Slimnīca čusku kalna. Edgars Auziņš
Repka, klausies māti.
Mēs klusējām līdz pat krogam. Lensam nebija sejas, es uztvēru viņa skatienus vispirms uz sevi un pēc tam uz savu meitu. Viņš saknieba lūpas un pakratīja galvu, it kā sevī rīkotos nedzirdams strīds.
Aunu raga krodziņā ienāca aristokrāts ar glīti ģērbtu meiteni, un no tā iznāca trīs ļaudis. Priekšā gāja gara auguma sieviete, jauna sieviete nesa apjomīgu čemodānu un grozu, mazulis vieglā kokvilnas kleitiņā staigāja ar galvu noliektu, lelli aiz roktura turot.
Lenss palika ielas otrā galā. Viņš neiegāja krodziņā. Vienojāmies, ka viņš šeit atvadīsies no mums un neies uz staciju, lai nerastos aizdomas. Lenss apsēdās uz krēsla pretī apavu spīdējam: viņš atradās ērti uz stūra.
«Nāc, Lori, iesim,» es klusi uzsaucu savai meitai.
Bet Glorija, apmulsusi, turpināja vērsties pret Lensu.
– Kāpēc tētis nav ar mums? – viņa jautāja un norūca.
Es apsēdos viņam blakus.
– Tas ir nepieciešams, Repka.
Pagājām vēl dažus soļus. Es nevarēju to izturēt un arī atskatījos. Lenss sēdēja noliecies uz priekšu, it kā vēlētos palikt viņam tuvu pēc iespējas tālāk. Pavadiet mūs vismaz ar skatienu.
Mēs iekārtojāmies trešās klases karietē. Man nav sveša braukšana uz cietajiem bagāžniekiem. Pasažieri grūdās un tīklos un ejās ievietoja daudzus stumbrus. Glorija iespiedās stūrī pie loga un piespieda Katarinu sev klāt. Nerīnas kundze apsēdās pretī un modri skatījās apkārt uz kaimiņiem.
Drīz atskanēs svilpe un vilciens mūs aizvedīs uz jaunu dzīvi. Es aizliedzu sev domāt par Lensu. Tiklīdz es iedomājos, ka tagad viņu drīz vairs neredzēšu, asaras ritēs pašas no sevis.
Lorija piespieda degunu pie stikla.
«Tēti…» viņa čukstēja.
«Tētis nenāks, mazā.» Tētis ir ļoti aizņemts…
– Tēti! – meita iekliedzās un dauzīja ar rokām pa logu.
Atskanēja diriģenta svilpe, es ieliku meitu klēpī un cieši apskāvu.
Trokšņi izplūda tvaiki, riteņi grabēja un klabēja. Vilciens raustījās un lēnām kustējās. Es atspiedos uz sola cietās atzveltnes un aizvēru acis. Esmu pieaugusi spēcīga meitene. Es varu tikt galā.
– Tēti! – Glorija atcirta.
– Ššš, esi kluss, tētis nē…
«Grēcija,» sacīja mīļotā balss.
Es nodrebēju un atvēru acis. Lenss stāvēja ejā. Izplukusi, no ātras skriešanas sasvīdušiem matiem, atpogātā mētelī.
«Es nevarēju… laist tevi vaļā…» viņš teica, smagi elpodams.
– Tēti! – Lorija čīkstēja.
Vīrs paņēma meitu rokās un vainīgi skatījās viņai pāri pakausi.
«Labi, ka es no rīta skrienu,» viņš smaidot sacīja.
«Jā,» es nošņācu.
Un viņa pati vēlējās, tāpat kā Lorija, čīkstēt no prieka. Mēs esam kopā! Tagad viss noteikti ritēs gludi!
*** 7 ***
Negaidījis, kad konduktors pienāks, lai pieprasītu biļeti, Lenss devās pie vilciena vadītāja. Pusmūža goblins skatījās uz viņu augšup un lejup.
– Kaut kas, meistar?
«Kungs,» Lenss viņu izlaboja. – Mon kungs.
«Kungs Jolk, jūsu rīcībā,» goblins nolieca galvu. «Ko jūs gribējāt, kungs…» pauze pēc šī vārda bija nedaudz garāka nekā nepieciešams, «Pr.
«Redziet, es tik ļoti steidzos, ka aizmirsu savu maku.» – Lenss atbruņojoši pasmaidīja. – Ne biļetes, ne banknotes, ne čeku grāmatiņas. Tas izrādījās ļoti neveikli.
