Slepkavība kā smalkā māksla. Deivids Morels
mēs devāmies cauri gājēju arkai kreisajā pusē. Policists, kurš stāvēja savā telpā, pamāja mums ar galvu.
– Arī šīs būves toreiz nebija, – tēvs ieminējās.
Mums aiz muguras pletās plašais Haidparks. Dievkalpojumi beidzās, un šurpu turpu braukāja karietes. Siltos mēteļos ģērbušās ģimenes pastaigājās starp kokiem. Bet tēva skatiens vērsās tālumā, priekšā, uz Oksfordstrītu.
– Šī iela tolaik bija dzestrāka, skarbāka, – viņš atcerējās.
Abās pusēs rindojās veikali un darbnīcas. Pilsētas tirdzniecības sirds, kas svētdienā slēgta, šķita nedabiski klusa.
– Kad man bija septiņpadsmit gadu un es dzīvoju uz ielas… – tēvs iesāka. Viņš ilgu brīdi vērās uz pakāpieniem pie kāda veikala ieejas. – Piecus mēnešus, parasti ziemā. – Viņš pētīja maiznīcu, itin kā uzlūkodams to no tālas pagātnes. – Lielākoties es uzturējos šeit. Oksfordstrītā. Redzi to maiznīcu? Dzīvodams badā, es maiznīcas redzēju sapņos. Vai es tev jau stāstīju par skeletu?
No tēva mutes šāds baiss jautājums neizklausījās savāds. – Par skeletu? – es pajautāju.
– Tolaik es mācījos Mančestras klasiskajā ģimnāzijā. Ķirurgam, kurš piedalījās skolas darbā, kabinetā atradās skelets. Baumoja, ka tie ir kāda bēdīgi slavena lielceļa laupītāja kauli. Dzelzceļu tolaik vēl nebija, tālab šādi laupītāji bija nebeidzams ceļinieku bieds. Šis vīrs pakārts, un ķirurgs bija samaksājis bendem, lai tas atgādā viņam līķi, jo tajos laikos nebija cita likumīga ceļa, kā tikt pie līķa, ko medicīnas studentiem secēt. Taču vēlāk izrādījās, ka steigā, izņemdams pakārto no cilpas, bende nebija pamanījis, ka laupītājs vēl dvašo. Tādēļ ķirurgam un medicīnas studentiem nācās durstīt to ar skalpeli, pārliecināties, ka lielceļa laupītājs izlaiž garu, un tikai tad varēja ķerties pie secēšanas. Pēc tās viss, kas palika pāri no līķa, tika izvārīts sārmā, un atlika vienīgi skelets.
Briesmīgais stāstījums manī neraisīja izbrīnu, lai gan es biju pateicīga liktenim, ka tuvumā negadījās neviens garāmgājējs.
– Manas izjūtas saistībā ar šo nelaimīgo skeletu precīzi atspoguļoja manas izjūtas pret skolu, – tēvs turpināja. – Vīrs, kurš man mācīja latīņu un grieķu valodu, necieta to, cik viegli man šie priekšmeti padodas, jo pats tos apguvis lielās mokās. Ar laiku aizvainojums pārauga dusmās un pēc tam fiziskā cietsirdībā. Beigu beigās es lūdzos aizbildņiem, lai mani atpestī no skolas šausmām.
Mana tēva tēvs, kuru viņš redzējis pavisam reti, bija ceļojošais tirgotājs un nomira ar diloni, kad dēlam bija septiņi gadi. Testaments paredzēja, ka puisēna dzīvi noteiks četri aizbildņi, taču tie savus pienākumus pildīja pavirši, tādēļ viņa skolas gaitas palaikam aprāvās un nereti gadījās nezinoši skolotāji.
– Tomēr viens no aizbildņiem rīkojās īpaši sparīgi. Viņš, tāpat kā skolotājs, no manis pieprasīja pilnīgu pakļaušanos, un tas nebija manā dabā. Tāpēc es aizbēgu. Pie mātes ierasties nevarēju, jo viņa mani uz karstām pēdām nosūtītu atpakaļ pie aizbildņiem. Tālab es aizņēmos mazliet naudas no ģimenes drauga, kurš juta līdzcietību manā izmisuma pilnajā situācijā. Kādu laiku es mitinājos te vienā, te citā fermā Velsas pusē, bet laika gaitā, pamazām izsīkstot arī tam mazumiņam naudas, es izmēģināju laimi šeit, Londonā. Un te mana dzīvība karājās mata galā. Vējiņš vairs nespēja izkliedēt miglu, un sāka biezēt dūmaka, kas neļāva redzēt tālāk par kvartālu. Kļuva vēl aukstāks, un es priecājos, ka biju iedomājusies uzvilkt siltu mēteli.
Tēvs soļoja uz priekšu, aplūkodams veikalu sliekšņus un aizslēģotos logus – šķita, ka viņš katru no tiem pazīst pavisam labi.
