Liedaga koki. Kārena Vaita
nodzinkstot pret apakštasīti. Viņš pabungoja ar pirkstiem pa kāju un tad piecēlās. – Kā jūs iepazināties ar Moniku?
Izstāstīju viņam to pašu stāstu, ko biju stāstījusi Rejai Vonai – mēs satikāmies Eiba Holta gleznu izstādē.
– Tobrīd viņa bija nodzīvojusi Ņujorkā kādus piecus gadus un viņas vārds bija kļuvis zināms.
– Monika Ārmstronga. – Viņš izrunāja šo uzvārdu ar smīnu. – Nezināju, ka viņa ir mainījusi vārdu, līdz šopēcpusdien aprunājos ar viņas advokātu.
– Es pat nezināju, ka tas nav viņas īstais vārds, līdz… līdz viņa saslima un man visu izstāstīja.
– Tā viņai bija vieglāk slēpties, – viņš klusi noteica.
– Kāpēc viņa to gribēja? – Cieši satvēru savu kafijas tasi, gaidīdama viņa atbildi, un vieglā pulksteņa tikšķēšana uz kamīna dzegas bija vienīgā, kas liecināja par laika ritumu.
– Es nezinu, – viņš noteica nogurušā balsī, itin kā būtu jautājis un atbildējis uz šo jautājumu jau daudzas reizes pirms tam, un es gandrīz noticēju, ka viņš saka patiesību.
– Jums vajadzēs man pastāstīt, kā viņa nomira. Esiet tik atklāta, cik vien iespējams, un es pēc tam izlemšu, cik daudz no tā atklāt vecmāmiņai. Viņai jau tā ir grūti, tāpēc gribu aiztaupīt vēl lielākus pārdzīvojumus.
Iedzēru vēl vienu malku kafijas: cigoriņu aromāts man atgādināja Moniku un pirmo reizi, kad viņa skatījās, kā es to pagaršoju, jau pēc brīža vēlēdamās izspļaut.
– Pie vainas bija viņas sirds. Iedzimta sirdskaite, kuru atklāja tikai tad, kad jau bija par vēlu. Viņa bija iekļauta transplantācijas gaidītāju sarakstā… – Apklusu, sapratusi, ka neesmu pateikusi to, ko viņš patiesībā vēlas dzirdēt. – Viņa nomira mierīgi. Miegā. Viņa nebija viena. Monika ar Bo dzīvoja pie manis visu pēdējo gadu, tāpēc ka viņa nevarēja samaksāt īri un bija tik… vārga. Viņai vajadzēja palīdzēt pieskatīt Bo. Es gulēju uz izvelkamā krēsla dzīvojamajā istabā, un viņi ar Bo guļamistabā. Kādu dienu es iegāju viņu pamodināt un… – Aprāvos, nespēdama turpināt. – Man ļoti žēl. – Īsti nezināju, par ko. Žēl, ka viņš bija zaudējis māsu? Žēl, ka viņš to bija beidzot atradis, taču atradis par vēlu? Vai žēl, ka tā biju es, nevis Monika, kas nokļuvusi līdz Ņūorleānai?
Uzmanīgi uzlikusi tasi uz paplātes, es noteicu:
– Par portretu. Jūs teicāt, ka tas esot zagts.
– Jā, savā ziņā tā bija. Monika to nozaga. Tas atradās augšstāva vestibilā gadiem ilgi. Tāpēc tad, kad mana vecmāmiņa to ieraudzīja Mayer&Ryan skatlogā, viņa to pazina un piezvanīja man.
– Jūs gribat teikt, ka Monika paņēma to līdzi aizbraucot? – Tas pazuda, kad viņa aizbrauca, tāpēc secinājums bija acīmredzams. Mans vectēvs, Eimijas vīrs, mums teica, ka viņa to būs paņēmusi drošības dēļ. Kā jau jūs droši vien zināt, glezna ir ļoti vērtīga. Mēs pieņēmām, ka Monika būs to pārdevusi pirms daudziem gadiem, lai arī nespējām sadzīt tai pēdas. Un tagad mēs zinām, kāpēc.
Es saraucu pieri.
– Ne gluži. Mēs zinām tikai to, ka viņa to nepārdeva. Un ka viņa to atstāja man pēc savas nāves. – Palūkojos uz Treju. – Iedomājos, ka Monika atstāja to man tā paša iemesla dēļ, kādēļ, jūsuprāt, viņa to paņēma. Drošības dēļ. – Noriju siekalas, nolēmusi runāt tiešu valodu. Galu galā viņš bija jurists. – Man ir vajadzīga nauda. Bo dēļ. – Dziļi ievilku elpu, liekot sev turpināt. – Es piepeši zaudēju darbu un, godīgi sakot, izputēju. Man ir jāzina, vai glezna ir mana un vai varu to pārdot.
