Slepkavība kā smalkā māksla. Deivids Morels
tā bija grūti noturēt līdzsvaru. Reiz, barodams cūkas, Bekera tēvs bija pakritis aplokā, un masīvie, riebīgie un negantie lopi metās viņam virsū, ar asajiem zobiem izraudami miesas gabalus no viņa rokām un kājām. Tēva kliedzienu atsaukts, mazais Bekers toreiz apmētāja cūkas ar akmeņiem, līdz tās atkāpās, un tēvs, asinīm noplūdis, varēja pārtrausties pāri aploka sētai.
Bekers pūlējās atgaiņāt seno notikumu no atmiņas un vienlaikus centās sevi pārliecināt, ka cūkas aprises, kas miglā arvien pieauga, ir tikai viņa iztēles auglis. Piedevām viņam reiba galva no centieniem neieelpot ekskrementu radīto smirdoņu, kas pacēlās no notekas. Vai Raiens runāja patiesību, teikdams, ka holera ceļas no nelaba ūdens, nevis no tā, ka ieelpo smirdīgus izgarojumus? No šausmīgās dvingas Bekeram kļuva šķebīgi.
Cūka ošņājās tuvāk.
Neizturami gribējās pietrūkties kājās, pārrāpties pāri mūrim un nolēkt otrā pusē, drošā vietā. Taču domas neizbēgami atgriezās pie pieciem līķiem veikalā un solījuma sargāt slepkavas pēdu nospiedumus. Bekers bija apņēmies, ka nebūs visu mūžu konstebls. Viņam bija divdesmit pieci gadi. Iepriekš viņš bija izmēģinājis dažādus dvēseli nomācošus darbus – piemēram, rāvies sešdesmit stundu nedēļā ķieģeļu fabrikā –, līdz atskārtis, ka garais augums un spēcīgie muskuļi sniedz priekšrocību pieteikties darbā par policistu. Nu jau piecus gadus viņš patrulēja Londonas ielās, lielākoties nepatīkamākajos rajonos, un strādāja garākas stundas nekā ķieģeļu fabrikā, ik vakaru nostaigāja divdesmit jūdzes un saņēma tikai vienu brīvdienu divās nedēļās.
Tomēr, lai kādas drausmas, pienākumu pildot, gadījās redzēt, Bekers lepojās ar to, ka darbā spēj likt lietā ne tikai fizisko spēku, bet arī prātu. Viņa varā bija neļaut, lai ar cilvēkiem apietas varmācīgi. Taču tādā amatā kā inspektors Raiens viņa iespējas to nepieļaut pieaugtu – turklāt detektīvs saņem astoņdesmit mārciņas gadā, bet konstebli pelna tikai piecdesmit piecas. Ja radušās izredzes uz labāku dzīvi, liedzot vienai nešpetnai cūkai izbradāt šos pēdu nospiedumus, tad, debesu vārdā, viņš stāvēs un neatkāpsies. Šo apņēmību iedragāja vēl vienas cūkas ierukšķēšanās miglas mutuļos.
Tā atradās pretējā pusē. Nu Bekers stāvēja starp diviem lopiem, nerimtīgi sita ar steku pa mūri un sauca:
– Nost no manis, bandubērni!
Piepeši viņš saklausīja pirmo cūku metamies uzbrukumā. Pēc dzirdes noteikdams dzīvnieka atrašanās vietu, viņš no visa spēka zvēla ar steku un trāpīja pa kaut ko cietu. Tumsā atskanēja neganti skaļa kviekšana, kas Bekeram atgādināja ikgadējo mājlopu kaušanu tirgus sezonā, kad tēvs pārgrieza cūkām rīkles.
Nostājies ieplestām kājām virs nospiedumiem, kurus bija zvērējis aizsargāt, viņš vēlreiz cirta ar steku, pēc tam trešo reizi un ikreiz trāpīja mērķī. Cūka spalgi iekviecās un ietriecās konsteblam ciskā. Spēcīgais grūdiens vīrieti teju notrieca no kājām notekas grāvītī.
“Sargā pēdu nospiedumus!”
Lai saglabātu līdzsvaru, Bekers pieliecās un atvēzējās brīdī, kad cūka traucās garām. Triekdams steku tai pa pēcpusi, viņš juta, kā ierocis iegrimst miesā. Cūka iekviecās. Bekers pagriezās, bet pieraudzīja, lai pēdu nospiedumi, kuri atradās starp kājām, netiek bojāti.
Tagad abas cūkas atradās vienā pusē. Vairs nenācās sadalīt uzmanību. Taču, ja abas uzbruks vienlaikus, Bekeram nebūs cerību tās apturēt – dzīvnieki notrieks viņu dubļos un gāzīsies virsū.
– Gribat izkauties? Lūdzu! – viņš kliedza.