– Trūcīgā iztika ļāva man ieturēt tikai vienu maltīti dienā, un tā bija tēja ar maizi un sviestu. Necik ilgi, un arī tam vairs nepietika naudas. Es sāku ubagot, taču pilsētu apdzīvoja neskaitāmi ubagi. Ja nebūtu sastapis vīru, kuram piederēja māja netālajā Grīkstrītā, es nezinu, kas mani nogalētu vispirms, dabas stihijas vai bads. Šis cilvēks bija saistīts ar augļošanu un šaubīgiem jurisprudences pārstāvjiem. Vīru sauca Brunnels, taču viņš sevi dažkārt dēvēja par Braunu. Lai ienaidnieki viņu nenotvertu, Brunels ik nakti pavadīja kādā citā Londonas pusē. No rīta šis vīrs ieradās mājā, kuru tiku pieminējis, bet pēcpusdienā devās kaut kur paslēpties. Māja bija gandrīz neapdzīvota, tāpēc pastāvēja briesmas, ka to kāds var izdemolēt; tālab, kad es ierados pie viņa aizņemties naudu, viņš mani nopētīja un piedāvāja darījumu. Es drīkstēju tur rast patvērumu naktī un apsolījos sacelt pamatīgu traci, ja kāds mēģinās tajā ielauzties. Māja bija noplukusi, – tēvs stāstīja. – Vienīgās mēbeles bija atrodamas istabā, kurā šis cilvēks glabāja papīrus, bet citur neredzēja ne skaidiņas. Naktīs, kad nedega sveces, iestājās baismīga tumsa. Es mēģināju iemigt uz kailās grīdas un drebēdams klausījos žurku skrubināšanā. Daudzo grauzēju nagi skrapstēja pa grīdu dēļiem. Slimība un bads, nemaz nerunājot par mokošajiem sapņiem, ļāva man iekrist vienīgi suņa miegā, un pusmiegā es dzirdēju pats sevi vaidam. Saspīlētie nervi izraisīja muskuļu spazmas, kājas raustījās, bez mitas uzmodinot mani. Par laimi, šim Brunelam vai Braunam… lai kāds būtu viņa īstais vārds… patika apspriest grieķu un latīņu valodā sarakstītos daiļdarbus. Ik rītu, ieradies mājā ar smalkmaizītēm savām brokastīm, viņš pacienāja mani ar drupačām, kamēr abi pārrunājām “Odiseju” vai “Eneīdu”. Citādi es pārtiku vien no atliekām, ko ubagodams salasīju no vienaldzīgiem garāmgājējiem rosīgajās ielās. Ja kāda meitene nebūtu iežēlojusies par mani… kaut arī viņa pati bija pelnījusi visas pasaules žēlastību… manis šai saulē vairs nebūtu. Un viņu sauca Anna.
Šis vārds noskanēja tikpat piepeši kā negaidīta zvanu dimdoņa. Aukstums pieņēmās spēkā. Es ietinos mētelī ciešāk un klusībā biju pateicīga tēvam par to, ka tas atsāka soļot pa Oksfordstrītu. Migla zagās aizvien tuvāk. Tagad redzamība bija labi ja trīs ceturtdaļas kvartāla.
– Annai bija sešpadsmit gadu, – tēvs stāstīja. – Viņa bija no tām sievietēm, kuras sauc par paklīdušām.
– Tu nekad neesi mani pārāk saudzējis, – es iebildu. – Tāpēc arī tagad runā bez aplinkiem.
Tomēr tēvs brīdi vilcinājās. – Anna bija ielasmeita. Nonākusi trūkumā juridisku nesaskaņu dēļ saistībā ar naudu, kas bija palikusi mantojumā no vecākiem. Taču citiem cilvēkiem izdevās piesavināties naudu un Anna palika bez nekā. Visus tos ziemas mēnešus viņa cieta no kāsa, taču aprūpēja mani tik centīgi, it kā patiesībā es būtu slimāks. Es bieži pastaigājos kopā ar viņu pa Oksfordstrītu, un mēs kopā patvērāmies zem portikiem. Viņa aizstāvēja mani pret pilsētas sargiem, kas dzina mani prom no lieveņu pakāpieniem, kur es vēlējos atpūsties un atgūt spēkus.
Tēvs atkal itin kā vērās tālumā. Viņš apstājās un norādīja uz kādu netālu vietu.
– Mēs kavējām laiku, gaidot leijerkastnieku, kas trinkšķināja savu instrumentu uz ielas stūra. Viņš allaž izlikās, ka leijerkaste sver trīsreiz vairāk nekā patiesībā, un, griezdams rokturi, piepūlē savieba seju un smagi elsa. Mēs ar Annu, rokās sadevušies, klausījāmies viņa mūziku. Garāmgājēji šad tad iemeta kādu monētu tasītē, kas bija piestiprināta pie leijerkastes, un vīrs tad izplūda pateicībā, it kā būtu saņēmis veselu bagātību. Mums šīs nieka monētas patiesi šķistu liela bagātība. Tomēr, pat izsalkušiem, mums vēl bija mūzika; un kopš tiem laikiem, dzirdot leijerkasti, man atmiņā arvien ataust vakari, kad stāvēju šeit, pie