Ienīstu. Gribu. Mīlu. Jolanta Auziņa
es sēžu šeit, nespēdama skūpstīt un apskaut savu meitiņu, trakojot no ilgām pēc viņas, viņš atnes mājās kādu mopsi un atstāj ar to Miju!
– Es tik priecājos, ka tev ir tāds draugs! – bet es saku šos vārdus telefonā tikpat priecīgi kā mana meita. Es nevaru parādīt savas patiesās emocijas, jo viņa ir tikai maza meitenīte. Viņa nevar zināt par visu to postu, kas notiek apkārt. Vai arī par kurvām, kas karājas ap tēti par viņa naudu.
– Māmiņ! Man tik ļoti, tik ļoti tevis pietrūkst! Un es tevi ļoti, ļoti mīlu! Kad tu atgriezīsies no komandējuma?
Viņas vārdi vēl ciešāk saspiež manu sirdi, un man no acīm izplūst asaras.
Ne tagad! Ne viņas priekšā!
Es atvelku telefonu no auss un dziļi ieelpoju, nomierinot sevi.
Iztīrīju rīkli un atkal paceļu tālruni.
– Mana mīļākā, mazā Mia! Es arī tevi tik ļoti mīlu un man tevis tik ļoti pietrūkst! Es apsolu, ka drīz tevi redzēšu! Tiklīdz mamma pabeigs visus savus darījumus Krievijā, viņa noteikti tūlīt atbrauks pie tevis!
– Labi, mammu!
– Tas ir viss, bērniņ! Ej skaties multfilmas un ej gulēt! Un atceries, ka mamma tevi nav pametusi un ļoti tevi mīl.
– Es zinu, māmiņa. Labas nakts.
– Saldu sapņu, bērniņ… – Es aizcepinu acis un, kad otrā pusē atskan īss pīkstiens, ļaujos asarām aizplūst.
Dievs, man tik ļoti viņas pietrūkst. Dievs, man viņas tik ļoti pietrūkst. Man jāstrādā vismaz trīs mēnešus vienā un tajā pašā darbā, lai saņemtu Miju. Es nevaru izturēt tik ilgu šķiršanos. Ja pēc trim dienām es jau sabruku, es nezinu, kas notiks tālāk.
Tiesa ir atļāvusi man ar viņu tikties bez laika ierobežojumiem. Viņi saprot, ka meitenei ir vajadzīga mamma. Bet, tā kā man tur absolūti neviena nav, man nācās aizbraukt uz Krieviju. Šeit es joprojām ceru uz palīdzību no Ānijas ģimenes.....
Manas domas pārtrauc istabas durvju atvēršanās. Ieiet Aņa. Viņa ierauga manas asaras un sarauc degunu.
– Braucam! – Viņa izlēmīgi saka un atkāpjas malā, vicinot mani ārā.
Es ātri nosusinu seju ar plaukstām un pieceļos. Pulcēsimies kopā, tagad jāizlemj vissvarīgākais.
Mēs dodamies uz virtuvi, kur es apsēžos pie bāra, un Aņa seko līdzi pie viena no skapīšiem. Bet pēc mirkļa viņa noliek manā priekšā konjaka pudeli un šņabīti.
– Vai tu mēģini mani apreibināt? – Es smejos, skatoties uz brūno šķidrumu.
Anja klusībā ielej alkoholu glāzē un pievelk to vēl tuvāk man.
– Dzer! Es redzu, cik slikti tu jūties.
Es piekrītu, piekrītu, un izdzeru to vienā glāzē.
– Nu, pastāsti man, – apsēžas un mans draugs uz augstā krēsla man blakus.
– Mēs ar Dimu pirms mēneša izšķīrāmies, un tiesa Miju atstāja pie viņa. Viņš iesniedza tiesai pierādījumus par manu neuzticību, foto......
– Tanja! – mans draugs mani pārtrauc šokēt.
– Klusu! – es viņai pieklusinu. – Vispirms klausies mani! Tu neko nezini par manu dzīvi.
– Labi, turpini, – viņa nopūšas, liekot roku zem galvas.
– Viņš arī mani krāpa, ja tas tev palīdz justies labāk. Viņš to sabojāja pirmais. Drāzās ar kurvām, neslēpjot to. Man neatlika nekas cits, kā meklēt simpātijas sāņus. Tu taču zini, ka es bez tā nevaru iztikt. Tāpēc es nolēmu turpināt savu dzīvi, kā to darīju agrāk, meitas dēļ. Taču, tiklīdz viņš mani pieķēra, viņš iesniedza šķiršanās pieteikumu. Viņš man neko neatstāja. Viņš man atņēma visu, arī Miju…" Es saraucu degunu un ielejos sev vēl vienu brendiju. – Viņa pusē bija augstākās klases juristi un netīrumi. Un es esmu bez normālas dzīvesvietas, bez darba, un es esmu "kurva"… Tā tas ir! – Es izdzeru dzirkstošo šķidrumu un dusmīgi nolieku glāzi uz galda virsmas.
