Jasmīna smarža. Džūda Devero
kā jūties. Arī es negribēju šādus piedzīvojumus. Vēl nupat dzinu zirgus sacīkstēs un laimēju naudu no slinkajiem, bagātajiem Čārlstonas jaunekļiem, gatavojoties precēties ar daiļāko sievieti pasaulē, bet jau nākamajā mirklī smaku netīrā cietumā un gaidīju pakāršanu. – Viņa balss ieskanējās dobjāk. – Un mana mīļotā bija mirusi.
Viņš bija pagriezis galvu, un Keja redzēja skumjas… nē, sēras viņa acīs. Līdz šim viņa nebija palūkojusies uz notikušo no Aleksa viedokļa.
Nesaņēmis atbildi, Alekss piegāja pie zirga un savilka sedulkas siksnu ciešāk. – Es aizvedīšu tevi atpakaļ, – viņš sacīja. – Neesi pelnījusi, lai tevi tajā visā iejauktu.
Keja piecēlās un nostājās viņam blakus. – Vai uz Virdžīniju?
– Jā, uz Virdžīniju vai citur, kur vēlies.
– Kā ar briesmām, kas draud manai ģimenei?
– Sliktāk būtu palikt kopā ar slepkavu. – Viņš atsēja zirga pavadu un jau grasījās kāpt seglos, bet Keja viņu apturēja.
– Mums jāaprunājas.
– Nav nekā, par ko runāt, – viņš atbildēja un uzlēca zirgam mugurā. – Manuprāt, mums jādodas prom, bet tu droši vien domātu, ka es tev lieku pakļauties. Tāpēc drīksti darīt, kā vēlies.
Keja nekustējās. – Varbūt vajadzētu izdomāt plānu.
Alekss sēdēja zirgā, bet viņa stāvēja uz zemes un izskatījās ļoti trausla. Skaistie mati slīga pār pleciem, un tajos bija sīki zariņi un lapas, bet tie nemazināja pievilcību. Neits nebija pieminējis savas māsas matus, tikai pateicis, ka tie ir rudi un brāļi viņu tādēļ ķircinot. Reiz Tallijs nokrāsoja vecu parūku rudu un pastaigājās pa māju, tēlojot Keju. Viņa brāli apturēja, nometot vienu no mātes iemīļotajām Ķīnas vāzēm no balkona un gandrīz trāpot viņam pa galvu. Alekss bija smējies, uzzinot, ka abiem bērniem par sodu nācās nedēļu mazgāt visu ģimenes veļu.
– Laba doma, – Alekss sacīja. – Vai tu zini, kas mums jādara?
Keja samirkšķināja acis, šādas atsaucības pārsteigta, bet patiesībā viņai nebija ne jausmas, kā izbēgt no vajātājiem. Viņa ķērās pie pārbaudītām vērtībām jeb humora, slēpjot bažas. – Ieģērbsim tevi kleitā un dosimies uz Virdžīniju kā divas vecas dāmas. – Viņas acīs mirdzēja smiekli. – Protams, tev nāktos noskūties un pat nomazgāties. – Viņa pieveda zirgu pie celma, uzkāpa uz tā un iesēdās seglos.
– Es atsakos no jebkā, kur paredzēta vanna, – Alekss ļoti nopietni paziņoja, un Keja nesaprata, vai viņš joko vai ne. – Un nevalkāšu kleitu. – Viņš rāmi uzlūkoja Keju. – Kur dosimies? Uz ziemeļiem vai dienvidiem?
Keja norija siekalas. Viņai nekad mūžā nebija nācies pieņemt šādu lēmumu, bet doma par to, kas varētu notikt ar viņas ģimeni, mudināja uz rīcību. Ja brāļi nokļūtu šādās krustcelēs, viņi ne mirkli nevilcinātos sargāt tuvos cilvēkus.
– Dienvidiem, – viņa beigu beigās nočukstēja.
Viņa jau gribēja teikt vēl kaut ko, bet Alekss pamāja un pagrieza zirgu, un viņi devās straujos auļos. Viņi divas reizes piestāja, lai padzertos paši un padzirdinātu zirgus, un tad turpināja ceļu.
Keja izmantoja vienu no šiem pārtraukumiem un pajautāja, cik ilgi, pēc Aleksa domām, viņiem vajadzēs jāt, pirms būs pamesta baumu teritorija. Viņa pat nebija redzējusi Tīsija karti un zināja tikai, ka jādodas uz dienvidiem, kur saule vienmēr spīd sejā.
– Cilvēkiem patīk šausmu stāsti, un es domāju, ka runas pieklusīs tikai tad, kad būsim Floridā.