Viņa zilganzaļās acis uzmanīgi mani nopētīja.
– Un Bo? Vai par viņu arī ir iespējams vienoties?
Strauji pielēcu kājās, ar ceļgalu aizķerdama paplātes malu, tā ka visi uz tās esošie priekšmeti sašutumā nodžinkstēja.
– Es esmu Bo aizbildne. Un nevis jūs. Un man nākas pieņemt, ka ir kāds iemesls, kādēļ Monika tā rīkojās. Cerēju, ka varēšu zēnam ļaut iepazīties ar Monikas – ar viņa – ģimeni, kamēr mēģināšu saprast, kas viņai lika bēgt tik tālu un tik ātri no jums visiem. Un, kamēr nebūšu to sapratusi, es nekādā ziņā neiesaistīšos sarunās par Bo. Ja gribat ar viņu tikties, jums nāksies to kārtot ar manu starpniecību.
Ārēji Trejs likās nesatricināms, taču es ievēroju, kā vīrieša žoklī sāk pulsēt dzīsliņa un viņš sakož zobus tieši tāpat, kā to bija darījusi viņa māsa.
– Viņam ir ģimene. Viņam ir mājas. Šeit, pie mums. Un jūs, – viņš dūra ar pirkstu manā virzienā, – atstājāt viņu viesnīcas numurā. – Viņa skatiens bija ass.
Treja vārdi bija sāpīgi, jo es vēl aizvien turpināju to sev pārmest, tomēr atteicos nodurt acis.
– Tāpēc, ka Monika no jums aizbēga. Man nebija ne jausmas, kādi cilvēki jūs esat, un es darīju visu iespējamo, lai pasargātu Bo. Monika man uzticējās, ieceļot mani par viņa aizbildni. Mani, nevis jūs. Un jūs viņam esat sveši. Nepadariet to par cīņu, kurā vienīgais zaudētājs var būt tikai Bo.
Trejs nepakustējās, kamēr es runāju. Tas mani kaitināja, taču es neapsēdos.
Viņš lēnām piecēlās, viegli pārspēdams manas piecas pēdas un sešas collas.
– Un pludmales māja? Vai esat izdomājusi, ko jūs iesāksiet ar to? Atcerieties, ka puse no tās pieder man.
Ievilku plaušās gaisu, iztēlodamās, ka atkal saožu ūdens smaržu un saskatu salauztos ozolus un spokainos lieveņa pakāpienus.
– Ceru, ka tā ir ko vērta, jo, kā jūs droši vien zināt, tur nav nekā cita, izņemot smiltis, dubļus un ozolu.
Viņa atbilde bija skarba.
– Esmu to redzējis. Biežāk, nekā man būtu gribējies. Un tur ir daudz vairāk par smiltīm, dubļiem un koku, taču nedomāju, ka jūs to sapratīsiet.
Ieklausījos, kā viņš veido vārdus, savādi noapaļodams patskaņus, un atkal sajutu ilgas pēc Monikas. Tas pastiprināja manas dusmas.
– Ir pagājuši pieci gadi kopš viesuļvētras “Katrīna”, taču tur nekas nav atjaunots. Vai jūs domājāt, ka viņa neatgriezīsies un tāpēc nav svarīgi, vai jūs tur kaut ko atjaunojat vai nē?
Treja žoklī turpināja pulsēt dzīsliņa, un uz mirkli man likās, ka viņš neatbildēs, tomēr es atteicos nodurt acis. Gadu gaitā biju pieradusi uzdot neērtus jautājumus augstāk stāvošiem cilvēkiem. To bija viegli paveikt, ja nebija nekā, ko zaudēt.
– Es gaidīju viņu atgriežamies. – Viņš apklusa. – Lai mēs varētu to atjaunot kopā. Man nelikās pareizi darīt to bez viņas.
Mana sirds sažņaudzās krūtīs, labi saprotot, ko tieši viņš gribējis teikt. Nevēlēšanās atjaunot māju bez māsas bija saistīta ar to pašu iemeslu, kura dēļ es vairs nekad nepētīju mākoņus.
Es nokremšļojos.
– Ja tas ir mierinājums, es nedomāju, ka Monika zināja par mājas sabrukšanu. Nezinu, vai tāpēc, ka viņa bija optimiste, vai tāpēc, ka deva priekšroku dzīvošanai iedomu pasaulē. Mēs visi redzējām ziņu sižetus par viesuļvētru. Lielākā daļa bija veltīti Ņūorleānai, taču Biloksi un mājas dēļ mēs skatījāmies ziņas par līča piekrasti. Šķiet, mēs abas pieņēmām, ka “Upesdziesma” ir pietiekoši veca un izturējusi jau daudzas vētras, tāpēc tai vajadzētu izturēt arī “Katrīnu”.
Trejs