Nodevība. Es atmaksāšu!. Edgars Auziņš
Ar sirdi galā… Un, kad tu uz viņu paskaties, viņš ir tīrs eņģelis.
Kuce.
Tātad Smirnova kunga plāns darbdienas vakaram pēc rītdienas ir šāds: biznesa tikšanās, tad mani kaut kur izklāt uz biroja dīvāna un pēc tam atkal risināt svarīgus biznesa jautājumus? Vai viņš to var izdarīt? Es nopriecājos un ar riebumu atzinu savu vājumu: šis tas izdosies.
Atlikušo nakts daļu pavadīju, skatoties uz sirds karaļa karti, uz kuras aizmugures Stass bija neuzmanīgi uzrakstījis adresi (it kā es to nezinātu!) un laiku (varētu domāt, ka man bija iespēja to aizmirst!). Un arī, godīgi sakot, es biju piedzēries viskaunīgākajā veidā, dzerot konjaku, ko biju nopircis pa ceļam uz mājām, un dzēru savas problēmas. Rīts bija prognozējami nedraudzīgs, bet galvassāpes man izdevās pārspēt ar tabletēm, tāpēc uz darbu savā māju uzņēmumā devos diezgan priecīgs.
Es uzreiz ieskrēju virpulī: piegādes, piegādes, pirkumi, pirkumi, pirkumi, bolloki, Dievs, piedod man… Ups! Un bija pusdienas laiks. Nedaudz samulsis, es izdomāju un pasaucu Natašu malā:
– Klausieties, vai jums ir adrese, kur atrast pienācīgu skaistumkopšanas salonu ar holistisku pieeju? Ziniet, vienkārši viss.
– Ak, – Nataša uzacis uzacis uzacis. – Kas notiek?
"Tu deries!" – nodomāju sev, un es tikai klusi viņai pasmaidīju. Es negribēju viņai teikt, ka rīt iekāpšu liftā un braukšu uz mūsu daudzstāvu mājas augšējo stāvu, lai… Ak! Lai veltītu pāris stundas (vai cik stundas viņš plāno?) mīlēšanās ar manu saimniek.....
Nataša man deva salona adresi, kurā viņa regulāri ieradās, un pēc mana lūguma pierakstīja mani arī uz rītdienas rītu pie pazīstama meistara. Nu, vismaz kaut ko. Vismaz šeit kaut kādas atsevišķas pūles nebūs jāpieliek. Nebija šaubu, ka man noteikti būs vajadzīgi kosmētiķa, vizāžista, friziera (arī intīmā) pakalpojumi, tā ka vismaz šajā gadījumā man nebūs jāšaustās, man nebija jāšaubās.
Pēc rīta procedūrām ātri ieskatoties savā ķermenī, atklājās acīmredzamais: šķiršanās procesa laikā, kas mani vairākkārt bija iedzinis drūmumā un vispārējā naidā pret visu cilvēci vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā, es biju sevi sakropļojusi. Vai varbūt tas ir labi? Varbūt tikai šādā veidolā uz "randiņu" pie Gaismas Smirnova kunga un parādīties uz "randiņu" pie Smirnova kunga…? Viņš grib manu ķermeni bez manis? Nu, lai viņš to dabiskā veidā dabū, tādu, kāds tas ir!
Diemžēl! Uzmundrināt sevi ar šādiem plāniem es varēju, cik vien gribēju, bet tiešām parādīties Stasa Smirnova priekšā ar krūmu uz bārdas, nesakoptiem papēžiem un novārtā atstātu manikīru…? Ak, nē! Nekas cits, tikai ne tas! Es varu (un man vajadzētu!) kaunēties par savām narkotikām, bet ne par to!
Jā! Es biju izlēmis! Es biju gatavs turēt savu vārdu un atdot Stasam savu zaudējumu, kā mēs bijām vienojušies, bet… Bet cik neērti es jutos! Es jutos kā sūds! Un, atklāti sakot, es biju bailīgi nobijies. Man nebija lielas pieredzes intīmās lietās. Agri apprecējos ar savu toreiz mīļo mīļoto Maksimu, un kopš tā laika duci gadu manā dzīvē bija tikai viens vīrietis. Viņš. Mans vīrs. Kurš, kā nesen atklājās, nemaz nebija man uzticīgs.....
Es nevarēju aizmigt, tāpēc atkal aizgāju pa slidenajiem slīpumiem – aizgāju uz internetu, lai lasītu sieviešu forumus. Un ne tikai lasīju. Man bija ļoti spēcīga vēlme pajautāt, uzzināt, saprast, kā citi būtu rīkojušies manā ne visai ierastajā vietā. Interneta brīnišķīgā anonimitāte ļāva man runāt par jebko, nebaidoties, ka no rīta saņemšu kalnu tenku un slīpu skatienu, tāpēc es nolēmu to darīt.
