Kad pudeļkokā dzied vējš. Kārena Vaita
un spocīga, tā stāsta par piedzīvoto. Un par iespējām. Vai jūs vēlaties, lai cilvēki to dzird?
Sievietes acis iedzirkstījās, tomēr viņa ne ar vārdu nelika noprast, ka dzirdējusi Emijas jautājumu.
– Mani sauc Lulū O’Šī. Šī māja pieder manam krustdēlam, – sieviete sausi noteica. Emija nepaspēja bilst ne vārda, kad sieviete pagriezās un devās prom.
Atgriezies pie manis. Atcerējusies zīmītē rakstīto, Emija metās pakaļ kundzei, kura vairāk nekā septiņdesmit gadu vecumā spēja soļot neticami naski.
– Pagaidiet! Vai zīmīti pudelē rakstījāt jūs?
Emija bija droša, ka zīmīti rakstījis vīrietis, tomēr viņa negribēja, lai Lulū aiziet.
– Nesaskrāpējiet grīdu. Tā ir Brazīlijas ķirškoka dēļu grīda, un mans krustdēls pamatīgi nopūlējās, lai tiktu pie tādas, – viņa pār plecu uzsauca.
Smagi elsodama, Emija nolūkojās, kā sieviete attālinās, līdz viņas uzmanību piesaistīja liels suns, kas vilka pa ielu pusaudzi uz skrituļdēļa. Traucoties garām, puika viņai parādīja uzvaras zīmi. Pēc mirkļa viņa dzirdēja vairs tikai troksni, ko radīja ritenīši, ripojot pa asfaltu.
Uz galvas uzkrita pamatīga lietuslāse. Emija atvēra bagāžnieku, paķēra ceļasomas un metās uz sētas durvīm. Tikusi līdz kāpnēm, viņa atskārta, ka negaidīti spēcīgais lietus izmērcējis viņu līdz pēdējai vīlītei.
– Laipni lūgta Folībīčā, – viņa aizelsusies noteica, ejot augšup pa pakāpieniem. Atvērusi ar moskītu tīklu apvilktās durvis, Emija ienesa ceļasomas slēgtajā terasē. Viņa klausījās, kā tīrelī čab lietus, un jutās tik vientuļa, kā vēl nekad mūžā, līdz atskārta, ka aizmirsusi atslēgu kastītes kodu.
Pat nepūlēdamās aiziet līdz krēslam, Emija noslīga uz grīdas, piespieda pieri ceļgaliem un prātoja, cik ilgi jāgaida, līdz lietus pāries, lai viņa varētu salikt mantas atpakaļ bagāžniekā un pamest šo vietu uz visiem laikiem.
Piektā nodaļa
Folībīča, Dienvidkarolīna
1942. gada janvāris
Lulū sēdēja uz gultas malas un vēroja, kā Megija pošas randiņam ar Novāka kungu. Pat domās viņš bija tikai Novāka kungs, lai gan Džims viņai allaž bija tikai Džims. Novāka kungs šķita tik pieaudzis, ka viņa nespēja viņu iztēloties kā zēnu. Viņš bija jauks un patīkams, bet viņš nebija Džims.
Lulū lauzīja galvu, kāpēc gan Megija bija ierosinājusi doties pie Andrē. Protams, ceptās garneles tur bija visgardākās, un tas kopš bērnības bija Megijas vismīļākais restorāns, uz kuru vecāki mēdza viņu vest svētku reizēs. Bet Lulū zināja arī to, ka tā bija pirmā vieta, kurp viņu aizveda Džims, tālab meitene nespēja saprast, kāpēc Megija grib uz turieni doties ar citu vīrieti. Varbūt Megijai nebija laika apdomāties? Arī Lulū reizēm mēdza paziņot, ka dodas uz vannasistabu, un tikai pēc tam apjauta, ka to pateikusi skaļi.
Viņa vēroja, kā māsa labākās uz baznīcu velkamās kleitas vietā, kuru bija valkājusi tikšanās reizēs ar Džimu, izvēlas otru labāko, un nosprieda, ka viņa tomēr visu atceras.
– Ketu neesi redzējusi? – Megija apvaicājās, lūkodamās spogulī. Piešķiebtā galva liecināja, ka viņa nespēj pieņemt lēmumu.
– Kopš atgriezāmies mājās, viņa ir savā istabā. Man liekas, viņa ir sapīkusi.
Megija savilka uzacis, tomēr nebārās.
– Viņai ir tik laba gaume. Gribētos zināt viņas viedokli.
