Nosaukts par eņģeli. Edgars Auziņš
visam, ko teicu… iepriekšējam…" Dimka vilcinājās, jo nezināja Andželīnas puiša vārdu.
"Viņš piekrīt Robertam," es iejaucos sarunā.
"Jā, piekrītu…" apstiprināja Dimka.
– Nu tad pēc tam, kad puses būs samierinājušās un ķildnieki sapratīs, ka viens otram nodarījuši ļaunumu, un pat sabiedriskā vietā jūs abi saņemsiet naudas sodu. Un neaizmirstiet ierasties stacijā parakstīt papīrus!
– Paldies! – es teicu, priecājoties, ka puišiem gāja viegli.
Dimku aizveda uz slimnīcu, un mēs ar Robertu devāmies mājās.
– Nu, neklusē, saki kaut ko! – es slapjām acīm lūdzoši paskatījos uz Robertu.
– Ko teikt? Es nedomāju, ka jums ir tādi idioti kā draugi.
"Nesaki tā, viņš nav slikts cilvēks, viņš vienkārši zaudēja savaldību emociju dēļ."
– Uz kādām emocijām? Vai viņš ir tevī iemīlējies?
– Jā, vismaz tā viņš man teica.
"Jūs droši vien esat glaimots, ka divi puiši cīnās par jums?"
– Nekas neglaimo. Pēdējā lieta, ko es gribēju, bija, lai tu cīnītos ar viņu.
– Tātad tu arī viņu mīli?
– Protams, nē, viņš ir tikai mans draugs un klasesbiedrs.
– Lai es vairs ar viņu nesazinātos. "Es to neciešu," Roberts nomurmināja caur zobiem.
"Labi, nedusmojies… Es nesazināsies," es kļuvu vēl skumjāka, iedomājoties, kā izskaidrošu savu uzvedību Dimkam, kad viņš izies no slimnīcas.
Godīgi sakot, es pat domāju doties pie viņa uz slimnīcu, lai pārliecinātos, ka viņam viss ir kārtībā. Bet es neiešu, es nevēlos apbēdināt Robertu.
Manas jūtas pret Dimku ir tīri draudzīgas, galu galā mēs esam pazīstami kopš bērnības, es nevaru viņu vienkārši izdzēst no savas dzīves.
Es mīlu Robertu no visas sirds, un es nekad viņu nedusmosu vai nedarīšu greizsirdīgu.
Kopš šiem notikumiem pagājis gandrīz mēnesis. Es vairs neredzēju Dimku, kas Robertam nāca par labu, un viņš pamazām nomierinājās.
Dzirdēju, ka viņš izgājis no slimnīcas un atradis sev draudzeni. Ceru, ka viņiem viss izdosies labi.
Velns mani šodien piespieda uzvilkt augstpapēžu kurpes! Es eju kā karaliene, manas kājas ir garas, puiši met pēc manis iekāres pilnus skatienus un nervozi norij siekalas.
Paskaties, mans autobuss nāk, es steigšu paspēt šo, pretējā gadījumā nākamais pienāks tikai pēc četrdesmit minūtēm.
Nolādēts augstpapēžu kurpes un bedrītes uz mūsu ietvēm!
Sasodītais papēdis ieķērās asfalta bedrē, un es kā pingvīns lidoju lejup pa slidkalniņu.
Es jutu asas sāpes potītē, ceru, ka tas nav lūzums. Nespēdama atgūties no šoka un kauna, viņa pielēca, nokratīja putekļus no drēbēm, novilka apavus un basām kājām, pareizāk sakot, klupdama devās atpakaļ mājās.
– Robert, sveiks, es šodien nenākšu uz darbu. "Man šķiet, ka man ir sastiepums," es ierunājos klausulē.
– Kas notika? Kāda stiepšanās?
– Es nokritu un savainoju potīti. Tas ļoti sāp.
– ES nākšu pie tevis. Zvaniet ārstam.
"Jums nav vajadzīgs ārsts, es izārstēšos pats." Man ir ziede, es aptinšu kāju ar elastīgu saiti. Un nav jānāk, es nogulēšu dažas dienas un būšu kā jauns,” es sacīju, uztraucoties, ka, ja viņš atnāks, man viņš būs jāiepazīstina ar savu ģimeni. Es nevēlos, lai viņš zinātu par manu paralizēto māti. Tās ir manas un tikai manas problēmas.
