – viņa noteica un pieliecās, lai paceltu zīmīti, cerot, ka aiz degunam uztupināto aceņu biezajiem stikliem sievietes acis nav pietiekami vērīgas. Satvērusi zīmīti plaukstā, viņa centās to saritināt.
– Esmu Emija Hamiltone. Esmu noīrējusi šo māju uz vairākiem mēnešiem.
– Tieši tā. Jūs esat noīrējusi māju, nevis šo koku, – sieviete noteica, un viņas modrais skatiens kā piekalts sekoja Emijas pirkstiem, kas pūlējās iebīdīt papīra ritulīti atpakaļ pudelē. – Droši vien nekad neesat dzirdējusi par ziņkārību un kaķi.
Pirksti neklausīja. Zīmīte atkal nokrita zemē.
– Ai! – Neattapdama, ko teikt, viņa, pietupās un satvēra papīra ritulīti. – Piedodiet, es tiešām negribēju okšķerēt.
– Tiešām? Un kā jūs sauktu grābstīšanos ap citiem piederošām lietām?
Emija nopētīja savu pratinātāju un apsvēra atbildi. Sieviete bija maza auguma, droši vien ne garāka par piecām pēdām, un visticamāk, viņai bija pāri septiņdesmit. Garie, iesirmie mati bija sapīti divās pār pleciem pārliktās bizēs. Viņai mugurā bija balta blūze bez piedurknēm, kuras apakšmalu slēpa džinsu īsbikšu jostasvietas savilkums. Neglītas brūnas sandales slēpa platās pēdas ar nelakotajiem nagiem. Tas viņai piederas, Emija nosprieda, jo sieviete nenēsāja rotaslietas un nelietoja kosmētiku.
Emija norija siekalas, vienlaikus apmulsusi un dusmīga, turklāt neizskaidrojami atvieglota, ka spēj sajust arī citas emocijas, ne tikai skumjas.
– Atvainojiet, kā jūs sauc, kundze? – Emija ierunājās, bet, nesagaidījusi atbildi, turpināja: – Jums ir taisnība. Es okšķerēju. Droši vien tas ir manā dabā, jo pētu senus rokrakstus, tāpēc ikviens papīra gabaliņš, kas kaut kur mētājas, piesaista manu uzmanību. Es ļoti atvainojos. Kā jau sacīju, esmu noīrējusi šo īpašumu, un, cik noprotu, tajā ietilpst arī zemes gabals, tāpēc diezin vai man var pārmest ielaušanos svešā īpašumā.
Nebildusi ne vārda, vecā sieviete apgriezās un devās uz iebraucamā ceļa pusi. Emija steidzās viņai nopakaļ.
– Pagaidiet! Vai jūs esat Ebigeila?
– Nē.
Emija uz mirkli apjuka. Runājot ar Ebigeilu pa telefonu, nekas neliecināja, ka sieviete būtu tik veca.
– Vai esat viņas dēla līgava?
Sieviete it kā iekrekšķējās, it kā iesmējās, bet turpināja iet.