Slepkavība kā smalkā māksla. Deivids Morels
vajadzētu atpūsties.
– Lai palaistu secen iespēju mācīties no jums?
Vīri viņiem priekšā iebrāzās sānielā.
– Viņš atradis saplēstu pudeli! – kāds nokliedza. – Manas acis! Viņš trāpīja man acīs! Lai Dievs žēlīgs, es esmu akls!
Šaurajā ieliņā iespiedās aizvien vairāk cilvēku.
– Man trūkst elpas! – kāds stenēja.
Raiens pūlējās izvilkt cilvēkus ārā no ielas.
Bekers sekoja viņa paraugam. Būdams piecpadsmit gadu jaunāks par Raienu, garāka auguma un platākiem pleciem, viņš sparīgi rāva vīrus ārā no sānielas un nogrūda tos uz bruģa.
Tie neizturami dvakoja pēc alkohola.
– Atkāpieties! – Raiens pavēlēja.
Bet pūlis palika stāvam kā mūris.
Kreisajā pusē Raiens pamanīja gaismas strēli – tur, pavērusi durvis, ārā pārsteigta lūkojās korpulenta sieviete.
– Skrienam! – viņš aicināja līdzi Bekeru.
Abi steigšus paspraucās garām sievietei un attapās vienā no daudzajām vietējām tavernām. Gar soliem un leti viņi pa gaiteni nonāca pieliekamajā telpā ēkas labajā pusē.
– Pie loga! – Raiens sauca.
Konstebls pasteidzās garām alus mucām un pastūma augšup bīdāmo logu. No ielas atskanēja nomācoša kliedzienu un lāstu kņada. Raiens pavērsa lukturi ārā pa logu, un tā stars pāršķēla nakts tumsu. Varēja redzēt, ka bēglis atgaiņājas no uzbrucējiem ar saplēstas pudeles lausku. Dažiem no brūcēm sejā tecēja asinis. Vajātāji izbīlī izmisīgi centās pakāpties tālāk no bīstamā ieroča un uztriecās tiem, kas spiedās no aizmugures.
Bekers pasniedzās ārā pa logu, ar garajām rokām satvēra bēgli aiz pleciem un centās ievilkt mājā, bet divi vīri uz ielas pieķērās bēglim pie kājām.
Šādi rauts uz pusēm, tas neganti iebļāvās.
Raiens nolika lukturi uz galda, paķēra kaktā ieslietu slotu un ar kāta galu dūra tiem, kuri turēja bēgli. Viņš mērķēja tiem pa zodu, trieca un cirta tik spēcīgi, ka viens no vīriešiem iekliedzās un aizklāja ar plaukstām seju. Raiens nekavējās ar slotaskātu uzbrukt otram, un arī tas iegaudojies palaida vīrieša kājas vaļā.
Negaidot zaudējis pretestību, Bekers krita atmuguriski, ieraudams vajāto vīreli istabā. Abi nogāzās uz grīdas.
– Novāciet rokas! – gūsteknis sauca, atvairīdamies ar saplēsto pudeli.
Raiens izgrieza viņam roku, līdz vīrietis sāpēs iekliedzās un izmeta pudeli, kas uz grīdas sašķīda lauskās. No aprīkojuma jostas Bekers izņēma modernos rokudzelžus, kuros iestrādātās atsperes ļāva cieši apkļaut rokas, kamēr tos aizslēdza ar atslēgu.
– Es nekā slikta neesmu darījis! – vīrietis iesaucās.
– Mēs pavisam drīz noskaidrosim patiesību, – Raiens attrauca, mēģinādams atgūt elpu. – Kā jums uz mēteļa gadījās asinis?
– Tie mani gandrīz vai nobeidza! Tā tur tika asinis, – vīrietis runāja, veldams vārdus pār pietūkušajām lūpām.
– Ja jūs tiešām neslēpāties, bet aizmigāt, jo bijāt pārāk daudz izdzēris, – ierunājās Bekers, – šie cilvēki patiesībā izdarīja labu darbu.
– Kāda vella pēc jūs tā domājat?
– Tik saltā naktī jūs būtu miegā nosalis.
– Tad nu gan laba izvēle… nosalt vai tikt piekautam līdz nāvei.