– Nu, tu esi stulba, vai nevēlies, lai es par tevi parūpējos?
– Negribu. Es atvainojos, es esmu tāds, kāds esmu, un jūs nevarat mani mainīt.
– Mīlu tevi. Atveseļojies, ja ko vajag, zvani.
– Un es mīlu tevi.
– Man pietrūks.
– Un es to darīšu. Čau!
– Čau! Skūpsts.
Tā nu gandrīz nedēļu nogulēju ar sāpošo kāju. Mans mīļais princis atbalstīja mani morāli, zvanot man katru dienu.
Dzirdu grabošu skaņu, kāds piezvanīja pie durvīm. Kurš vēl ieradās tik agri?
Atveru durvis un uz sliekšņa nostājas Nataša ar savu mazuli, kurš ērti iekļaujas Kangaroo mazuļa somā. Vitjuška dūcināja un pūta burbuļus ar lūpām, skaidrs, ka šī poza blakus mammai viņam patīk vairāk nekā sēdēšana ratos.
– Sveiks draugs! Kā tev iet kājā? – Nataša sāka sarunu no sliekšņa.
– Tas ir normāli, domāju, ka rīt iešu uz darbu.
– Beidz sēdēt mājās, laiks pastaigāties. Ejam pastaigāties pa krastmalu un paelpot? Un šovasar mēs nekad tā nebijām.
– Ejam, es tūlīt gatavošos. Pagaidām sēdi.
Nataša, es un viņas piecus mēnešus vecais mazulis virzījāmies uz krastmalas pusi. Rīta vēsums vēl nebija padevies karstumam, un staigāt bija diezgan ērti. Viegls silts vējiņš pūta no jūras, atstājot sāļu garšu uz sausām lūpām.
Tuvāk krastam varēja redzēt, kā pa jūras viļņiem lēnām šūpojās baltas buru laivas. Pacēlusi savas vieglās, gaisīgās putas, jūra lēnām nolaida smaragda ūdeņus krasta virzienā.
Attālumā bija smilšaina pludmale, kas bija nokaisīta ar simtiem sauļojošu ķermeņu.
Šur tur gulēja dažāda vecuma vīrieši un sievietes ar un bez bērniem.
Mēs ar Natašu gājām, runājām par ikdienišķām lietām, vispār pļāpājām par neko.
– Čau meitenes, pievienojieties mums sauļoties! – mums kliedza sāpīgi pazīstama balss.
– Sveiks, Dim! "Mēs steidzamies pildīt uzdevumus," es atcirtu, paātrinot savu gaitu.
– Nesteidzies doties prom, parunāsim? – Dimka nenomierinājās.
– Ko tev vajag? Mums nav par ko runāt.
– Iepazīsties ar manu draudzeni! – un viņš ar roku norādīja uz kādu divdesmitgadīgu slaidu blondīni, kas sēdēja ar saliektām kājām.
"Mani sauc Elena," meitene aizsmakušā balsī teica, ar roku iztaisnojot savus balinātos taisnos matus līdz pleciem.
– Ļoti jauki, Andželīna. "Un šī ir Natālija," es sacīju, pamājot Natašai.
– Varbūt vari sauļoties pie mums? – Dimka jautāja, skatoties uz mani ar garlaicīgo vīrieša skatienu.
"Priecājos iepazīties, mēs dodamies prom," es atbildēju, pastūmot Natašu sānos.
"Dim, mums jāiet, Vitjuška ir jāpabaro," apstiprināja Nataša.
"Neej," Dimka pavilka mani aiz rokas uz sevi.
Es apņēmīgi atrāvu roku un, novērsusies no viņa, strauji devos uz priekšu, it kā nekas nebūtu noticis.
Nataša tik tikko spēja man sekot līdzi.
– Un ko viņš no manis grib? Ir meitene, bet viņa neliek mani mierā!
Viņa gāja un domāja, ka viņš ir atradis sev skaistu meiteni, tikai viņas acis bija