Jasmīna smarža. Džūda Devero
zāli un neko nedzird, Keja nomierinājās un apsēdās.
Viņa labprāt iekurtu uguni, bet vīrietis bija to aizliedzis, baidoties, ka dūmus kāds pamanīs. Mežā bija auksti, drēgni un ļoti vientuļi; uguns dāvātu siltumu, gaismu un prieku, turklāt liesmojošie zari atbaidītu meža zvērus.
Keja atkal pavēlēja sev nomierināties, bet satraukums ik pa brīdim tomēr guva virsroku. Varbūt skots vairs neatgriezīsies. Bez apgrūtinājuma viņš varētu pārvietoties ātrāk un vienkāršāk. Keja nebija redzējusi tēvoča Tīsija karti, tāpēc nezināja, kur viņam jātiekas ar pētniekiem… un viņai tas galu galā neko nenozīmēja. Viņai jāpaliek kaut kur citur un jāgaida vai arī jāsūta kāds pie ģimenes, lai radi atbrauktu pie viņas.
Piecēlusies kājās, Keja iegāja zem vīrieša uzceltā audekla pārsega un prātoja, vai viņš to izveidojis kā nometni viņai vienai.
Keja ietinās Houpas lielajā apmetnī, pacēla kapuci un pievilka ceļgalus pie krūtīm. Gremdējoties vilnas skavās, viņa atcerējās pēdējo vakaru tēvoča Tīsija namā. Keja zināja, ka rīkojusies ļoti drosmīgi, bet viņu sadusmoja Houpas attieksme, it kā Keja būtu pārāk jauna un vieglprātīga, lai spētu izpildīt tik vienkāršu uzdevumu.
– Un viņai bija taisnība, – Keja skaļi atzina, apvaldot šņukstu. Vajadzēja domāt par kaut ko labu. Piemēram… piemēram… Houpas vēlmi pēc vīra. Par to varēja pasmieties. Houpa bija valdonīga, skaļa, reizēm arī nejauka un mēdza aizvainot cilvēkus. Tas, ka viņa vēl nav precējusies, nevienu nepārsteidza.
Varbūt Houpai vajadzētu apprecēties ar skotu. To nodomājusi, Keja nedaudz nomierinājās. Tā kā skots gribēja, lai sievietes viņam akli pakļautos, abi noteikti daudz strīdētos. Houpa pieprasītu, lai vīrs reizi gadā iet vannā, un viņš atcirstu, ka sievai jādara viss, ko viņš vēlas, kaut arī tas būtu bezjēdzīgi.
Keja skaļi iesmējās, apgūlās uz lapām klātās zemes un centās turpināt uzjautrinošo domu gaitu. Skots bija vecāks par Houpu, laikam ap četrdesmit, bet tas nekaitēs. Houpai bija gandrīz trīsdesmit, un viņai nevajadzētu būt pārāk izvēlīgai attiecībā uz līgavaiņiem.
Meitene pamazām nomierinājās un ieslīga spirdzinošā miegā.
Sestā nodaļa
Atgriezies ar pilnu somu silta ēdiena, Alekss nedevās tieši uz nometni; viņš apgāja tai apkārt, negribēdams iesoļot lamatās. Redzot drupas, bet nemanot ne meiteni, ne zirgu, viņš gandrīz ļāvās panikai. Sirds teju izleca no krūtīm, un pagāja laiks, līdz viņš nomierinājās. Meitene paņēmusi zirgu un aizbēgusi. Vai arī… nē! Varbūt kāds viņu atradis un nolaupījis. Vai nu nāksies palīdzēt viņai aizbēgt no cietuma?
Kad garā virvē piesietais zirgs, rāmi sperot soļus, atgriezās viņa redzeslokā, Aleksu pārņēma tik skaudrs atvieglojums, ka viņš pat nosarka. Negribējās atzīt, ka viņš priecāsies meiteni redzēt viņas pašas dēļ, ne tāpēc, ka ir par viņu atbildīgs. Meitene iemiesoja saikni ar Aleksa tēvu, Skotiju un Neitu, viņa labāko draugu, kaut gan abi nekad nebija tikušies.
Alekss nesteidzīgi veda zirgu lejup pa pakalnu, turēdams rokā lielo maisu. Viņš nepacietīgi gaidīja brīdi, kad meitene redzēs atnesto ēdienu un sāks līksmot.