– Varat pateikties mums, ka nenotika ne viens, ne otrs. – Kur tieši jūs dzērāt? – vaicāja Raiens, kas atzinīgi vēroja Bekera pūliņus iekarot aizturētā uzticību.
– Daudzviet.
– Kura bija pēdējā vieta? Cikos jūs aizgājāt no tās?
– Es neatceros. – Vīrietis oda pēc džina.
– Lai viņš paliek tepat un atžirgst tiktāl, ka varam viņu iztaujāt, – Raiens deva rīkojumu patruļas policistiem, kuri tikko ienāca istabā.
Joprojām smagi elsdams, detektīvinspektors kopā ar Bekeru izgāja tavernas priekštelpā; komisārs Meins viņu jau tur gaidīja un tagad šķita daudz vecāks par saviem piecdesmit astoņiem gadiem. Cieši sakostie žokļi, ko ieskāva vaigubārda, nodeva sasprindzinājumu.
Skaļais plūktiņš uz ielas turpinājās – konstebli klaigāja un belza ar stekiem, cenzdamies izdzenāt pūli.
– Tas ir tikai sākums, – Meins nopietnā balsī paziņoja.
– Varam cerēt, ka džins drīzumā aizdzīs viņus gulēt, – Raiens ieteicās.
– Nē, kļūs tikai ļaunāk. Zinu to no pieredzes. Āmurs un iniciāļi uz tā… Es…
Komisārs piepeši aprāvās, pamanījis līdzās apaļīgo tavernas saimnieci. Telpā ienāca vīrs sarkanu seju, acīmredzot viņas vīrs, un nostājās sievietei līdzās.
– Man ar jums jārunā, – Meins pievērsās Raienam, tīši nelikdamies zinis par Bekera klātbūtni. – Zem četrām acīm. Tavernas saimniekus acīmredzami pārsteidza komisāra pievēršanās sarkanmatainam īram, nevis patruļniekam uniformā.
– Konstebls Bekers ir mans palīgs, – Raiens aizrādīja.
– Viņam jāzina viss.
Bekeru šis apgalvojums pārsteidza, taču jaunais vīrietis prata noslēpt izbrīnu.
– Jūsu palīgs ir konstebls? – Komisārs vēl arvien ignorēja Bekeru. – Vai tas nav mazliet neparasti?
– Kā jūs jau norādījāt, lords Pālmerstons pavēlēs mums atklāt noziegumu pēc iespējas drīzāk un izvairīties no panikas. Mēs vēlamies apliecināt tautai, ka manā rīcībā ir visi nepieciešamie līdzekļi. Ja atradīsiet spēkus atgriezties veikalā, tur mūsu sarunu neviens nenoklausīsies.
– Ja nu vienīgi mirušie, – komisārs klusu piebilda.
Kad viņi iegāja mājā, Illustrated London News mākslinieks malkoja no blašķes. Pieķerts šai nodarbē, viņš par to neizrādīja nekādu kaunu.
– Es laikam šim darbam neesmu radīts. Kad es te vairs nespēju atrasties, devos ārā un mēģināju uzskicēt traci, bet…
– Dieva dēļ, avīzē par traci neko nelieciet! – komisārs lūdzās.
– Par mani varat neuztraukties. Es tai miglā neko nevarēju saskatīt, kur nu vēl uzzīmēt. Taču saskaitīju vismaz divus dučus reportieru, tāpēc varat nešaubīties, ka rīt lasīsiet ne tikai par nakts notikumiem veikalā, bet arī par nekārtībām uz ielas.
Komisārs novaidējās. – Tad lords Pālmerstons visādā ziņā mani izsauks pie sevis.
– Tur sākās tādas lietas, ka es atgriezos šai nolādētajā mājā.
Veikalā joprojām spēcīgi oda pēc asinīm.
– Šis darbs pavisam noteikti nav manā gaumē. – Varbūt jums jāiedzer vēl, – Raiens ierosināja.
– Jāiedzer daudz. Ja vien man tā nevajadzētu naudu…
– Mēs gribētu šeit parunāties, svešu netraucēti, – Raiens aizrādīja. – Ielās tagad iestājies miers. Iespējams, svaigā gaisā jutīsieties labāk. Varat arī iegriezties tavernā.
– Šeit? Citu netraucēti? Varat te