Slimnīca čusku kalna. Edgars Auziņš
šķietami bezjēdzīgu zinātkāri draudzīgas sarunas laikā. Bet diez vai viņi atnāks pie Karīnas. Attiecības starp viņiem palika ne pārāk siltas, un pēc tam, kad viņa apprecējās, tās pilnībā aprobežojās ar retām biznesa tikšanām – pati Karīna sāka izvairīties no komunikācijas. Saskaņā ar baumām, viņas vīrs bija izmisīgi greizsirdīgs uz viņas neveiksmīgo līgavaini.
«Paldies par palīdzību un vēlreiz atvainojos par sagādātajām grūtībām.»
Pārējās divas viņš iesaiņoja šajā vēstulē un aizzīmogoja arī to. Viņš nodeva iegūto paku atgriezušajam goblinam.
– Jolka kungs, jums par manām lietām īstu cenu nedos, bet es gribētu tās paturēt. Šajā iepakojumā ir vēstule un parādzīme. «Viņš nosauca summu, un goblins izbrīnā mirkšķināja acis. «Jūs aiznesiet to Monnai Random kopā ar gredzenu un piekariņiem, viņa jums samaksās.»
Ļaujot vīram būt greizsirdīgam, Karīna vienlaikus turēja savās rokās visas ģimenes finanses, ar dzelžainu dūri kārtojot mājsaimniecību ar tādu pašu skrupulozitāti kā savulaik apskatījusi slimnīcas.
– Paldies, Mon kungs. – Goblins paņēma aploksni un pasniedza Lensam mēteli ar plāksteriem uz elkoņiem. – Lūk, ja lūdzu.
Lenss attaisīja pulksteni no vestes, paslēpa to kabatā kopā ar ķēdi un salocīja mēteli un vesti ar oderi uz āru.
Jaunais-vecais mētelis izrādījās par mazu un nežēlīgi saspiedās zem rokām.
«Pierodiet pie tā, Mona kungs,» Lenss pie sevis iesmējās. «Tiem pieticīgiem pilsētniekiem kā jūs drēbes nav izgatavojuši labākie galvaspilsētas drēbnieki.»
*** 8 ***
Stacijā nebija perona. Lenss nolēca no pakāpiena uz akmeņiem pilnās zemes un pasniedza roku, palīdzot sievai nokāpt. Greisa izņēma Loriju no vilciena. Saimniece Nerīna rāpoja lejā pa pakāpieniem, stenēdama, ar vienu roku smagi atspiedusies uz Lensu un ar otru atbalstot svārkus. Viņa iekliedzās, kad kariete sāka kustēties, un apgāzās ar galvu zemē, gandrīz nometot Lensu.
Dīvaini, līdz šim pieredzējušais miesassargs bija uzvedies pavisam savādāk. Viņš paskatījās apkārt. Arī dzelzceļa stacijas nebija, tikai kādus desmit jardus tālāk atradās koka šķūnis, aiz kura pļavā ganījās ducis govju. Kāds vecs vīrs zem nojumes košļāja zāles stiebru. Tas nozīmē, kam šī izrāde bija paredzēta.
Lenss iztaisnoja mēteli. Vakar, ieraugot viņu «jaunā lietā», Greisa noelsās: «Kam tu izskaties!» Neuzklausot iebildumus, viņa lika viņam izģērbties līdz kreklam, izvilka no somas maisiņu, no kurienes viņš izņēma adatu, diegu un mazas šķēres. Lenss mēģināja iebilst: nav jēgas bojāt acis šūpojošā vilcienā, taču viņa sieva palika nelokāma.
«Ģērbties reti, tas nenozīmē staigāt kā putnubiedēklim,» viņa sacīja, saplēsdama mēteļa oderi.
Līdz šim Lenss bija pārliecināts, ka viņa sievas mīļākais rokdarbs bija smalki izpildītas ķirurģiskās šuves. Zināmā mērā tā bija taisnība: Greisa labprātāk pavadīja savu brīvo laiku, lasot grāmatas vai kopā ar Loriju. Bet viņa joprojām bija šuvēja īpašnieku meita. Kad mētelis atgriezās pie Lensa, tas pārstāja plēsties uz pleciem un griezties padusēs, un pogas pārstāja šķirties uz krūtīm. Tiesa, es joprojām nesēdēju perfekti, taču nav vajadzības prasīt neiespējamo.
Lenss vēlreiz nogludināja grīdas, pirms paņēma savas mantas. Greisa pamanīja šo žestu.
«Tiklīdz būsim kaut nedaudz samierinājušies, es nopirkšu lētu audumu un uzšušu jums drēbes, lai aizstātu šo negodu.»
«Nav nekādas vajadzības,» viņš protestēja.