Keja nespēja apvaldīt nepatikas trīsas. Florida saistījās ar purviem, aligatoriem un cilvēkēdājiem augiem. Vismaz tā stāstīja tēvocis Tīsijs, kad viņa un Tallijs vēl bija maziņi. Ādams apgalvoja, ka tā nav patiesība, un apskaujot mierināja māsu, kad viņu naktī mocīja murgi.
– Neuztraucies, – Alekss sacīja. – Tu nedosies purvos kopā ar mani. Atstāšu tevi pie Tīsija draugiem. – Viņš piegāja pie zirga, ielūkojās somā un pasniedza Kejai kaltētas liellopa gaļas sloksni.
– Man šis riebjas, – viņa atzinās, negribīgi košļājot gaļu. – Tu taču teici, ka tev nav plāna.
– Nebūtu, ja tu gribētu, lai aizvedu tevi uz Virdžīniju. Tā kā viņš neko vairs nepiebilda, Keja jautāja: – Nu?
Vai pastāstīsi, kāds tas ir?
Alekss pacēla rokas, lai palīdzētu viņai uzkāpt zirgā. – Nē.
Keja aizkaitināta uzlika plaukstu uz viņa pleca un kāju uz augšstilba. Viņa bieži tā rīkojās ar brāļiem, un tie vienmēr zaudēja līdzsvaru. Bet Alekss bija gatavs un atkāpās tā, ka meitene gandrīz nokrita augšpēdus. Viņš satvēra Kejas roku, neļaujot atsisties pret zemi.
Viņa jau grasījās norāt Aleksu, bet viņš izskatījās tik apmierināts ar sevi, ka viņa neapvaldīja smaidu. – Vai tev tiešām nav māsu?
– Nevienas pašas, bet esmu sapratis, ka jāiedomājas visnelietīgākā viltība, kāda iespējama, un tu to izdarīsi.
Keja vairākas reizes atvēra un aizvēra muti, gribēdama aizstāvēties, bet sāka smieties. – Tu esi vājāks un vecāks par maniem brāļiem, bet droši vien gudrāks. Izņemot Ādamu, protams.
Alekss salika plaukstas kopā, viņa atspērās pret tām un uzlēca zirgam mugurā. – Izņemot Ādamu, – viņš atkārtoja, iekārtojies seglos. Nedaudz novērsies, viņš iejautājās: – Cik Ādamam gadu?
– Divdesmit astoņi.
– Es atcerējos pareizi, – Alekss domīgi sacīja un palūkojās uz sauli, samiedzis acis. – Nezinu, kā domā tu, meitēn, bet es labprāt paēstu.
– Jā, es jau kāri aplūkoju tava zirga sēžamvietu.
– Vai tiešām? – Alekss painteresējās. – Droši vien labi, ka ne manējo.
– Es saindētos ar netīrumiem, – Keja nopietni atbildēja. – Zirgs ir tīrāks. Un labāk smaržo.
Alekss nespēja apvaldīt smaidu, redzot, ka viņa atmet skaistos matus, paceļ galvu un izjāj viņam priekšā.
Piektā nodaļa
– Vai tev tiešām viss būs labi? – Alekss jau trešo reizi jautāja Kejai.
– Tu esi vēl neciešamāks par tēvu, – viņa noteica, bet drosme bija tēlota. Patiesībā doma par palikšanu mežā vienai biedēja līdz nāvei. Viņa palūkojās uz vecajām, spokainajām drupām, kur Alekss bija uzklājis audekla pārsegu. Tā kā priekšā tas bija atverams, nekas viņu neaizsargātu no… no tā, kas slapstās starp kokiem. – Man nekas nekaitēs, – viņa sacīja. – Pagaidīšu šeit, līdz atgriezīsies.
– Tev ir pistole, un tu proti to izmantot, vai ne? – Viņš jau bija izšķiedis daudz laika, apliecinot, ka lāči nometnei, visticamāk, neuzbruks.
– Es diezgan labi šauju. – Keja paberzēja rokas, cenšoties sasildīties, un palūkojās uz debesīm. – Izskatās, ka drīz līs, tāpēc tev vajadzētu doties ceļā. – Viņai gribējās lūgties, lai Alekss viņu nepamet vienu, bet viņa labprātāk mirtu nekā to atzītu.
Aleksu šī tēlotā drosme neapmānīja. Viņš zināja, ka meitene baidās, turklāt pamatoti, jo viņus meklēja visi atlīdzības kārotāji tuvākajos trīs štatos. Tomēr viņam vajadzēja atrast ēdienu, un nebija iespējams iziet sabiedrībā abiem kopā. Pārāk daudzi meklēja