Ienīstu. Gribu. Mīlu. Jolanta Auziņa
stāvu lidostā ar saviem trīsdesmit pieciem koferiem un domāju, vai man būs jāizsauc taksometrs?! Sūdi! Labi, tikai seši koferi. Puse no tiem man nācās atstāt pie tā blēža villā.
Ak, kā es vēlos, lai man būtu mana džakuzi.
Labi, apstājies! Šis bezgalīgais lidojums manām smadzenēm rada nepareizu priekšstatu. Tāpēc mēs saraucam lūpas un dodamies uz savu dzīvokli, kur mūs gaida veca, sarūsējusi vanna. Mums pie tās nav jāpierod, mums tikai jāatceras. Tu kļūsti nemierīga, Taņa!
Brauksim meklēt mūsu Krievijas autobūves brīnumu – Lada Largus un brauksim. Es domāju, ka es un mans bagātības vērts dārgums tur iederēsimies.
Un šajā mirklī mirgo doma, un vai nevajag pārdot manas drēbes, rotaslietas, un par iegūtajiem līdzekļiem nopirkt dzīvokli? Taču es to uzreiz noraidu, jo neesmu pārliecināta, ka spēdei izdosies to pārdot par cenu, kas būtu vismaz tuvu sākotnējai.
Es braucu, lēkājot pa izciļņiem, pa dzimtajām ielām, un atmiņas izplūst ārā. Un dziesmas, kas skan radio, ir tik pazīstamas. Bet es no visiem spēkiem turos pie tām un neļauju atmiņām ieplūst manā galvā. Man tas nav vajadzīgs, īpaši tagad.
Es domāju par pirmo lietu, kas man jādara. Un tā ir rīt no rīta piezvanīt Ānijai. Pareizāk sakot, kad es pamostos.
Es nekad neesmu bijis agrās celšanās piekritējs. Un, kad labais sekss manā dzīvē beidzās, šis uzdevums man kļuva neiespējams, visa iekšējā enerģija pazuda. Es vienmēr esmu teicis, ka sekss ir dzinējs! Mums, sievietēm, tas ir vajadzīgs, tas ir vitāli nepieciešams, lai mēs justos dzīvas!
Bet, domājot par to, es saprotu, ka, pat ņemot vērā visus apstākļus, ir ļoti aizraujoši saukt savu draugu. Un tad vēl viņas mīļākā frāze: "Es taču tev teicu!", ko es negribu dzirdēt. Un es visu zinu. Es vienmēr visu daru saskaņā ar savas sirds degsmi, vai drīzāk man vajadzētu teikt – smadzeņu trūkumu? Un tad es to sakopju. Bet es mierinu sevi ar to, ka tā es mācos no savām kļūdām. Iegūstu pieredzi, tā sakot. Tāda es vienkārši esmu, un es neko nevaru darīt.
Piebraucu pie savas dzimtās ķieģeļu piecstāvu ēkas un sašūpojos pie galīgās atziņas. Šaubos, vai Nina Pavlovna visā šajā laikā to kaut reizi ir tīrīja.
Nu, lai Dievs ar tevi!
Es lūdzu taksometra šoferi, protams, par maksu, aizvest čemodānus uz ceturto stāvu. Un tad es stāvu pie mūsu kaimiņa durvīm, cerot, ka šī sirmā vecā kundze vēl ir pamodusies un skatās kādu seriālu.
Bet tad es nospiežu un nospiežu zvanu, un iestājas klusums. Nekādas atbildes.
Nē, es meloju, jo tagad es dzirdu, kā atveras slēdzene. Tikai tas nav īstais dzīvoklis, tas ir dzīvoklis pretī.
No turienes izskata tipisks mūsu apkaimes pārstāvis – nenoteikta vecuma vīrietis ar sarkanu seju un teļādas žaketē. Taču es viņu redzu pirmo reizi. Un nav kur iet.
– Ciao! * – es pasmaržoju ar roku un paklanīju "pareizajam" dzīvoklim. – Vai jūs zināt, kur ir Nina Pavlovna?
– Sveiki!
Ar taukainu smaidu viņš aplūko mani no galvas līdz kājām, nedaudz palēnām uzmana manu dziļo dekoltē. Jā… Negaidīti redzēt šo brīnumu, kas esmu es, šādā mājā. No šī indivīda skata man pa muguru pārņem drebuļi. Fū, brrr!