– Kas man vēl jādara? – viņa paraustīja plecus. – Lorija! Lorija, nāc šurp!
«Ļaujiet mazulim skriet,» iejaucās Nerīnas kundze. – Palika pārāk ilgi, nabadzīte.
Pats Lenss bija gatavs lēkāt uz vienas vai otras kājas kā meita. Pēc dienas, kas pavadīta, sēžot uz cieta vilciena soliņa, šķita, ka viņa dibens būtu ieguvis sola formu un mugurā būtu iedurts miets. Miega trūkums neuzlaboja ne pašsajūtu, ne garastāvokli: Lorija laimīgi gulēja visu nakti, saritinājusies vecāku klēpī, Nerīnas kundze, šķiet, varēja gulēt jebkur un kā vien gribēja, bet viņai ar Greisu bija. grūts laiks. Zem sievas acīm bija ēnas, viņa kustējās saspringti un ierobežoti: arī viņa, šķiet, bija nokalpojusi savu laiku pasaulē.
– Govis! – Glorija iesaucās un metās uz pļavas pusi.
Saimniece Nerīna ar strauju kustību satvēra viņu aiz svārkiem.
– Dod man pildspalvu, iesim un paskatīsimies kopā. «Viņa pamāja ar galvu uz mājām aiz pļavas. – Ej, mēs tevi panāksim. Šeit joprojām nav kur pazust.
Lenss vēlreiz paskatījās apkārt. Aiz tiem pret horizontu stiepās dzelzceļa sliedes, sagriežot pļavu divās daļās. Apmēram divsimt jardu aiz sliedēm un pļavas bija zaļa meža siena. Šajā pusē sliedēm cauri pļavai uz pilsētu veda zālē izmīdīta taciņa. Virs koka karkasiem un šindeļu jumtiem slējās mūra mājas, viens, likās, pat trīs stāvus augsts, un tālāk apvārsni aizsedza kalns, kur brūnajās akmens nogāzēs šur tur zaļoja zāle un krūmi.
Viņi virzījās uz pilsētu, atstājot ganāmpulku aiz sevis.
– Tas ir Čūsku kalns? – Greisa jautāja, šķieldama pret sauli.
– Var būt.
Lenss atskatījās uz pērkona dārdi. Izmetis savas mantas, viņš noķēra Loriju, kura lidoja no visām mazajām kājiņām. Mazulis čīkstēja, paceļot viņu virs galvas, griežot apkārt.
– Vēl, tētiņ, vēl!
– Pietiek, Rāceņ, – iejaucās Greisa. – Tētis ir noguris.
– Nekas. Mēs visi esam noguruši.
Viņš pagrieza galvu, meklēdams zīmes ar ielu nosaukumiem, taču, pat ja tādas bija, caur blīvajiem priekšdārzu apstādījumiem, kas ieskauj mājas, tās nevarēja saskatīt.
Aiz muguras atskanēja sirdi plosoša čīkstēšana, Lenss pielēca un sniedzās pēc burvības. No alejas ar mežonīgu čīkstēšanu izlēca cūka, kurai mugurā karājās mazs goblins, turēdams ausis. Netālu skrēja mazs vilku mazulis, metās augšā un mēģināja nokost cūkas šķiņķi. Aiz viņiem aizlidoja bērnu bars, kas kliedza kā cūka. Lorija iekliedzās un metās viņiem pakaļ, bet Nerīnas kundze atkal aizķēra viņu aiz svārkiem.
«Šķiet, ka mazulim šeit patīk,» viņa pasmaidīja.
«Vismaz kādam šeit patīk,» Lenss nodomāja.
Vai viņš kļūdījās, sūtot savu ģimeni uz šādu tuksnesi? Salīdzinot ar Čūsku kalnu, pat Cūkas nagu šķita rosīga metropole.
«Man arī šeit patīk,» sacīja Greisa. – Klusi.
Atspēkojot viņas vārdus, bērnu banda, jau bez cūkas, metās kliedzot pretējā virzienā. Vecākais, apmēram septiņus gadus vecs cilvēkpuika, basām kājām, ceļgalos saplēstām biksēm, apstājās, ziņkārīgi raudzīdamies uz svešiniekiem.
– Sakiet, kur ir Sunny Lane? – Lenss viņam jautāja.
– Nāc, es tev parādīšu. – viņš svarīgi teica. Sākumā viņš kustējās lēni, it kā cenšoties piešķirt sev kādu cieņu, bet pēc pāris minūtēm apmaldījās un sāka izlaist.
Viņi šķērsoja pilsētas centru. Uz trīsstāvu mājas bija zīme «ugunsdzēsēju dienests», uz kaimiņmājas – «rātsnams», un blakus «Raushas kundzes universālveikals». Lenss