Liedaga koki. Kārena Vaita
mēs nezinām…
Viņa saspieda mazdēla plaukstu, likdama viņam apklust.
– Paldies, Džūlij, par to, ka mums pateicāt.
Es sažņaudzu rokas.
– Taču glezna nebija zagta. Monika nemūžam neņemtu neko, kas nepieder viņai. Un viņa to novēlēja man līdz ar “Upesdziesmu”.
Trejs palūkojās uz mani ar aizkaitinājuma pilnu pārsteigumu, taču vieglais smaids Eimijas lūpās man likās intriģējošāks. Jau grasījos teikt, ka viņi var pārbaudīt manus apgalvojumus, sazinoties ar Monikas advokātu, taču aprāvos, kad ieraudzīju, ka Treja seja sašķobās, ieraugot kaut ko man aiz muguras.
Izsekoju viņa skatienam un pamanīju Bo vestibila vidū. Viņš bija basām kājām un vēl aizvien tajā pašā Sūkļa Boba pidžamā, kas tagad, tāpat kā seja, bija notraipīta ar izkusušu šokolādi. Zēns bija sažņaudzis labajā plaukstā izplūkāto cepuri, un, attapies, ka cilvēki viņu vēro, viņš lēnām pacēla īkšķi pie mutes, neviļus sākdams vēl vairāk atgādināt bāreni, kāds patiesībā arī bija.
– Bo, – es noteicu, pieveikdama attālumu starp mums, cik ātri vien varēdama. Nepievērsdama uzmanību šokolādei, pacēlu viņu augšup. – Kāpēc tu nokāpi lejā? Es tev liku palikt istabā.
Viņš mani nopietni uzlūkoja cauri biezajām skropstām ar acīm, kas atbruņojoši atgādināja tēvoča acis.
– Es nosmērējos ar šokolādi, un man vajadzēja dvieli, bet es nevarēju to aizsniegt. Tāpēc gāju tevi meklēt, lai tu to noceltu.
Aizvēru acis, juzdama, kā pakrūtē ieplūst nelabums, un piespiedu viņu ciešāk sev klāt. Augstais dievs. Kā es varēju būt tik stulba?
– Ak, Bo. Man prieks, ka tu mani atradi. Taču apsoli, ka tu vairs nekad, nekad nekur neiesi bez manis. Apsoli man.
Viņš uzlika plaukstas man uz vaigiem, piespiezdams sarkano cepuri klāt vienam no tiem.
– Es apsolu, Džūlij. – Bo noglāstīja man vaigus, itin kā cenzdamies nomierināt, un tas mani sasmīdināja. Gandrīz.
– Bo?
Mēs abi pagriezāmies pret Treju, kurš bija nostājies mums līdzās. Zēns un vīrietis uzlūkoja viens otru ar vienādām acīm, un abiem mati bija gandrīz tādā paši tumši blondā tonī, tikai Treja matus caurvija zeltainas šķipsnas – kā cilvēkam, kurš daudz laika pavada ārā.
Eimija piecēlās un pienāca mums klāt.
– Tas ir Monikas puika, vai ne? – Viņa pastiepa trīcošu plaukstu, lai viņam pieskartos, taču Bo paslēpa galvu man pie kakla.
Uzliku smago bērnu sev uz gurna.
– Pēdējā laikā viņš ir daudz ko pārcietis. Parasti viņš ir ļoti sabiedrisks.
Maigums, kas bija parādījies Treja acīs un lūpās, vērojot Bo, nozuda, tiklīdz viņš atkal pievērsās man.
– Ļaujiet man minēt. Monika atdeva Bo jums līdz ar zagto gleznu un māju.
Es aizvēru acis, cenzdamās savaldīt dusmas kaut vai Bo dēļ, kurš jau tā bija pietiekoši daudz pārcietis.
– Klausieties, es neko no tā nelūdzu, un es negrasos te stāvēt un strīdēties ar jums par to, vai Monikai bija vai nebija taisnība. Šobrīd man ir jānomazgā un jāsaģērbj Bo un jāizdomā, ko darīt tālāk.
– Nemaz nedomājiet, ka varēsiet viņu aizvest.