Greisai ceļojuma somā bija pavisam maza summa – tikai dažādiem ceļojuma sīkumiem. Trešās klases pasažieri nenēsā līdzi izspiedušos makus, pilnus ar skaidru naudu. Un pats Lenss, izejot no mājas, paķēra tikai dažas mazas monētas: gadījumam, ja viņam būtu jāmaksā kabīnes vadītājam. Viņa lokā esošie cilvēki uz spēli aiznes tikai čeku grāmatiņu vai banknotes. Veikalnieks, vai drēbnieks, vai… kur nu kurš, pirkumu fiksēs un mēneša beigās atsūtīs rēķinu. Bet pat tad, ja viņam būtu līdzi čeku grāmatiņa, čeka rakstīšana būtu kā vilcienā ar milzīgiem burtiem uzrakstīt «Lancelota Datona bija šeit».
«Tas bija patiešām neērti,» goblins piekrita. «Būs īpaši neērti izlaist tik pieklājīgu kungu tuvākajā stacijā.»
– Vai tiešām neko nevar darīt? – Lenss noņēma gredzenu no pirksta.
– Nāc, nav bezcerīgu situāciju. – Goblins no sienas skapja paņēma piezīmju grāmatiņu un pildspalvu ar tintnīcu. – Nākamais vagons pie vilciena galvas ir otrās klases, iedod zīmīti konduktors. Pirmajā brīvs palika tikai servisa nodalījums. – Viņš jēgpilni pasmaidīja.
Lenss garīgi iesmējās: ar gredzenu, ko viņš nolika uz galda, varēja nopirkt trīs pirmās klases nodalījumus. Tomēr lombards par to nedos patieso cenu…
«Man ir vajadzīga trešā klase, paldies,» viņš teica.
Goblina uzacis pacēlās uz augšu.
– Hm. Nu, ja jūs to vēlaties.
– Piekto karieti, lūdzu.
Goblins uzrakstīja pildspalvu uz papīra. Viņš pacēla galvu.
– Piedodiet par manu atklātību, Mona kungs, bet trešās šķiras karietē jūs būsiet kā pāvs starp zvirbuļiem.
Bet goblinam taisnība. Kad Lenss ielidoja vilcienā, viņš tam nebija noskaņots, taču pa ceļam pie priekšnieka vairākas reizes uztvēra pārsteigtus skatienus. Pirmās klases pasažieriem nav nekāda darīšana ar pūli.
«Es saprotu,» Lenss pievilka.
– Man ir viens diriģents, vesels puisis, tāpat kā tev. Es domāju, ka viņš dalīsies ar savu mēteli, ja pareizi prasīs.
Lenss attaisīja atslēgu piekariņu no pulksteņa ķēdes un nolika to uz galda.
«Es tagad iešu, pagaidi nedaudz,» goblins izkāpa no aiz galda.
– Vai atļausiet man izmantot rakstāmrīku?
– Noteikti.
Lenss iemērca pildspalvu tintnīcā un sastinga, domādams. Pareizie vārdi nenāca prātā. Tēvs priecāsies, uzzinot, ka ir aizgājis. Visas dienas, kas bija pagājušas kopš slepkavības mēģinājuma, viņš nekad nav noguris atkārtot, ka visiem trim ir jāpamet galvaspilsēta. Ka lordkancleram ir pietiekami daudz rūpju, neuztraucoties par savu spītīgo dēlu. Taču ne šie vārdi lika Lensam par visu aizmirst, bet gan viņa meitas skatiens. Tu vari sev stāstīt, cik gribi, ka Nerīnas kundze ir pieredzējusi kaujas burve un spēs nosargāt meitenes daudz labāk nekā viņš pats, kuram nekad īsti neveicās kaujas burvestības. Jūs varat atcerēties daudz, daudz vairāk pareizo vārdu. Bet viņi visi izgaisa pirms vienas domas: kaut kas notiks, un viņa nebūs.
«Čau tēt! Es sekoju jūsu padomam. Ja kaut kas notiek, jūs zināt, kur mūs meklēt.
Uzburot uz pirksta gala liesmu, Lenss izkausēja zīmogvaska malu, aizzīmogojot vēstuli, pavilka sev pretī citu lapu, uzrakstīja un aizzīmogoja parādzīmi.
Palicis pēdējais.
«Sveika, Karīna! Atvainojiet, ka lūdzu jums palīdzību, bet sagadījies, ka tagad