"Es zaudēju kārtīm vīrietim. Tā bija seksa spēle. Ko darīt?" – Es uzrakstīju un ar saspringtu sirdi nospiedu pogu, lai izveidotu diskusiju pavedienu.
"Muļķības," uzreiz atbildēja kāds avatārs melnā cepurē ar platām malām.
"Vai pats cilvēks ir labs? Vai krokodils?" – uzrakstīja (un tieši tā tas arī ir!) cits.
Es padomāju un atbildēju godīgi:
"Tas nav mans sapņu tips. Bet no formālā viedokļa – ļoti."
"Noteikti muļķības," uzreiz iespraucās tas cepurē.
"Ak, mans Dievs, vienkārši ej un drāzies pats. Tas ir gabals kūka!"
"Kur ir vietas, kur izskatīgi vīrieši spēlē kārtis, lai spēlētu seksu? Es sevi tā pazaudētu! Es tā zaudētu!"
"Tev nav krusta. Ko jūs iesakāt darīt sievietei? Jums jādodas uz policiju!"
"Es tev saku, ka viņa muļķojas. "Viņa ir nepietiekami izstīdzējusi un neglīta. "Viņa vienkārši sēž un sapņo. Turpini sapņot, idiote!"
"Tu muļķis!"
"Un es dotu…"
"Meitene, iepazīsimies. Mani sauc Murads. Kur tu dzīvo? Vai vari man nosaukt savu numuru?"
Un tad bam! – dzimumlocekļa fotogrāfija pilnā augumā. Tā dzimumlocekļa fotogrāfija, par kuru esat tikai dzirdējuši?
Es nopriecājos par piedāvāto "laimi", nervozi pasmējos, aizvēru cilni un atslējos uz spilveniem.
11. nodaļa
Interesanti, kāds dzimumloceklis ir Stasam Smirnovam? Vārpsta, kā viņš pats to definēja. Taukains? Plāns? Garš vai ne? Ko darīt, ja tas būs ne tikai neērti, bet arī sāpīgi…? Bet viņš taču nav sadists, lai… Lai gan… Ko viņš teica par spēli "punkts"? Ka viņu interesē arī šis formāts? Māmiņ! Tas tiešām sāpēs! Bet kā gan es to varēju zināt, ja tas nekad agrāk nav noticis? Un es esmu dzirdējusi, ka pirms šādas lietas ir jātaisa klizma, un es to noteikti negrasos darīt. Jājebst viņš un viņa izlēcieni!
Ko darīt, ja jums tas patīk? Un ar ko vēl var izmēģināt dažādas lietas? Kaut ko tādu, ko tu nekad neuzdrošinātos darīt ar mīļoto vīrieti, ar kuru viss ir nopietni? Ar ko citu, ja ne ar šādu, kad tīri līgumiskā seksā? No otras puses: kas ir slikts, ja divi pieauguši cilvēki vēlas dažādot savu fizisko baudu? Nekas. Bet tas ir tad, ja tas notiek pēc abpusējas vienošanās, bet šeit tā ir… Un šeit jums ir pilnīga brīvība un nav ko zaudēt!
Tas joprojām bija gan smieklīgi, gan mulsinoši vienlaikus. Es sēdēju pie datora un pēc tam gulēju gultā, pierunājusi sevi nedaudz izgulēties, un nervozi ķiķināju. Un, tikai iemigusi, es domāju par kaut ko citu: ka patiesībā viss bija tā, ka par šo atkal dziļi naktī ievilkto vakaru, kas varētu būt kārtējie ilgas un drūmuma svētki garā līdzīgu svētku sērijā, par savu vīru-izdevēju un mūsu nedzimušo bērnu, es nedomāju, vienreiz.....
Labi, es to izdarīju. Bet ne tikai par to un ne par ko citu! Un par to vien Stasam Smirnovam var pateikties. Un par pārējo… mēs tiksim galā!
* * *
– Tu izskaties tā, it kā es tevi grasītos nogalināt, nevis izdrāzt, – Stass teica pēc tam, kad noteiktajā laikā iegāju viņa kabinetā un cieši aizvēru aiz sevis durvis. – Aizveriet. Mums taču nav vajadzīgi papildu liecinieki, vai ne?
– Labi," es murmināju un pagriezu atslēgu. – Kur es braucu?
– Vispirms tur," Stass pamāja ar roku uz durvīm aiz sevis. – Uz plaukta bija tīri dvieļi.
Gatavojos teikt, ka vanna man nav vajadzīga – es jau biju sagatavojies gaidāmajai grēksūdenei, pēc darba braucot mājās, bet tad manā tukšajā, zvana pilnajā galvā uzplaiksnīja gļēva doma: brauciens uz vannas istabu varētu ļaut man vismaz nedaudz ilgāk atlikt "brīdi X".
– Es tikai kaut ko pabeidzu, – Stass turpināja nedaudz izklaidīgi un šķirstīja dažus papīrus.
"Kuce!" – Es