Viņa īpašums. Jolanta Auziņa
Tas tā nav… – Es apmulsusi atkāpjos malā.
– Nemelojiet man!– Sergejs bija sašutis.– Tavs ķermenis man saka pavisam ko citu.
Viņš ļauj man atkāpties no viņa. Bet viņa acis joprojām ir pievērstas manam ķermenim.
– Tev jāģērbjas, nevajag provocēt ar savu izskatu!
Es uz to neatbildēšu.... Jo tā nav! Es paskatos uz somu krēslā un pārvelku skatienu uz viņu. Sergejs ir sakrustojis rokas uz krūtīm un gaida, lai es darītu kaut ko citu.
– Kas tas ir?– pajautāju, cenšoties turēties no viņa tālāk.
– Tavas drēbes! Ar šo kreklu tu neiesi ārā!– Sergejs teica.– Varu derēt, ka tev nav apakšveļas.
Viņa vārdi liek man sarosīties. Man ir neērti. Bet viņam ir taisnība, es neko nēsāju. Sergejs, tik mierīgi saka to man sejā, vai viņam nav pieklājības.....
– Apģērbieties!
Viņa vārdi mani pārsteidza. Ko viņš sagaida? Ja viņš domā, ka es viņa priekšā izģērbšos, tas nenotiks.
– Es nevaru to darīt vīrieša priekšā!
– Dari, kā es saku!– Sergejs teica.
– Vai ko? Vai tu mani nogalināsi?– Es nezinu, kāpēc es to teicu, bet mani pārņēma panika. Nebiju par to domājusi, un tagad man no tā būs jāizkļūst. Viņš skatās uz mani, un viņa smaids ir biedējošs. Tagad viņš noteikti mani nogalinās. Sergejs pietuvojās man. Viņa augstprātīgais un majestātiskais skatiens ir tikpat iebiedējošs kā viņa apņēmība.
– Nemēģini ar mani spēlēt spēles! Tev būs iespēja izmantot savu aso mēli paredzētajam mērķim.
Pārsteigts par Sergeja vārdiem, es nezinu, ko darīt. Sergeja nedrošība ir ne tikai biedējoša, bet arī saspringta.
– Cik ilgi man jāgaida? Tagad tu bieži izģērbsies manā klātbūtnē!
Viņš atkal apskāva mani ap vidukli, un manā sejā parādījās sārts apsārtums. Es skatījos viņam taisni acīs, neapzinoties, kas notiek ap mani. Es kā hipnotizēta stāvu viņa priekšā. Es vēlos viņam pieskarties, vēlos viņu noskūpstīt, bet mani atgriež realitātē neliela sāpju sekunde.
– Ak. Sāp. Sāp.
Es nolaižu skatienu uz sāniem, lai paskatītos uz savu roku. Sergejs man to neļauj darīt. Viņš pārvelk roku pāri man plecam, atsedzot manu ķermeni līdz saviem kakla kaulam. Viņa raupjās kustības un spēcīgās rokas lakoniski apvieno brutalitāti. Sergejs noliecas pie manām lūpām. Mana sirds sāk drudžaini pukstēt. Man jābūt sarkanai kā vēzim.... Tikai tad, kad durvis atvērās un parādījās Marats, Sergejs atteicās no manis.....
Dievs, viņš ir mans glābējs.... Ja nebūtu Marata, es nezinu, kas būtu noticis tālāk....
Sergejs pielaboja manu kreklu un izgāja kopā ar Maratu, atstājot mani vienu. Līdzās viņam es jutos piespiesta un padevīga, bet tagad, kad viņa nebija blakus, es varēju atviegloti elpot. Izmantojot Sergeja prombūtni, es pārģērbos viņa atnestajā kleitā un apavos. Visas drēbes lieliski pieguļ. Viņš pat nekļūdījās ar apakšveļas izmēru. Kad viņam bija laiks to izdomāt....
Domājot par to..... Es pat nepamanīju, ka palātas durvis ir aizvērtas.... Es izbrīnos, kad man uz pleca pieskaras roka. Es pagriežos un ieraugu Sergeju.
– Klusums! Tas esmu tikai es..... Tas bija ātri, tu pārģērbies!
– Es gribu no šejienes izkļūt? Vai tas ir iespējams?– es brīnījos, skatoties uz viņu. Es vairs nevaru šeit palikt. Man nekad nav patikusi slimnīcas atmosfēra. Un, cik vien sevi atceros, es bieži esmu bijis šeit....
– Sekojiet man.... – Sergejs sacīja, pielabojot kādu manu matu šķipsnu.– Un esi laba meitene....
