Viņa īpašums. Jolanta Auziņa
viņai runāt, es netraucēšu, gluži pretēji, esmu gatavs uzklausīt.......
– Kāpēc tu man par to nepajautā?– viņa jautā.– Kādēļ bija visa šī izrāde? Es neesmu rotaļlieta, cik reizes man to atkārtot?
Viņa domā pareizi. Viņa nav lieta.... Man neaizņems daudz laika, lai paskaidrotu, kas ir kas. Meitene ar mazliet temperamentīgu raksturu, tas ir vēl interesantāk. Es arī viņu negribu. Viņai ir jāpieņem, ka tagad viņa ir mana. Es viņai to atgādinu, un viņa, atbildot uz to, skatās uz mani un neko nesaka. Ar mani viņa būs drošībā. Kāpēc viņa ir tik nobijusies un nemierīga? Tāpat kā vakar. Vai baidāties, ka es pacelšu roku? Tas nenotiks! Es neesmu no tiem, kas paceļ rokas uz meitenēm. Es to nenoliedzu, man patīk ar viņām izklaidēties, un viņas pret to neiebilst..... Bet Rita, viņa ir cita..... Viņā ir kaut kas īpašs, kas liek tev vēlēties viņai palīdzēt…
Es pietuvojos viņai. Rita stāv pie loga un skatās uz sargu..... Viņai nāksies pierast pie tā, ka viņi ir viņās 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā, 7 dienas nedēļā. Kā jau teicu, tas ir viņas pašas drošības labad.....
– Tu esi mans.....– Es saku viņai uz auss.– Neviens tev nekaitēs....
Es skatos uz viņu caur atspulgu logā un lēnām palaižu roku gar viņas maigo kaklu un atslēgas kauliem. Es jūtu, kā viņa sakustas. Viņa aiztur elpu. Viņa saspringst…
Es apmetu rokas viņai ap vidukli un pievelku viņu pie sevis. Es lēnām izlīdēju cauri viņas krekliņam līdz krūtīm. Nav jēgas noliegt acīmredzamo. Es to visu redzu.... Ļaujot viņai atkāpties. Vērojot viņas kustības. Kaut kas viņā ir. Šīs meitenes nevainība ir tikai akcents, bonuss. Katrā ziņā es viņai neko nedarīšu, ja vien viņa pati to nevēlēsies. Es nometu somu no krēsla uz gultas, lai apģērbtos. Es gaidu, ka viņa mani paklausīs, bet tā vietā viņa nolemj sākt strīdēties. Velns, viņa turpinās to darīt un nonāks zem manis šeit un tagad. Viņas frāze: "Es to nevaru darīt vīrieša priekšā!" – Tas mani nogalina.
Es pietuvojos viņai un ieskatos viņas nobijušajās zilajās acīs. Šķiet, viņa nesaprot, kādu spēli viņa spēlē. Ja es sākšu spēlēties ar viņu, viņa ilgi mani neredzēs.
– Nemēģini ar mani spēlēties! Tev būs iespēja izmantot savu aso mēli paredzētajam mērķim. Cik ilgi man jāgaida?
Pēc tam, kad es to pateicu, viņa vilcinājās. Tas ir aizraujoši. Es jūtu sasprindzinājumu savā lidojumā. Ko šī meitene ar mani dara.... Apņemu viņu ap vidukli, lai viņa neko nevarētu pateikt. Viņas sejā paliek rožains sārtums. Tas ir vēl labāk, viņa nejutīs neko..... Es pieskaršos adatai uz viņas rokas un maigi izvilku to ārā.
– Auš… Tas sāp, lai gan.....
Viņa nolaiž skatienu uz manu roku, bet es viņai neļauju. Es gludi noslīdēju ar roku viņai pāri plecam, atsedzot šo trauslo ķermeni līdz pat atslēgas kaulam. Viņa sastingst un pat nemēģina pretoties. Es noliecos pie viņas maigajām rozā lūpām, lai tās nogaršotu, bet Marata parādīšanās visu sabojāja.
– Sergej!" Marats ienāca istabā.
Es jutu, kā Rita atviegloti izelpo. Uzsmaidu viņai uz sejas, tad pievēršos Maratam.
– Kas notiek?
– Mēs viņu atradām. Kādi vēl norādījumi?– jautāja Marats.
– Atvediet viņu pie manis neskartu! Es ar viņu aprunāšos personīgi!
– Ir vēl viena lieta.... Tas attiecas uz…" sacīja Marats, skatoties uz Ritu.
Šī saruna nav domāta viņas ausīm. Rita nevar par to uzzināt.... Es pagriežos pie viņas un pārvelku viņai kreklu pāri pleciem.
– Nosedzies! Nevienam nevajadzētu skatīties uz tavu ķermeni....
