Sâkums. Дэн Браун
rožukroni, pārveidojot to par kaut ko tādu. Un tomēr Reģents bija iegalvojis Avilam, ka ārkārtas situācijās grēku atlaišanas noteikumi var kļūt nedaudz brīvāki.
"Ja uzdevums ir tik svēts, Dieva piedošana ir garantēta," Reģents bija solījis.
Ne vien Avilas dvēselei, bet arī miesai bija garantēta atpestīšana no ļaunā. Viņš uzmeta skatienu tetovējumam uz plaukstas.
Tāpat kā senā Kristus monogramma jeb krismons, arī šis simbols sastāvēja tikai no burtiem. Pirms trim dienām Avila to bija iededzinājis ar adatu un tintes riekstu, tieši tā, kā viņam pavēlēts, un tetovējuma vieta vēl aizvien bija jutīga un sarkana. Reģents apgalvoja: "Ja tevi notvers, tev atliks vienīgi parādīt plaukstu saviem sagūstītājiem, un jau pēc dažām stundām atkal būsi brīvs. Mēs esam pārņēmuši valdības visaugstākos līmeņus."
Avila jau bija kļuvis par liecinieku šai biedējošajai ietekmei, un viņam šķita, ka tā ietin viņu gluži kā sargājošs apmetnis. "Joprojām pastāv tie, kuri ievēro senās tradīcijas." Avila cerēja kādu dienu pievienoties šīs elites rindām, taču pagaidām jutās pagodināts par jebkādu sev atvēlētu lomu.
Tukšajā tualetē Avila izvilka telefonu un uzspieda viņam nosaukto numuru, kuru neviens nevarēja noklausīties.
Kāds atsaucās pēc pirmā pīkstiena:
– Jā?
– Esmu pozīcijā, – Avila atteica, gaidīdams pēdējās norādes.
– Labi, – Reģents sacīja. – Jums būs tikai viena iespēja. Ir būtiski svarīgi to izmantot.
Vienpadsmitā nodaļa
Trīsdesmit kilometru attālumā no Dubaijas mirdzošajiem debesskrāpjiem, mākslīgi veidotajām salām un slavenību izklaides villām pie upes slejas Šārdža – Apvienoto Arābu Emirātu ultrakonservatīvā islāma kultūras galvaspilsēta.
Tajā atrodas reģiona izcilākās universitātes un vairāk nekā sešsimt mošejas. Šārdža tiek uzskatīta par garīguma un zināšanu virsotni. Šādu stāvokli nodrošina gan milzīgas naftas rezerves, gan valdnieks, kurš uzskata, ka viņa tautas izglītība ir svarīgāka par visu pārējo.
Tajā vakarā Šārdžas visu mīļotā allamas Saīda al-Fadla ģimene bija sapulcējusies, lai noturētu privātu lūgšanu ceremoniju. Tā vietā, lai skaitītu tradicionālo nakts lūgšanu tahadžudu, viņi lūdzās, lai atkal atgrieztos viņu karsti mīlētais tēvs, tēvocis un vīrs, kurš iepriekšējā dienā bija pazudis, neatstājot nekādas pēdas.
Vietējā prese nupat bija paziņojusi Saīda kolēģa apgalvojumu, ka parasti tik savaldīgais allama pirms divām dienām pēc atgriešanās no Pasaules reliģiju parlamenta bijis "neparasti satraukts". Kolēģis piemetināja, ka neilgi pēc Saīda atgriešanās esot nejauši noklausījies, kā viņš neierasti kaislīgi ar kādu strīdas pa telefonu. Saruna noritējusi angļu valodā, tāpēc kolēģis to nesaprata, taču bija gatavs apzvērēt, ka dzirdējis, kā Saīds vairākas reizes piemin vārdu "Edmonds Kiršs".
Divpadsmitā nodaļa
Ejot ārā no spirāles, Lengdona domas drudžaini virmoja. Saruna ar Kiršu bija izrādījusies gan aizraujoša, gan satraucoša. Neatkarīgi no tā, vai Kirša apgalvojums bija pārspīlēts, šis datorzinību speciālists nepārprotami bija atklājis kaut ko tādu, kas, pēc viņa domām, varēja izraisīt paradigmu maiņu visā pasaulē.
"Atklājums, kas ir tikpat nozīmīgs kā Kopernika secinājumi?"
Beidzot iznācis no savērptās būves, Lengdons juta, ka viņam viegli reibst galva. Viņš pacēla radioaustiņas, ko pirmīt bija atstājis uz grīdas.