Nez vai kādreiz biju jutusies niknāka vai gurdāka, vai vēl vairāk apjukusi. Bo sastinga manās rokās, un es sapratu, ka viņš ir sajutis manu spriedzi. Dziļi ievilkusi elpu, es ierunājos klusā un nosvērtā balsī:
– Es mīlēju Moniku gluži kā māsu un ilgojos pēc viņas katru dienu. Es cenšos piepildīt viņas pēdējo vēlēšanos, cik labi vien varēdama. Ja jūs uz mirkli pārstāsiet būt advokāts, varbūt spēsiet saskatīt, kādā situācijā mēs ar Bo šobrīd atrodamies, un ļausiet mums atvilkt elpu.
Klusa plaukšķināšana atkal pievērsa mūsu uzmanību Eimijai, kura centās sist plaukstas, vēl aizvien vienā rokā sažņaugusi spieķi.
– Bravo, Džūlij! Beidzot kāds neļauj Trejam sevi iebiedēt. Domāju, ka Monika būs izdarījusi pareizo izvēli.
Savaldījos, lai neatbildētu uz viņas smaidu, vēl īsti nezinādama, kuri ir mani sabiedrotie.
Eimija turpināja:
– Lūdzu, nāc ar mums uz māju, lai varam visu apspriest civilizēti. – Viņa pieskārās manai rokai ar saviem vieglajiem pirkstiem. – Lūdzu. Es mīlēju Moniku un nupat esmu uzzinājusi, ka vairs nekad viņu neredzēšu. – Viņa paraudzījās uz Bo. – Taču tas ir viņas dēls, un es gribu viņu iepazīt. Vēlos, lai viņš uzzinātu par savu māti. – Viņas zilās acis mani uzlūkoja ar atklātu skatienu. – Lūdzu, nāciet mums līdzi. Mums ir tik daudz kas jāuzzina.
Kārtējo reizi pabrīnījusies par neizbēgamību, kas pavadīja manu dzīvi tik ilgu laiku, es pamāju, juzdama, ka izvēles iespējas ir izsmeltas.
– Labi. Dodiet man stundu laika, un mēs būsim klāt. Es zinu adresi.
– Pateicos. – Eimija saspieda manu plaukstu un tad nolaida roku.
Es devos uz lifta pusi, kad Trejs man uzsauca:
– Zināt, vienā ziņā jums nav taisnība. Pagriezos un jautājoši uzlūkoju viņu.
– Jums nepieder pludmales māja. Man ir līgums, un es to varu jums parādīt.
Sajutu, kā krūtīs uzmutuļo dusmas.
– Ko jūs ar to gribat teikt? Monika man atstāja atslēgas ar sava advokāta starpniecību, norādot, ka man ir jāpārņem īpašums.
Viņš papurināja galvu.
– Puse no tā pieder man. Mūsu vectēvs to uzdāvināja man un Monikai. Mums abiem.
Tad kāpēc māja ir sabrukusi? Man gribējās to pajautāt, taču es savaldījos. Atšķirībā no viņa es nesteidzos izdarīt secinājumus un steigties ar pieņēmumiem pat tad, kad nekas šķietami neliecināja par pretējo.
Mūsu skatieni sastapās, un man likās, ka viņš mudina mani uzdot pēdējo jautājumu, kas vēl aizvien bija palicis neizteikts. Visbeidzot, pēc ilgāka klusuma brīža es noteicu:
– Vai jūs kādreiz viņu meklējāt?
Treja acis uz mirkli iepletās, ļaujot man saskatīt to pašu aizvainojumu un dusmas, ko saskatīju pati savās acīs katru reizi, kad ielūkojos spogulī.
– Katru dienu. Kopš viņas aizbraukšanas nav pagājusi neviena diena, kad es nebūtu viņu meklējis.
Izturēju viņa skatienu vēl īsu brīdi un tad atkal pagriezos uz lifta pusi, prātodama, vai beidzot būšu atradusi to, ko meklēju. Iekāpu liftā un nospiedu mūsu stāva pogu, vērodama, kā Monikas brālis un vecmāmiņa lēnām nozūd aiz durvīm, kas aizvērās, mūs nošķirot.
Piektā nodaļa
“Vētras brīdinājums: brīdinājums par vienu minūti ilgu vēju, kura ātrums sasniedz 55 jūdzes stundā vai vairāk un kas tiek vai nu prognozēts, vai novērots un nav tieši saistīts ar tropu cikloniem.”
Es braucu lēnām, cerēdama, ka domas mani panāks, un cenzdamās atcerēties kaut ko no Monikas kādreiz teiktā – kaut ko par Misisipi upi, kas atminas savus vecos krastus, pirms cilvēks mēģināja to pārveidot, un kā laiku pa laikam dižā upe cenšas atkal pieprasīt to, kas tai reiz piederējis.
Braucu