– Es neesmu bērns! Kāpēc es tā teiktu? Man ir 23 gadi…
Es to saku un noķeru viņa vieglu ķiķināšanu.... Es nezinu, ko viņš ir domājis, bet tas mani mulsina....
Mēs izgājām ārā, ieskaujot apsargiem. Izzvanīja Sergeja telefons. Viņš apstājās, norādot uz melnu džipu.
– Iekāp mašīnā! Es būšu turpat!
Es eju pie mašīnas un skatos uz Sergeju. Viņš runā pa telefonu, neskatīdamies uz mani. Piebraucošas automašīnas skaņa lika man pagriezties. Pagriezu galvu un ieraudzīju viņu pārāk tuvu. Viss ap mani klusēja. Šķiet, ka visa dzīve pārāk ātri plūst manu acu priekšā. Manas kājas nepakļaujas....
Nobijusies aizveru acis un jūtu, kā spēcīgas rokas velk mani pie sevis. Muskatriekstu un priežu smarža noteikti ir Sergeja. Kad es viņu apskāvu, es nespēju pārtraukt drebēt. Man ir bail. Mēs abi nokrītam uz zemes. Es neko neredzu, tikai vēl spēcīgāk iegrimstu viņa kreklā....
– Sergej!" sauca Marats, pieskrienot.– Vai ar tevi viss kārtībā?
–Fuck! Sekojiet viņam pakaļ! Noskaidro, kas stāv aiz slepkavības mēģinājuma!– nopriecājās Sergejs.– Atrodi man šo mr@z dzīvu!
Es trīcēju. Es nevaru pārtraukt trīcēt savu ķermeni, un man acīs parādās asaras.... Es negribu viņu pamest.....
– Tas ir beidzies… – Sergejs izrunāja, glāstot manu galvu.– Nāc, mums jāceļas uz augšu....
Es atveru acis. No šoka nespēju atlaist. Man priekšā joprojām ir šī automašīna. Sergejs piecēlās no asfalta un palīdzēja man piecelties kājās.
– Nekas nesāp?– Viņš jautāja, skatoties manās asaru pilnajās acīs.
Es pakratīju galvu, saspiežot roku viņa piedurknē.
– Sergejs Viktorovičs!" sacīja sargs.
Es apsēdos mašīnā blakus Sergejam, bet mans ķermenis joprojām drebēja, un man nervozi trīcēja rokas.....
4. nodaļa
Sergejs
Ir pulksten 11 no rīta. Viņa ilgi snauž. Vai es viņu pārdozēju? Viņa jau kādu laiku nav pamodusies. Es uztraucos, līdz viņa sāka atmosties. Es izsaucu ārstu… Par tādu naudu, kādu es viņam maksāju, viņš drīz lidotu.
Viņš ienāk istabā, apsēžas viņai blakus. Viņa daudz mirkšķina. Viņa ir ļoti smieklīga. Ārsts rāda viņas pirkstus un lūdz viņai tos saskaitīt. Rita pretojas, jo ir pārliecināta, ka ar viņu viss ir kārtībā. Tikai uz mani šie triki nedarbosies. Es domāju, ka es iejauksimies. Es pats nevēlos šeit iestrēgt. Man ir daudz darāmā.
– Atbildi, kad tev jautā!– Es viņai saku
Pēc maniem vārdiem viņa atver acis un paskatās uz manu roku. Dažas minūtes viņa ir apjukusi un tad paskatās zem segas.
Es turpinu skatīties uz viņu.... Vai viņa domā, ka es izmantoju viņas bezpalīdzības stāvokli? Kādas izkropļotas domas klejo viņas galvā. Lai gan, ja par to padomā, tas nav slikti. Let them hover.... I don't give a damn....
Es pagriežu skatienu uz ārstu. Analīzēm un visiem viņas izmeklējumiem jau vajadzētu būt gataviem. Visi šie testi ir tikai viltus. Mani interesē viņas izmeklējumu rezultāti. Man jāsaprot iemesls, kāpēc meitene bija jānosūta uz Ilyas..... Viss nav atkarīgs tikai no skaistās sejas, ir jābūt kaut kam citam.... Un šeit tas ir.... Meitene ir nevainīga....
Pēc rezultātu paziņošanas viņa sejā parādās apmierināts smaids. Tagad es sāku saprast, kāpēc Iljass nolēma to iegādāties. Diezgan vērtīgs eksponāts viņa kolekcijā, ko varētu pārdot par izdevīgu cenu. Bet, diemžēl, viņš to nedarīs.
– Atstāj mūs mierā!
Ārsts