– Vinston? – viņš ievaicājās, uzlicis ierīci galvā. – Vai jūs mani dzirdat?
Kaut kas klusi noklikšķēja, un datorizētais britu ekskursiju vadītājs atkal bija klāt.
– Esiet sveicināts, profesor. Jā, es esmu tepat. Kirša kungs lūdza, lai aizvedu jūs līdz personāla liftam, jo mums ir pārāk maz laika, lai dotos atpakaļ uz ātriju. Viņš bija pārliecināts, ka jūs pratīsiet novērtēt mūsu milzīgo personāla liftu.
– Cik mīļi. Viņš zina, ka man ir bail no šaurām, slēgtām telpām.
– Tagad arī man tas ir zināms, un es to neaizmirsīšu.
Vinstons pa telpas sānu durvīm izvadīja Lengdonu gaitenī ar betona grīdu un nišu ar liftiem. Kā jau bija solīts, lifts izrādījās milzīgs. Tas nepārprotami bija paredzēts apjomīgu mākslas darbu pārvadāšanai.
– Augšējā poga, – Vinstons sacīja, kad Lengdons bija iekāpis liftā. – Trešais stāvs. – Kad lifts apstājās vajadzīgajā vietā, Lengdons izkāpa. – Tā, – audiogids priecīgā balsī turpināja. – Mēs iziesim cauri galerijai, kas atrodas pa kreisi no jums. Tas ir vistaisnākais ceļš uz zāli.
Paklausot Vinstona norādēm, Lengdons izsoļoja cauri plašai galerijai, kurā bija izvietotas vairākas dīvainas mākslas instalācijas: tērauda lielgabals, kas šāva pret baltu sienu staipīgus sarkana vaska pikučus, no stiepļu režģa veidota kanoe laiva, kas acīmredzami nebūtu spējusi noturēties uz ūdens, un miniatūra, no pulēta metāla klucīšiem darināta pilsētiņa.
Tuvojoties galerijas izejai, Lengdons pieķēra sevi galīgā neizpratnē skatāmies uz apjomīgu darbu, kas ievērojami izcēlās starp pārējiem.
"Nu man ir pilnīgi skaidrs, ka esmu atradis visdīvaināko mākslas darbu visā muzejā."
Visas telpas platumā bija izvietots liels daudzums koka vilku. Tie garā rindā skrejot šķērsoja galeriju, augstu palēcās un spēcīgi ietriecās caurspīdīgā stikla sienā, kur nedzīvi sakrita lielā kaudzē.
– Šī darba nosaukums ir "Neprātīgais skrējiens", – Vinstons nelūgts paskaidroja. – Deviņdesmit deviņi vilki akli skrien sienā. Tie simbolizē bara mentalitāti un drosmes trūkumu, kas neļauj novirzīties no normas.
Pēkšņi Lengdons aptvēra šī simbolisma ironiju. "Man ir aizdomas, ka Edmonds šovakar iespaidīgi novirzīsies no normas."
– Ja jūs tagad turpināsiet ceļu taisni uz priekšu, – Vinstons sacīja, – pa kreisi no tā krāsainā romba jūs ieraudzīsiet izeju. Šo darbu ir radījis viens no Edmonda iecienītākajiem māksliniekiem.
Lengdons sev priekšā ieraudzīja koši krāsaino gleznu un tūlīt pazina mākslinieka otai raksturīgos ķeburus, pamatkrāsas un rotaļīgi lidinošos aci.
"Žuans Miro," Lengdons nodomāja. Viņam vienmēr bija patikuši slavenā barselonieša draiskie darbi. Šķita, ka tie ir kaut kas vidējs starp bērna krāsojamo grāmatu un sirreālista apgleznotu vitrāžu.
Piegājis pie mākslas darba, Lengdons pēkšņi satrūkās un apstājās. Tā virsma bija pilnīgi gluda, un uz tās nebija redzams neviens otas triepiens.
– Vai tā ir reprodukcija?
– Nē, oriģināls, – Vinstons atteica.
Lengdons ieskatījās vērīgāk. Varēja skaidri redzēt, ka darbs izdrukāts ar lielformāta printera palīdzību.
– Vinston, tas ir izdrukāts! Tas pat nav uzgleznots uz audekla.
– Es nestrādāju ar audeklu, – Vinstons atbildēja. – Es radu mākslu virtuāli, un pēc tam Edmonds man to izdrukā.
– Pagaidiet, – Lengdons neticīgi pārtrauca. – Vai tas ir jūsu darbs?
– Jā, es mēģināju atdarināt