Es kopā ar Maratu iznāku koridorā. Viņš man pastāstīja, ka Iljass viņu meklējot pa visu pilsētu. Vau, viņš tiešām cītīgi viņu meklē. Viņš pat aizsūtīja savus labākos vīrus, lai mani atrastu. Bet vai viņš zina, ka viņi nevarēs pie manis ierasties pat ar lielgabala šāvienu......
Es atgriežos istabā un atrodu Ritu pilnībā apģērbtu..... Viņa ātri pārģērbjas. Nepaiet ne 10 minūtes. Šī meitene mani nebeidz pārsteigt..... Viņa vēlas tikt prom no šejienes. Neesmu pārliecināts, ka man pašam patīk doma šeit atrasties. Viņa ātri pieķērās manai idejai… Man šķiet, ka ar šo meiteni man nāksies krietni pastrādāt.
Mēs kopā iznākam no klīnikas un dodamies uz mašīnu. Rita paliek man blakus, tāpat kā apsargs, kurš klusu seko mums. Es apstājos, kad atskan telefona zvans. Paskatos, numurs ir nezināms. Es norādīju uz melno džipu, liekot Ritai klusi iekāpt tajā, un pacēlu telefonu.
Ilgais klusums telefonā mani sāka biedēt. Kaut kas šeit nav kārtībā. Es paskatos uz Ritu. Un es redzu, ka pret viņu brauc mašīna.
Svētā sūdi!
Viņa ir pagriezusies pret mašīnu un pat nemēģina izkustēties..... Kāda idiote! Es uzlēcu no savas sēdvietas un metos pie viņas. Es satvēru viņu aiz vidukļa un pievelku pie sevis, noguldot viņu uz bruģa. Visus apsargus pārtrauc skaļš pīkstiens un automašīnas trieciena troksnis.
– Sergej!" Marats kliedza.– Vai ar tevi viss kārtībā?
– Sūda! Sekojiet viņam pakaļ! Noskaidro, kas stāv aiz slepkavības mēģinājuma!– rēca ārpus kontroles.– Atrodi man to mr@z dzīvu!
Es gribu zināt, kurš mēģināja piekāpties Ritai. Ja viņa iekāps mašīnā, viņa noteikti tiks ievainota. Man sāk patikt viņas spītība. Tas ir labi, ka viņa nesaņēma in.... Es jūtu, kā viņas ķermenis trīc..... Klusas raudas manā krūtīs.... Pat mani, viss viņas dvēseles stāvoklis satricina līdz sirds dziļumiem.
– Tas ir beidzies!
Es paglaudīju viņai galvu, lai mazliet nomierinātu. Viņa ir tik ļoti nobijusies, ka cieši pieķērusies man. Viņa visa trīc.... Es pieceļos no bruģa un palīdzu viņai piecelties kājās.
– Vai sāp?– es viņai jautāju.
Es redzu, ka viņa ir nobijusies. Viņas acis ir pilnas asaru. Kad uzdodu viņai jautājumu, Rita tikai pakrata galvu, neatlaižot manas jakas piedurkni.
Mēs iekāpjam citā mašīnā, bet tas īpaši nepalīdz. Es nezinu, kā tagad viņai palīdzēt. Ja, turot manu piedurkni, viņa jūtas labāk, ļaujiet viņai turēties. Mums jādod viņai laiks nomierināties....
5. nodaļa
Rita
Es nepamanīju mašīnu, kas piebrauca pie mājas, satriekta par notikušo. Es sēdēju klusēdama un neteicu ne vārda, pilnībā iegrimusi savās domās. Es joprojām baidījos un joprojām turēju rokās Sergeja piedurkni.....
– Mēs esam šeit!– sacīja šoferis.
Vīrieša balss, šķiet, izrāva mani no transa, kurā biju atradusies visu ceļu. Es pagriezos pret Sergeju un ātri atgrūdu roku. Viņš neko nesaka, tikai skatās uz mani. Es izkāpju no mašīnas viņam pakaļ. Palūkojos uz augšu un ieraugu māju priekšā. Es esmu pārsteigts par tās mērogu.... Divi stāvi, akmens žogs, visur apsardze...... Vai viņš nopirka trešdaļu pilsētas, lai to uzceltu?
– Iesim! Bez manas atļaujas tev ir aizliegts iziet no mājas.– Sergejs teica.
– Vai es esmu cietumnieks? Vai man ir jāpaliek ieslodzītam?
– Nē! Tu neesi cietumniece Rita, tu esi mans viesis..... Tu vari atrasties jebkurā mājas vietā, bet tev dažas dienas būs jāatturas no pastaigām.....
Sergejs ir atkāpies malā un sarunājas ar vīrieti, kurš izskatās vecāks par viņu. Es palūkojos pa māju, bet neko neredzu. Sergejs paņem