Bekers paspēra vēl vienu soli, nostādamies priekšā pēdu nospiedumiem, lai varētu tos labāk aizsargāt. Sakopojis visus spēkus, viņš gāza ar steku un pēc negaidītās sadursmes sagrīļojās. Ievainotā dzīvnieka kauciens pauda vienlaikus sāpes un niknumu. Taču niknums guva virsroku. Pirmā cūka uzbruka vēlreiz. Iespējams, tā tomēr bija otrā. Bekers vairs nespēja tās atšķirt – viņš sita, netrāpīja un pārsteigts juta, kā piedurkne tiek sagrābta zobos un rauta. Viņš vilka pretējā virzienā.
Piedurkne notrūka, un vīrietis pakrita. “Pēdu nospiedumi! Nedrīkst sabojāt pēdu nospiedumus!” viņš paguva nodomāt, pagriežoties aizvēlās sāņus un iestenēdamies atsitās pret mūri. Kājas paslīdēja dubļos, un konstebls nokrita uz sāniem. Tērauda ķivere no galvas nokrita un grabēdama aizripoja. Cūkas metās uzbrukumā. Bekers atvairījās ar abām kājām, spēra, trāpīja pa šņukuriem un zobiem, un bailes radīja halucinācijas, it kā viņš sēdētu uz tās jaunās, nesen redzētās ierīces, ko dēvēja par divriteni, – viņš gan gulēja uz sāniem un zābaku biezās zoles nespiedās pret pedāļiem, tomēr, lielā ātrumā kustinādams pēdas, viņš spēra pa acīm, ausīm un purniem. Viņš iekliedzās un spēra vēl spēcīgāk, virzīdamies ar muguru pret sienu. “Nē! Pārāk tuvu pēdu nospiedumiem!”
Kamēr detektīvinspektors Raiens pētīja atrasto savāzto bārdas nazi, liesma lukturī sāka dzist. Viņš paskrūvēja vaļā vāciņu, lai deglim piekļūtu vairāk gaisa, taču tas nesagādāja cerētos uzlabojumus. Tik tiešām, gaisma kļuva vēl blāvāka. Pakratījis lukturi un nedzirdējis tajā petrolejas šļakstus, inspektors apjauta, ka drīz paliks stāvam tumsā.
Taču vārajā apgaismojumā aplūkojis atvāzto nazi, Raiens vēl paguva saskatīt asinis uz bārdas naža asmens un eņģes. Viņš salocīja nazi un ievietoja to mēteļa kabatā. Lukturis apdzisa. Ja nebūtu gāzes laternas šķērsielas galā, viņš vairs vispār neko neredzētu. No labās puses atlidoja pūļa klaigas pie veikala. Izgājis no šķērsielas, viņš soļoja pa slideno bruģēto ielu no vienas pustumšas laternas pie nākamās un devās balsu virzienā. Kad Raiens tuvojās pūlim, ceļu saskatīt palīdzēja ne vien laternas, bet arī gaisma, kas krita no apkārtējo namu logiem. Trača uzmodinātie veikalu īpašnieki, kas dzīvoja ēku sētas puses istabās, bija ar sērkociņiem iededzinājuši savus gaismekļus, un tādējādi arī uz ielas kļuva gaišāks.
Nonācis pie ļaužu drūzmas, detektīvinspektors centās piekļūt tuvāk veikaliem labajā pusē un pūlējās izbrīvēt sev ceļu.
– Ei, tu negrūsties, ja? – kāds vīrietis aizrādīja.
– Palaidiet mani. Es esmu policists!
– Tu gan pēc pīlera neizskaties. – Es esmu slepenais. Detektīvs.
– Kā ta’, un es esmu lords Pālmerstons. Va’ ne, Pīt? Es esmu sasodīts lords Pālmerstons.
– Aha. Lords Kupidons, tas nu gan.
– Un šis zellis sevi iedomājas par karalieni Viktoriju. Paskat, kā grūstās!
– Man patiesi jātiek jums garām. Lūdzu, atbrīvojiet ceļu, lai es…
– Vācies prom, puis.
Runātāja elpa oda pēc džina. Raiens nosprieda, ka prātīgāk būs tikt cauri pūlim tā vidū, un atkal pūlējās izbrīvēt ceļu. Viņš pacēla augstāk policista lukturi un cerēja, ka tā iedvesīs pienācīgu cieņu. – Dodiet ceļu! Man jānokļūst veikalā.
– Kur tu nospēri bobija lukturi?
– Es strādāju policijā. Man jātiek cauri.
– Kā nu ne? Kur tavs žetons? Tinies!
Pēkšņi Raiens juta kabatā rosāmies svešu roku. Viņu mēģināja apzagt. Raiens ar lukturi iegāza vainīgajam pa roku.
– Viņam kabatā ir bārdas nazis! – iekliedzās kāds vīrs, iespējams, aplaupītājs.
– Kam? Kur?
– Šim! Viņam ir bārdas nazis!
Kad Raiens centās atbrīvoties, viņu sagrāba vairākas rokas,