Nodevība. Es atmaksāšu!. Edgars Auziņš
ko es, naivā muļķe, biju izvēlējusies īpašam gadījumam – lai iepriecinātu vīru viņa dzimšanas dienā. Pēc tam, kad datums bija pagājis un es acīmredzamu iemeslu dēļ nebiju uzaicināta uz svinībām, es pārdevu pulksteni, ko biju iegādājusies kā dāvanu viņam. Bet apakšveļa man joprojām ir. Tāpēc, kad šodien domāju par to, ko ģērbšu, lai dotos uz Smirnova kunga biroju, neapdrukātais komplekts šķita ideāls risinājums. Ja es tajā nodotos citam vīrietim, es atriebtos arī Maksam, lai viņš varētu noņemt savu locekli. Vismaz šādā veidā, citas iespējas trūkuma dēļ.....
Gan biksītes, gan krūšturis lieliski pieguļ (ne velti tās maksā tikpat, cik ceļojums uz Mēnesi). Caur plānajām mežģīnēm varēju saskatīt savus krūtsgaliņus un šauro matiņu strēmeli, ko skaistumkopšanas salona darbiniece bija atstājusi uz maniem matiņiem. Tas tiešām bija ļoti labi! Un tomēr pati doma, ka jau pēc dažām minūtēm svešinieks skatīsies uz mani šādu – izģērbtu, gatavu piepildīt savas intīmās vēlmes, lika man drebēt.
Klusu lamājoties, es pabeidzu ģērbties, uzvilku uz sevis visu, ar ko biju atnākusi, tad kādu brīdi stāvēju, turot durvju rokturi, bet neuzdrošinoties to pagriezt… Jā, bija atklāti bail atstāt vannas istabu, bet kādas bija manas iespējas?
– Tas ir nevajadzīgi, – Stass nekavējoties komentēja manu izskatu un ar pirkstu aizskāra manas drēbes.
Viņš jau bija pārcēlies no galda uz platu, dārgu ādas krēslu un tagad sēdēja, uzmetis kāju uz kājas, vicinot stilīgā kurpes pirkstgalu, izliekoties par stoiku un džentlmeni – viskijs smagā kristāla glāzē, auksti vērtējošs skatiens zem skropstām… Trūka tikai cigāra, bet Stass Smirnovs, cik es atcerējos, nesmēķēja.
– Novelciet drēbes, Jeļena Georgijevna. Un šurp, lūdzu. Vispirms es gribētu jums ieteikt… mmm… iepazīties… ar jūsu enerģijas objektu, tā teikt. Jūs varat paņemt spilvenu no dīvāna, lai būtu ērtāk.
Man nebija jājautā "kāpēc" – žests, ar kuru bastards norādīja uz grīdu pie savām kājām un tad uz savu skrepi, bija pietiekami daiļrunīgs. Tātad spilvens – zem ceļgaliem, lai es varētu tuvāk saskarties ar "objektu". Un tad? Mucīt? Kā citādi? Viņa dzimumloceklis nebija mākslas darbs kaut kur mākslas galerijā, lai to tikai apbrīnotu!
Man uzreiz izžūda mute, kā pēc paģirām. Un arī pēkšņi kļuva skaidrs, ka līdz pat pēdējam brīdim, pat dušā, mazgājoties starp kājām, es joprojām cerēju uz iecietību no šī man simpātiskā, tīri cilvēciskā, šķietami nebūt ne ļaunā un, iespējams, pat pieklājīgā cilvēka. Es sapņoju, ka Stass smejas, vicina roku un iesaka man visu aizmirst kā briesmīgu sapni. Tad, protams, man būtu jāatmaksā viņam kā citādi, ar naudu, bet… Bet viss izrādījās citādi: Stass pamāja ar roku, tikai viņš to nevis atlaida, bet… nolika. Uz ceļiem viņa priekšā.
12. nodaļa
Manā galvā virmoja dusmas un aizvainojums, lai gan aizvainoties varēja tikai uz sevi. Uz šī adrenalīna viļņa es ātri atbrīvojos no blūzes, atkailināju un novilku svārkus, aizliku rokas aiz muguras, lai atkailinātu krūšturi… un sastingstu, jo Stass pēkšņi teica: "Apstājies.
Viņa balss skanēja dīvaini. It kā kāds neredzams cilvēks būtu viņu satvēris aiz rīkles un aizdusinājis, aizvien ciešāk saspiežot pirkstus.
– Pagaidām atstājiet to uz jums. Mmm… Godīgi. Es to nebiju gaidījis.
– Vai jūs domājāt, ka es valkāšu violetas biksītes ar vilnas drānām?
– Nē. Es nezinu. Tam nav nozīmes. Vienkārši dari to. Pārstājiet vilcināties.
Neņemot vērā ieteikumu paņemt spilvenu (es nebiju harēma meitene!), es piegāju pie viņa, klabinot laivu papēžiem, un nokāpu uz ceļiem.