– M-da… Un jūs vēlaties iesūdzēt tiesā savu meitu, es pareizi saprotu?
Es apstiprinoši piekrītu.
– Es gribu tev lūgt palīdzību, – es klusu saku, skatoties Aņai acīs. – Tu un tavi vecāki. Palīdzi man ar šo lietu, lūdzu… Man nav palicis daudz naudas, bet es samaksāšu! Es to nopelnīšu un atmaksāšu! Tikai palīdziet man atņemt meitu, es jūs lūdzu… – acīs atkal ieplūst asaras. Kas ar tevi notiek? Parasti es neesmu asaru cienītāja, bet, kad esmu iegrimusi visā šajā, es nespēju tās savaldīt. Un tad vēl alkohols. Es ātri noslauku mitrumu no sejas.
– Labi, nerunā, – Aņa līdzjūtīgi apskalo manu roku. – Protams, mēs tev palīdzēsim! Kāda ir problēma, Taņa? Un tev nevajag nekādu naudu. Bērni ir svēti, es nevaru to tā atstāt!
– Es tikko zvanīju meitai, – es sāku aizrīkoties no vārdiem. – Šķiet, viņš ir atvedis uz māju vienu no savām kurvām. Kāda Lolita sēž kopā ar Miju, kad viņš, pēc meitas teiktā, trīs dienas nebūs mājās… Tas ir fucked up, Anya! – Es gandrīz nopriecājos, bet atturējos, ar pirkstiem saspiežot deguna kociņu.
– Tieši tā… – mana draudzene smagi nopūšas un pēc neliela klusuma jautā: – Tātad… es saprotu, ka tev tagad steidzami jāatrod darbs?
– Si. Man vajag darbu un normālu dzīvesvietu. Vismaz divistabu, lai Mijai būtu sava istabiņa, – es klusu saku un nobeidzu no rīkles atlikušo armēņu konjaku.
– Un kur, jūs domājat, jūs dosieties?
– Es vēl nezinu. Man Romā bija sava skaistumkopšanas studija, bet tas blēdis pārdeva arī to. Es esmu lieliska grima māksliniece. Domāju, ka man būs jāiet uz skaistumkopšanas salonu…
– Klausies! – pēkšņi mana draudzene gandrīz uzlēca uz vietas. – Jūs nezināt, bet Grišai ir fitnesa klubu tīkls…
– Karims palīdzēja? – Es pasmaidīju, es joprojām nesaprotu, kāpēc man vajadzīga šī informācija.
– Nē, tu būsi pārsteigts, bet viņš pats to izdarīja! Viņš toreiz atteicās no Karima palīdzības. Viņš sāka ar parastu sporta zāli, un drīz pēc trim gadiem viņam bija pirmais fitnesa klubs. Tagad viņš pilsētā ir atvēris jau trešo.
– Wow. Labi viņam.
– Un jaunajam fitnesa klubam viņam ir vajadzīgs menedžeris! – Anja priecīgi saka, un tad es beidzot saprotu, uz ko viņa vēlējās norādīt, un tas liek man apstulbusi iztaisnoties.
– Ē… Nekādā gadījumā! Vai tu esi traka, lai ierosinātu šādu lietu?!
Kā viņai vispār varēja ienākt prātā šāda doma?!
– Bet kāpēc ne?! – Mana draudzene nemaz negrasās nomierināties. – Tā ir laba alga un lielisks amats, – un viņa pacēla īkšķi uz augšu, lai tas būtu svarīgi.
– Es nevaru viņam strādāt, Aņja, kas ar tevi nav kārtībā? Un es par to neko nesaprotu!
– Nu, skaties, – plecus parausta viņas draudzene. – Tava meita tagad ir trīs tūkstošus kilometru no tevis. Un tiesai būs labāk, ja tu būsi pazīstama fitnesa kluba vadītāja, nevis grima māksliniece kādā nezināmā salonā. ....
– Tu taču zini, uz ko spiest, vai ne? – Es nopūšos. – Labi! Pat ja es piekritīšu, tad Griša, esmu pārliecināta, un neklausīs. Viņš mani ienīst!
Anja pēkšņi