– Tātad Nina Pavlovna nomira pirms mēneša! – viņš beidzot atbild.
– Kā mirusi?! – Es satriekta izelpoju.
– Tieši tā! Viņas sirds aizķērās, tāpēc viņa to izdarīja!
– Ah-ah-ah-ah-ah.
Man galvā uzreiz ienāca miljons domu. Cik nožēlojami! Es viņu pazinu no bērnības. Un viņas ar mammu bija labos attiecībās. Bet pats galvenais – kā es varētu iekļūt dzīvoklī?! Viņai bija atslēgas!
– Vai tagad šeit neviens nedzīvo? – jautāju ar cerību balsī.
– Nē! Viņai nebija radinieku. Kad viņa nomira, dzīvoklis joprojām stāv. Bet, es domāju, drīz pārņems, – klanās, viltīgi smaidot.
– Ak! – Es stāvu, berzēšu pieri un prātoju, ko darīt tālāk. Ir nakts… Precīzi!
Vīrietis skatās uz mani kā uz slimu, bet man tas ir vienalga.
– Jūs esat ārzemnieks?
– Jā… ārzemnieks, – murmoju, izvelkot no somas telefonu. Tam nav laika. Es atcerējos, ko es varu izdarīt! – Tas ir tas, es ņemšu to tālāk!
Internetā meklēju atslēdznieka numuru. Viņi ir tie, kas man palīdzēs!
– Ja vajadzīga palīdzība, zvaniet man, – man smadzenēs ielaužas balss, kuras īpašnieku jau biju aizmirsis.
Es paceļu galvu un vēroju, kā viņš man velta vēl vienu taukainu skatienu un, pretīgi laizīdams lūpas, beidzot aiziet.
– Fi! – Es sašutusi saraucos un pieliku telefonu pie auss.
Pēc pāris pīkstieniem mani apklusina rupja balss:
– Hallo?
– Hallo! Man nekavējoties jāatver durvis! – Es satraukti izdaru.
– Jaunā dāma, samaksa būs divkārša. Ir nakts laiks, – garlaikodamies saka vīrietis.
– Protams, protams, protams! Es samaksāšu.
– Es ceru, ka jums ir dzīvokļa dokumenti?
А…
– Redziet, ir tāda lieta… – es vilcinājos. Protams, dokumenti ir, bet tie palika Itālijā! Kāda stulba galva!
– Tādā gadījumā es nevaru jums palīdzēt! – Viņš pārtrauc manu vilcināšanos ar bargu toni un nokārto klausuli.
– Figlio di putana!" es sūkstos un atgrūžu roku no viņa sejas.
Ko man darīt?!
Es piezvanu vēl pāris birojiem, bet atbilde ir tāda pati. Viņi grib dokumentus!
Vai man jādodas uz viesnīcu?! Man atkal jānes visi šie koferi?!
Jā…
Es ieeju divzvaigžņu viesnīcas numurā, aiz sevis velkot pēdējo koferi. Vīrs no Uzbekistānas "reģistratūrā" atsakās man palīdzēt, jo man ir skaistas acis, un samaksa ir tikai skaidrā naudā! Jā, beidzot pienāca sapratne, ka Romā vairs neesmu ar "zelta karti" un dažiem palīgiem.
Ir pulksten trīs naktī, man uz pieres okeāns un uz kājām pūsles.
Es nometu drēbes un vispirms ieeju dušā.
– Ak, jā!" es svētlaimīgi izelpoju, stāvot zem vēsa ūdens.
Vismaz mazgājos normālā vietā. Gandrīz. Izrādās, ka arī aizvērtām durvīm ir savas priekšrocības!
Pēc procedūrām, nemanot kaut ko uzvilkt, ieslīdēju taisnā ceļā mīkstajā gultā. Izplešu rokas un aizsedzu acis. Man patīk gulēt kailai. Taču es to darīju reti, kad Dimas naktī nebija mājās. Pēc šī šļupiena viņš beidzot zaudēja tiesības pat tikai paskatīties uz šo radību!
Es ietinos sniegbaltā, mīkstā segā un, pirms vēl paspēju par kaut ko padomāt, aizmigu.....
3. nodaļa
Pēkšņi pamostos, kad vēdera lejasdaļā mani pārņem krampji, starp kājām – Atlantijas okeāns.
Man miegā bija orgasms?!
Svētā sūdi! Un no kā?
Spēcīgas rokas, pelēcīgi zaļas acis, tērauda