– Vai es varu attaisīt jūsu skrepi? Vai jūs to varat izdarīt pats? – Stass tagad skatījās uz mani, un es no tik tuvas attāluma varēju redzēt, cik bieži viņa kreklā apslēptās krūtis uzpūšas.
Vai arī viņš ir noraizējies? Vai tikai satraukums?
– Es varu to izturēt. Tā nebūtu pirmā reize.
Iestājās pauze. Kā trusis uz boa, es paskatījos Stasam starp kājām… Un šī pēkšņā doma par "boa" mani pilnīgi izsita no ierindas: kas, ja tas patiešām būtu… bagātīgs, kā daži pornoaktieri? Man vairs nebija spēka turpmākai neziņai, un es aizsniedzos pēc viņa biroja bikšu jostas. Stass neiejaucās, bet arī nekādi nepalīdzēja – viņš sēdēja, vēroja, ik pa brīdim iedzerot no savas glāzes… Nē, kāda kuce!
Mani pirksti trīcēja, tāpēc pagāja brīdis, kamēr aizsprādzu sprādzi un pēc tam zem tās paslēpu pogu. Taču rāvējslēdzējs šķīrās it kā pats no sevis, atklājot nedaudz saburzīto kreklu un zem tā sniega balto apakšveļu.
– Un jums ir jāapmeklē vannas istaba… vai nav pienācis laiks?
– Paldies, es biju. Tieši pirms jūs ienācāt. Tātad tas ir diezgan higiēniski. Un tas ir pilnīgi standarta. Šajā ziņā nebūs nekādu pārsteigumu, tāpēc nekavējieties.
Taču bija kāds pārsteigums. Un tas bija patiesi nepatīkams. Pirmkārt, izrādījās, ka Stasa Smirnova dzimumloceklis nemaz nedomāja stāvēt, un, otrkārt, pat tik atslābis tas man šķita liels. Un kas tagad? Vai man tas ir jāgludina, lai tas kļūtu spēcīgāks?
Tas, ka man būtu jādara viss, lai Stass pēc tam varētu mani izdrāzt, sagādājot sev baudu, šķita klaja ņirgāšanās.
– Kāpēc es tev esmu vajadzīgs, ja tu mani pat negribi? – pajautāju, izjūtot idiotisku, nesamierināmu aizvainojumu, un, to izmēģinot, iebakstīju ar pirkstu svešā ķermenī.
– Es to daru. Kāpēc gan es negribētu? Es negribētu. Labi. Vienkārši seksā, tāpat kā pokera spēlē, jums ir jākontrolē savas emocijas, Jeļena Georgijevna. Piedodiet man par šo nelūgto lekciju un turpiniet ar to. Es domāju, ka blowjob jums ir tikpat jauns kā vīrietim bikses attaisīt. Tēja, es neesmu pirmais vīrietis tādas skaistas un drosmīgas sievietes kā jūs dzīvē. Vai pat desmitais.
Es dusmīgi paskatījos uz viņu, negaidot, ka viņam atklāju savas intīmās biogrāfijas detaļas, bet viņš pēkšņi neticīgi noapaļoja acis un izklaidīgi uzacis uzacis izlocīja:
– Baaah… Vēl viens pārsteigums… Ne ar ko citu, bet ar to tavu vīru kretīnu…? Man vajadzēja zināt agrāk… Hmmm… Tas ir likteņa vērts nākotnē, bet tagad īsti nav īstais laiks. Jebkurā gadījumā es būšu pagodināts jūs sagraut, cik vien man spēkos. Nāciet, iesim uz priekšu. Es negribētu pārcelt mūsu tikšanos uz nākamo dienu, ja mēs visu nepaspēsim izdarīt tajā diemžēl mazajā logā, kas man šodien ir atvēlēts.
"Kuce!!!"
Pirms pirmo reizi pieskārāmies ar lūpām cita vīrieša loceklim, es aizturēju acis un pat aizturēju elpu. Bet, ja acis visa šī… procesa laikā varēja palikt aizvērtas, es bez skābekļa ilgi nevarētu iztikt. Tāpēc, mazliet sastrīdējusies ar dabu, es ievilku gaisu un ar to arī vīrieša ķermeņa aromātu, no kura, patiesībā, zemapziņā un izvairījos. Taču viss izrādījās ne šausmīgi: smaržoja ziepes un tikai nedaudz kaut kas muskusains, pikants, bet diezgan patīkams. Un arī citu cilvēku miesas garša nebija nepatīkama.
Kaut kā biju pārliecināta, ka pēc Maksa jebkurš cits vīrietis šķistu ne tikai svešs, bet arī pretīgs. Izrādījās, ka tā nebija. Tas nebija gluži "pretīgi", tas ir skaidrs.
Palīdzēdama sev ar roku, es iebāzu Stasa locekli mutē… Un no uztraukuma es to izdarīju, manuprāt, pārāk strauji, jo uzreiz aizrīdījos, aizrīdamies. Bet pēc tam gāja vieglāk, un vīrieša roka, kas drīz vien gulēja man uz pakauša, neiespieda un netraucēja, bet gluži otrādi, nemanāmi