Viņš nokāpa no zirga, nocēla seglus un ļāva ķēvei ganīties, pirms iegāja paša veidotajā patvērumā. Meitene gulēja uz lapām klātās zemes un nepamodās, kad Alekss tuvojās. Uz vaigiem bija redzamas nožuvušu asaru pēdas, tātad viņa raudājusi.
Acīmredzot Aleksa prombūtnes laikā viņas drosme izsīkusi. Alekss atvēra maisu un klusēdams izcēla tā saturu – nesen ceptu, vēl siltu maizes klaipu un māla trauku ar lielu ērkšķogu pīrāgu. Zem tā bija prāvs koka trauks, gandrīz līdz augšai pilns ar liellopa gaļas sautējumu; aromātiskā mērcē peldēja gaļas gabali, kartupeļi un burkāni. Pašā apakšā bija koka karote.
Alekss iemērca karoti sautējumā un pacēla Kejai zem deguna. Aizritēja mirklis, līdz viņa sakustējās. No kapuces apakšas iznira deguns, kamēr viņas acis vēl bija aizvērtas.
Viņš atrāva karoti, un meitene tai sekoja.
– Mmm, – viņa noteica, atverot acis, un sniedzās pēc karotes, bet Alekss to attālināja. Keja apjukusi lūkojās uz viņu.
– Atdod! – Viņa spēji pieliecās, atņēma Aleksam karoti un ķērās pie sautējuma. Košļājot gaļu, viņa aizgrābta pievēra acis.
– Paradīze. Īsta paradīze.
Alekss gribēja paņemt karoti, bet viņa to atrāva nostāk.
– Ņem savējo.
– Jau darīts. Tā ir tev rokā. Nāksies dalīties.
– Ar karoti? – Keja sašutusi pārjautāja.
Alekss paķēra karoti, vienlaikus pasviežot viņai maizes klaipu.
– Izmanto šo. Kurš te ir nepateicīgs? Tu laikam domā, ka man vajadzēja riskēt ar pieķeršanu zādzībā tikai tāpēc, lai paķertu divas karotes.
Keja nolauza gabalu maizes un iemērca to bļodā. Maize uzsūca mērci, bet bija grūti tikt pie gaļas; tā krita nost.
Alekss vēroja, kā viņa vairākas reizes nesekmīgi cenšas uzlikt gaļu uz maizes gabala, un pasniedza viņai karoti. Sapratusi, ka nāksies dalīties vai palikt neēdušai, Keja izrāva karoti viņam no rokas.
– Tev ir barbara manieres.
– Un tev ir malkas cirtēja apetīte. Atdod, citādi nestāstīšu, kā to visu sadabūju. Es gandrīz gāju bojā.
– Vai kāds tev sekoja? – Keja jautāja, ceļot karoti pie mutes.
Alekss viņai to atņēma.
– Es stāstu, ka mani gandrīz nogalināja, bet tu uztraucies tikai par sevi?
Keja jau gribēja aizstāvēties, bet pamanīja šķelmīgu mirdzumu viņa acīs.
– Ja kāds būtu tev sekojis, man nāktos piedāvāt karoti vēl citiem cilvēkiem. Pietiek jau ar tevi.
– Laikam jau gulēt blakus notiesātam slepkavam ir īsts pārbaudījums.
Kejai šis joks nepatika. Tas bija pārāk patiess… un biedējošs.
– Lūdzu, pastāsti man saviem vārdiem, kas notika Čārlstonā. – Keja izmantoja visiejūtīgāko balss toni, lai pamudinātu vīrieti runāt, bet viņš pat nepaskatījās uz viņas pusi.
– Hmm, – viņš norūca, atkal paņemot karoti.
– Ko tas nozīmē?
– Tā nav tava darīšana.
– Ja es apdraudu savu dzīvību tevis dēļ un tu…
– Vai tur bija lācis? – vīrietis jautāja, pacēlis maizes kumosu pie mutes.
Keja spalgi iespiedzās un strauji pārvietojās viņam tuvāk.
– Nē, tikai vējš, – viņš noteica un turpināja ēst.
Keja aptvēra, ka viņš izlicies dzirdam lāci, lai neļautu viņai runāt par slepkavību.
– Tu neesi labs cilvēks.
– Tev piekristu visi Čārlstonas iemītnieki.
– Vesela pilsēta, kas prot izzināt cilvēka būtību. – Keja gribēja pajokot, bet vīrieša sejas izteiksme liecināja, ka tas nav izdevies. Abi brīdi ēda klusēdami, līdz viņa iejautājās:
– Vai tu viņu ļoti mīlēji?
– Jā.
Atbildes iedrošināta, viņa turpināja:
– Kā