Lulū piešķieba galvu, atdarinot māsu, un centās izprast, vai tiešām cilvēks uztver lietas citādi, ja neskatās tieši tām virsū. Viņa redzēja māsu, kuru no sirds mīlēja un kuru uzskatīja par skaistu. Ar piešķiebtu galvu viņa, iespējams, redzēja Megiju Ketas acīm – neizteiksmīgu mājsaimnieci.
– Tev jāuzkrāso lūpas. Ar koši sārtām lūpām tu izskatīsies daudz labāk.
Megija paraudzījās spogulī un novaikstījās.
– Man nav lūpu krāsas, – viņa noteica, – bet domāju, ka varētu palūgt Ketai.
Māsu skatieni spogulī sastapās. Lulū redzēja, ka pelēkā kleita ir par lielu māsas smalkajam augumam un tās audums vairāk līdzinās gultas pārklājam. Tā nebija kleita, ar kuru doties uz satikšanos. Lulū prātā iešāvās kāda doma. Viņa izrāpās no gultas un paziņoja:
– Iešu un apvaicāšos.
Meitene aizgāja līdz māsīcas istabas durvīm, nospieda rokturi un pa spraudziņu palūrēja istabā. Aizkari bija aizvilkti, un Keta gulēja zem segas, aizklājusi acis ar melnu zīda masku.
Klusi kā pelīte meitene aizlavījās līdz drēbju skapim un izņēma savu dārgumu kastīti. Uzmetusi ašu skatienu guļošajai māsīcai, viņa to atvēra, izvilka jūras eža bruņu auskarus un bruņurupuča piespraudi, tad nolika kastīti vietā.
Iebāzusi rotaslietas kabatā, viņa uz pirkstu galiņiem devās pāri istabai pie Ketas tualetes galdiņa, kur uz Megijas tamborētās, ar kosmētiku notraipītās apaļās sedziņas mētājās māsīcas “burvju līdzekļi”, kā Keta tos dēvēja. Lulū ieraudzīja meklēto lūpu krāsu – tā gulēja galdiņa tālākajā stūrī.
Meitene uzmanīgi paņēma pomādes tūbiņu un uz pirkstu galiņiem tuvojās durvīm. Tikko Lulū pirksti pieskārās spraudziņā pavērtajām durvīm, lai tās atvērtu, atskanēja Ketas balss:
– Ko tu dari?
Cieši sažņaugusi lūpu krāsas tūbiņu saujā, Lulū apgriezās. Melnā maska tagad bija pavilkta uz pieres, bet Keta gulēja uz sāna, atbalstījusies uz elkoņa.
– Es tikai paņēmu dažas no savām mantām, – meitene atbildēja un sāka kāpties uz durvju pusi.
– Kas tev rokā? – Keta tincināja.
– Nekas.
Keta piecēlās sēdus un noņēma masku.
– Parādi, kas ir tas nekas.
Lulū zināja – ja viņa labprātīgi neparādīs plaukstu, Keta viņu piespiedīs ar varu. Meitene lēnām atvēra plaukstu, kurā gulēja lūpu krāsas tūbiņa.
– Cerams, tu nebija nodomājusi spēlēt pārģērbšanos un krāsot lūpas ar manu lūpu krāsu. Šis ir mans mīļākais tonis, turklāt tā gandrīz ir beigusies.
– Nebiju domājusi to izniekot, – Lulū atcirta, juzdamās aizvainota.
Viņa nekad nespēlēja pārģērbšanos atšķirībā no citām viņas vecuma meitenēm un brīvo laiku aizpildīja lasot vai zīmējot.
– Gribēju, lai Megija uzkrāso lūpas pirms tikšanās ar Novāka kungu, – viņa paziņoja un tajā pašā brīdī atskārta, ka izrunājusies nevietā.
– Tu, mazā zagle, – Keta pielēca kājās un tuvojās Lulū.
– Tūliņ pat to atdod!
Keta stāvēja meitenes priekšā, vienu roku iespraudusi sānos, bet otru pastiepusi pēc lūpu krāsas. Lulū sažņaudza tūbiņu saujā.
– Bet Megijai nav lūpu krāsas. – Tā ir viņas problēma. Atdod!
Meitene pacēla trīcošo dūrīti un ļāva lūpu krāsai ieripot Ketas plaukstā.
– Ja tu vēlreiz man kaut ko nozagsi, zvēru, ka pārmetīšu tevi pār celi un noslānīšu ar rīksti. Piemini manus vārdus! Tu vēl esi pietiekami maza, lai saņemtu pērienu.
Lulū